Kultūra
Mūzika

Zaļumballe atmirdz latviskumā 16

Zaļumballes kompānija Kuiķules līcī 1936. gada vasarā. Foto no Limbažu muzeja krājuma

Zaļumbaļļu tradīcija visā to krāšņumā – no Latvijas 20. – 30. gadu brīvvalsts krāšņajām ballēm cauri ballēm kā brīvas kopāsanākšanas piedzīvojumam padomju posmā uz atkal brīvās Latvijas laiku – atspoguļota jo spilgtos un krāsainos laikabiedru un aculiecinieku atmiņu nospiedumos. Skaista uzpucēšanās, dzirkstošs spēles un dejas prieks, raits danča solis, smaidi, skūpsti un reizēm kāda pagalam nerātna izdarība, bet pāri visam – kopābūšanas prieks, netveramā sajūta, ka, vasaras vakarā ziediem tvanot un mūzikai skanot, svinam savu dzīvotgribu un latviskumu. Šīs brīnumskaistās asociācijas nāk prātā, lasot starpnozaru mākslas grupas “Serde” pētnieču Signes Pucenas un Ievas Vītolas jauno grāmatu “Zaļumballes”, kas, bāzēta daudzās intervijās ar laikabiedriem, jau pavisam drīz nāks klajā “Tradīciju burtnīcu” sērijā. Šoreiz piedāvājam fragmentus no šā darba, kas sniedz pavisam īpašu zaļumballes izjūtu.

Švaukstīgais zelters un trakais lambetvoks

Atceras VERA TREIJA (1923), Krimuldas novada Eikažos 2010. gada augustā un 2018. gada martā, intervējusi Ieva Vītola.

“Zaļumballes notika Eikažmuižā, Ozolkalniņā – reizi pa gadu vismaz uztaisīja. Parasti 4. jūnijā bija atklāšanas diena un visi brauca uz zaļumballi Inciemā. Lielākoties pēdējā balle notika Lēdurgā. Toreiz bija, ka sestdienās sakopj māju, ieiet pirtī, un svētdienas bija baznīcas un baļļu dienas. Balles sākās astoņos deviņos vakarā un trīsos beidzās. Un, ja gribēja dancot ilgāk, tad bija jāmaksā vēl. Maksāja bagātākie puiši, un muzikanti spēlēja vēl vienu stundu. Ja bija kāda izrāde, tad sākās astoņos, ja tikai dancošana vien – tad deviņos. Turaidā spēlēja “Salnu pavasarī” un “Trīnes grēkus”. Vienreiz mans tēvs turēja bufeti zaļumballē. Bija sviestmaizītes, tomātmaizītes, pīrādziņi, visādas limonādes un zelters, tāds švaukstīgs ūdens – limonāde, bet ar gāzi. Es jau no 16 gadiem, kad sāku ballēs iet, sāku mācīties dancot. Mums klasesbiedrs Donatedgars uzlika patafonu, galvenais, ko mācījās – valsi un fokstrotu. Polku nemācīja, teica, ka paši varam iemācīties. Mācīja, kā roku likt, kā dāmai, kā kungam, kādai stājai jābūt, kā jāiet lūgt. Vienreiz tā nodancojos lambetvoku, ka div’ dienas nevarēju govi izslaukt. Mums ballēs gan nebija tādas gitāres. Bija pūtēju orķestri visvairāk, saņēma līdz 50 latiem pa vakaru. Bija kādi seši septiņi muzikanti – viens, kas bļaun (dzied), pārējie spēlē.”

Lorem ipsum
FOTO: Leta

 

Un alus netrūka nekad!

Atceras JĀNIS FREIMANIS Piltenē 2018. gada maijā, intervējusi Signe Pucena.

“Zaļumballes notika pils parkā, kur bija dēļu grīda un dancoja līdz rītam. Mums kolhoza laikā atvēlēja 12 gāzes balonus, un tos saveda kopā – tie degļi tur vēl tagad stāv. Dedzināja tā, ka varēja redzēt pāri Ventai. Zaļumballi atklāja ar maršu, un dejošanu vienmēr sāka ar valsi. Repertuārā aizvien bija kādi 20 līdz 30 gabali – “Pie Dzintara jūras”, “Zilais lakatiņš”, Paula gabaliem tauta dziedāja līdzi. Piltenē vienmēr svinēja Jāņus, un zaļumballe bij’, un līgo bij’. Un alus bij’! Mums bij’ savs alus brūzis. Alus netrūka nekad!”

Kļošenes un – blaukts, gar zemi!

Atceras LINARDS TIĻUGS (1961), zaļumbaļļu muzikants no 1978. gada, 2018. gada aprīlī Aizputē, intervējusi Signe Pucena.

“Izpratne par zaļumballi klasiski saistās ar ragu mūziku. Repertuārs ir bijis ļoti dažāds. Vienmēr visos laikos aktuāls bijis Raimonds Pauls. Legāls komponists – viss kārtībā! Protams, uzrāvām arī kādu pūstošo Rietumu rokenrollu nevalodā, bet to jau repertuārā nevarējām rakstīt. Spēlējām arī “Bītlus”, bet latviešu publikai deju vakaros ārzemju gabali nebija aktuāli. Visiecienītākie bija Alberts Legzdiņš un “Čikāgas piecīši”, Ilmārs Dzenis, brāļi Vinteri. Varēji spēlēt Raimondu Paulu un visādus brīnumus, bet, ja neuzspēlēji kaut ko no “Čikāgas piecīšiem”, nebiji muzikants. Bija tāds stils vēl 80. gados, ka dziesmu atkārto divas reizes. Ja esi ticis pie iecerētās deju partneres, tad, lai to izmantotu pilnībā, stāvēja, aplaudēja, lai atkārtotu gabalu otrreiz. Kādreiz bija tā – deja beidzās, tev kundze jāpavada, jānosēdina. Tagad to vairs nedara pēc katra gabala. Gribi, stāvi un dejo, kamēr apnīk. Par apģērbu: ja gāja uz balli un tev nebija kļošenes – kas tu par džeku esi? Tām jābūt platām. Tik skaties, ka nepaklūpi! Un mazas šauras kabatiņas. Tad bieži gadījās tā, ka, kabatās iebāzis rokas, ej, bet kaut kas tomēr sametas, tu jau tās rokas nepaspēj izvilkt – un tad ir ar gurķi pret zemi! Reizēm izsmējušies esam vareni. Ir cilvēki, kas uz rīta pusi grib izpildīt tādus deju soļus, kādus viņiem tai brīdī nevajadzētu mēģināt. Tad viņš ar visu savu deju partneri ir – blaukts, gar zemi! Bet tas viņam netraucē piecelties un turpināt to pašu, un tā vairākas reizes.”

Smalkā etiķete

Atceras JĀNIS ELMERS (1924), Sāvienas novadpētnieks, atmiņas uzrakstītas 2015. – 2017. gadā (fragmenti no J. Elmera manuskripta “Atmiņas”).

Saistītie raksti

“Turpat, pils priekšā, ar bērziņiem un soliem ierobežotā laukumā sākās zaļumballe. Stūrī, zem resnās simtgadīgās liepas, Ļaudonas ugunsdzēsēju ragu pūtēji piepūstiem vaigiem sāka pūst savās misiņa taurēs, un laukumā sāka griezties pirmie dejotāju pāri. Meitas, ģērbušās cita par citu skaistākās raibās un puķainās kleitās, cienīgi sēdēja uz apkārt deju placim novietotiem soliem un gaidīja savus dancinātājus. Katra bija gatava pie mazākās nojausmas, ka viņa tiks uzlūgta, lēkt augšā no sola un steigties pie puiša. Novēroju, ka puiši, ejot lūgt meitas, sakārtoja šlipsi, nosvieda zemē neizpīpētu papirosu. Ja galvā bija cepure, iedeva paturēt draugam. Lūgt meiteni dejot ar papirosu zobos vai cepuri galvā un cerēt, ka tā piekritīs ar viņu dejot, toreiz nebija nekādu cerību. Neviena pati meitene tādu necieņu nepiedotu un nekad turpmāk ar to dejot neietu. Muzikanti spēlē saldsērīgo valsi “Rozes sen jau novītušas”, un mūzikas skaņas aizplūst naksnīgajā klusumā…”

Izmantojot starpnozaru mākslas grupas “Serde” pētnieču Signes Pucenas un Ievas Vītolas pētījumu “Zaļumballes” (sērija “Tradīciju burtnīca”), sagatavojusi ANITA BORMANE

LA.lv