Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock

Ilustratīvs foto

Andrejs Lucāns: Zemju atcūkošana sagraus nozari

Sakarā ar Āfrikas cūku mēra (ĀCM) izplatīšanos SIA “Gaižēni” valdes loceklis Alekss Rasmusens (“Latvijas Avīze”, 6.03.2017.) Latvijas laukos palikušos mazos un vidējos zemniekus uzskata par lielražošanai nopietni traucējošu faktoru un prāto: “Nekad nebūs tā, ka kāds varēs būt 100% drošs, ka viņa cūku novietnē mēris neienāks… Latvijā ir 3964 novietnes ar cūkām, bet apmēram 45 saimniecības spēj nodrošināt 90% Latvijā saražotās cūkgaļas… Lielajām komercsaimniecībām, kas strādā eksportam, šīs mazās saimniecības ir papildu risks… Ja 10 km rādiusā ap lielo novietni kādā kūtiņā tiek konstatēts mēris, lielā saimniecība mēnesi nevar realizēt produkciju. Valstij šajā situācijā būtu jāiejaucas. Ja Āfrikas cūku mēra draudu dēļ ir nokautas cūkas, valsts maksā kompensāciju. Vai valstij ir kāds labums no šīs pagalmu saimniecības? Būtu jānosaka, ka 10 km rādiusā ap komerciālajām saimniecībām nedrīkst turēt cūkas piemājas saimniecībās, kurās nespēj nodrošināt elementārās biodrošības prasības.”

 

Cūkkopības koncentrēšana samazina ražošanu

Kā vērtēt šo cūkkopības problēmas izvērtējumu un tās risināšanas priekšlikumus?

1938. gadā Latvijā bija 274 627 lauku saimniecības, kas atbilstu A. Rasmusena pieminētajām “pagalmu saimniecībām”, ar 797 000 cūku, un tās saražoja 98 000 t cūkgaļas. 1996. gadā vēl palikušās 86 269 (31,4%) saimniecības ar 460 000 (57,7%) cūku saražoja 77 800 (79,4%) t cūkgaļas, bet 2015. gadā bija vairs tikai 6308 (2,3%) saimniecības ar 334 000 (41,9%) cūku, kas saražoja vien 29 300 (29,9%) t cūkgaļas.

Mazo fermu iznīcināšana un cūkkopības koncentrēšana lielfermās ir novedusi pie cūkgaļas ražošanas būtiskas samazināšanās.

 
Kuras saimniecības ir drošākās

No 2014. gada 17. septembra līdz 2016. gada 22. septembrim ar ĀCM 44 saimniecībās (1,1% no 3919 mazajām saimniecībām – pēc A. R. datiem) inficētas 1088 cūkas (25 vid. vienā saimn.).

2017. gada februārī tika ziņots, ka divās lielfermās (4,4% no 45 industriālajām saimniecībām), kas biodrošības ziņā tika minētas kā paraugfermas, likvidētas vēl 13 544 ar ĀCM inficētas cūkas. Pēdējos trīs gados ĀCM apkarošanai iztērēti 13 318 000 eiro (vidēji 909,6 eiro par katru likvidēto cūku), t. sk. 
2 332 386 eiro kompensācija cūkaudzētājiem (159,3 eiro par katru likvidēto cūku).

 

Par cūkas likvidēšanu valsts samaksā vairāk, nekā ieņem nodoklī

Pēdējos trīs gados 44 mazajās saimniecībās, kur, pēc A. Rasmusena teiktā, “novietnēs nav faktiski nekādas biodrošības”, par ĀCM inficētajām un likvidētajām 1088 cūkām izmaksāta (1088 x 159,3) 173 318 (7,4%) eiro kompensācija, bet divās intensīvās ražošanas un biodrošības paraugfermās (kur par katru valstij realizēto cūku, kā lepni uzsver A. Rasmusens, nodokļos valsts saņemot 15 eiro) par 13 554 ar ĀCM slimo cūku likvidēšanu izmaksāta (13 554 x 159,3) 2 159 068 (92,6%) eiro kompensācija.

Atcūkošana būtu lielās platībās

Kāda veidotos kopējā aina, ja 45 saimniecības, kas saražojot 90% cūkgaļas, būtu 10 km rādiusā jāatbrīvo no mazajiem cūkaudzētājiem? Cik liela teritorija būtu jāatcūko, lai nodrošinātu šo 45 saimniecību biodrošību un eksistenci?

Pēc A. Rasmusena inovatīvā ieteikuma tā būtu: πR2 = 3,14 x 100 = 314 km2 jeb 31 400 ha uz vienu lielsaimniecību, bet četrdesmit piecām, kuras jāatbrīvo no biznesu traucējošajiem mazajiem ražotājiem, kopā 14 130 km2 (1 413 000 ha), no kuriem 529 875 ha (37,5%) būtu LIZ.

No Latvijas LIZ kopplatības (2 423 231 ha) ārzemniekiem jau izpārdots 489 631 ha (20,2%), vietējiem industriālajiem ražotājiem pieder 1 052 200 ha (43,4%), pēc A. Rasmusena ieteiktā, no mazajiem ražotājiem atbrīvojamā LIZ platība iecerēto lielfermu biodrošības zonu ierīkošanai – 529 875 ha (21,9%). Kopā sanāk 2 071 706 ha, kas ir 85,5% no LIZ kopplatības. Ekspropriācijai nepakļauta un brīvo latviešu mājvietai pagaidām pieejama paliktu 351 525 ha (14,5%) platība. Ir pēdējais laiks vismaz to noteikt kā valsts pamatnācijas – latviešu – rezervātu.

Kopumā šādu saimniekošanas modeli vērtēju kā Latvijas valsti iznīcinoši degradējošu un piedāvāju diametrāli pretēju vīziju. Ministru kabinetam lielsaimniecību 10 km rādiusa biodrošības zonu vietā jārosina Saeimai aizliegt industriālo lielfermu celtniecību un ekspluatāciju, t. i., pārstrukturēt gan cūkkopību, gan pie viena arī piena ražošanu, lai apturētu un novērstu lielfermu radītās negatīvās sekas. Īsi sakot – decentralizēt ražošanu, radot motivāciju zemniekiem nepamest tēv­zemi, atgriezties dzimtajās sētās. Valstij ietaupītos ĀCM apkarošanai izmaksājamās milzīgās kompensāciju summas un tiktu apturēta intensīvajās industriālajās lielsaimniecībās nenovēršamā valsts kopējās ražošanas samazināšanās, lauku zemes resursu, dabas un sabiedriskās kultūrvides degradācija un lauku depopulācija, tiktu izbeigta LIZ, mežu, purvu un ūdeņu izpārdošana personām bez Latvijas pilsonības – Latvijas kā nacionālas valsts un latviešu tautas pastāvēšanas un attīstības cauri gadsimtiem nopietnākie apdraudējumi. Runājot A. Rasmusena vārdiem: “Valstij šajā situācijā būtu jāiejaucas.”