Latvijā
Politika

Tiesiskuma katastrofa partiju programmās. Saruna ar Inetu Ziemeli 16


Ineta Ziemele
Ineta Ziemele
Foto – Karīna Miezāja

Satversmes tiesa pirms Saeimas vēlēšanām pievērsusi sev uzmanību ar pretrunīgi vērtēto spriedumu Latvijas Krievu savienības līderes Tatjanas Ždanokas lietā. Par šo un citiem jautājumiem saruna ar Satversmes tiesas priekšsēdētāju Inetu Ziemeli.

Kāpēc Satversmes tiesa, izvērtējot Tatjanas Ždanokas konstitucionālo sūdzību, nespēja skaidri un nepārprotami pateikt, ka viņa nevar kandidēt Saeimas vēlēšanās? Tiesa atbildību par šo jautājumu deleģēja Centrālajai vēlēšanu komisijai, kura, saņemot informāciju no drošības dienestiem, viņu izsvītroja no saraksta. Ar to Ždanokas lieta vēl nav beigusies, jo to tagad skata Administratīvā apgabaltiesa. Sabiedrībai grūti saprast šos līkločus, kas radušies tiesas neizlēmības dēļ.

I. Ziemele: Es šādu apgalvojumu noraidu. Satversmes tiesa izsprieda konkrēto konstitucionālo sūdzību atbilstoši savai kompetencei un visiem tai pieejamiem materiāliem, un atbildēja uz centrālo konstitucionālo jautājumu, proti, vai apstrīdētā Vēlēšanu likuma norma nav pretrunā ar Satversmi.

Vērtējot spriedumu Tatjanas Ždanokas konstitucionālās sūdzības lietā, kā arī to, pēc kādiem principiem tiesas sastāvs lietu izsprieda, ir jāņem vērā vairāki faktori. Piemēram, viens no tādiem faktoriem ir tas, ka Satversmes tiesas tiesnešiem nav pieejas valsts noslēpumam. Konkrētajā gadījumā varu pieņemt, ka varētu būt informācija, kas ir valsts noslēpums un kas ir nepieciešama šim gadījumam. Tomēr Latvijā ir izveidots mehānisms, uz ko norādīts spriedumā, kas var vērtēt visus valsts rīcībā esošos faktus, kas saistīti ar ierobežojumiem konkrētajai personai kandidēt Saeimas vēlēšanās.

Vai Satversmes tiesa, salīdzinot ar citu Eiropas valstu konstitucionālajām tiesām, ir vienīgā, kurai nav piekļuves valsts noslēpumam?

Valstu prakse ir dažāda – ir valstis, kurās konstitucionālajai tiesai pēc likuma ir pieeja valsts noslēpumam, ņemot vērā konstitucionālās tiesas tiesnešu īpašo statusu valstī. Es uzskatu, ka Satversmes tiesai būtu jābūt pieejai valsts noslēpumam, ņemot vērā tiesai Satversmē noteikto vietu un lomu Latvijas pamatlikuma aizsardzībā. Savulaik arī šis jautājums apspriests ar dažādiem kolēģiem, tostarp arī ar SAB vadītāju Jāni Maizīti, un patlaban tas ir diskusiju jautājums.

Satversmes tiesas arhīvā ir spriedums Jura Bojāra konstitucionālās sūdzības lietā. Toreiz gan tiesa rīkojās daudz izlēmīgāk un pati spēja līdz galam to izvērtēt, norādot, ka apstrīdētais likuma ierobežojums, kurš liedz kandidēt vēlēšanās bijušajiem padomju laika drošības dienestu štata darbiniekiem, nav samērīgs attiecībā uz sūdzības iesniedzēju. Tiesa ņēma vērā Bojāra ieguldījumu, Latvijai atgūstot neatkarību, un atļāva viņam kandidēt vēlēšanās. Vai tad par Ždanoku vēl viss nav zināms drošības dienestiem, no kuriem tiesa iegūst informāciju? Daudz kas taču ir fiksēts dokumentāli un ir publiski pieejams. Vai ar to tiesiskā valstī nepietiek?

Spriedumā ir ļoti skaidri izsekots, kas jāņem vērā, vērtējot apdraudējumu Latvijas valstiskumam konstitucionālā līmenī un līdz ar to tiek tuvāk paskaidrots pašaizsargājošās demokrātijas princips. Neviena tiesību norma nav iecirsta akmenī, tās dzīvo līdz ar sabiedrību. Tiesa ir secinājusi, ka apdraudējums Latvijas valstiskumam ir šobrīd konstatējams un aizliegums balotēties Saeimas vēlēšanās šajā kontekstā ir vietā. Ja mums būtu persona ar nopelniem Latvijas labā, tad Satversmes tiesas priekšā būtu citi fakti un arī pieejama tās jau iepriekš izveidotā prakse, kurai tiesa sekotu. Savukārt šīs lietas centrā bija nevis vienkārši jautājums par tiesību ierobežojumu, bet par to, cik ilgi tāds ierobežojums var saglabāties un kādi tiesiski principi jāņem vērā, vērtējot laiku. Juridiski un metodoloģiski šī bija viena no sarežģītākajām lietām, jo ir pietiekami komplicēti piemērot tiesību normu pāri laikam.

Vēlētāju izvēle 6. oktobrī valstij būs ļoti būtiska. Kam vajadzētu pievērst uzmanību, lai vēlētājiem palīdzētu orientēties partiju piedāvātajā “rasolā”?

Latvijas iedzīvotāji nav vienīgie, kuriem ir tendence sekot skaļiem, deklaratīviem paziņojumiem. Kas vairāk sola, tiem vairāk seko! Tas ir raksturīgi arī senākajām demokrātijām, kur iedzīvotāju prasība politiķiem pēc kvalitātes ir spēcīgāka nekā valstīs, kurās pilsoniskā kultūra nav tik attīstīta.

Vispirms ir jāuzdod jautājums sev – kādu es gribu redzēt savu valsti nākamajos četros gados, kas, globāli raugoties, Eiropai būs izšķirošs periods. Kas man ir būtiski? Partiju programmās es vērtēju to, cik bieži tajās ir minēts vārds “tiesiskums”, un šajā ziņā tur ir katastrofa. Vai ir izpratne par to, kas būtu darāms, lai Latviju nostiprinātu kā tiesisku valsti. Modernā valstī visgrūtāk īstenojas tiesiskas valsts idejas princips. Tas ir smags darbs, īpaši nākot no totalitāras sabiedrības. Tiesiskums ir noteikta kultūra sabiedrībā, valdībā un parlamentā. Likumus nevar rakstīt šim brīdim vai konkrētam cilvēku lokam, tie jāraksta visai sabiedrībai, turklāt ilgtermiņā. Tiesiskā valstī likumus raksta idejai un principam un rada mehānismus, lai līdz tiem nonāktu.

Cik tālu ar tiesiskumu mēs esam tikuši pa šiem gadiem?

Pārsteidzoši, bet Latvija ir tikusi uz priekšu un mēs noteikti neesam ceļa sākumā. Zināmā mērā lielu grūdienu deva tas, ka vairāk nekā pirms 20 gadiem izveidoja Satversmes tiesu, kas nereti bijusi kā saucēja balss tuksnesī. Tā ir zināms stabilitātes garants gadījumā, ja nu visi striķi trūkst. Konstitucionālā tiesa ir sekmīgi palīdzējusi attīstīties tiesiskumam. Tiesneši vispārējās jurisdikcijas tiesās ir ņēmuši vērā to, ko viņiem ir teikusi gan Satversmes tiesa, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesa, tagad ņem vērā arī to, ko viņiem māca Eiropas Savienības tiesa.

Latvija caur Satversmes tiesu kā vienu no punktiem, bet ne tikai, vismaz Eiropas juristu vidē ir ļoti cienījams un atzīts partneris. Šogad Satversmes tiesai ir bijušas ļoti interesantas un vērtīgas darba vizītes gan Francijas augstākajās tiesu un konstitucionālās jurisdikcijas institūcijās, gan Vācijas Federālajā Konstitucionālajā tiesā, kur tikāmies ar lielu daļu no Francijas juridiskās elites. Mūs respektē un ciena, ko apliecina arī citu valstu konstitucionālo tiesu pārstāvju atsaucība, piedaloties Satversmes tiesas rīkotajos pasākumos.

Kā būtu jārīkojas tiesiskā valstī, ja ir radušās pamatotas aizdomas, ka no tik svarīgas tiesībsargājošās iestādes kā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs ir noplūdusi informācija par Saeimas deputāta pretlikumīgas darbības izmeklēšanu? Turklāt, kā žurnālisti ziņo, iespējams, ar paša KNAB priekšnieka un valdības vadītāja līdzdalību. Vai tiesiskā valstī pie šādas aizdomu ēnas, kas ir parādījusies, amatpersonām būtu jāatkāpjas?

Visupirms būtu jānoskaidro un jāpaskaidro, kas ir un kas nav noticis. Demokrātiskā tiesiskā valstī svarīga ir atklātība, jo tā ļauj vēlētājam pieņemt galīgo lēmumu, par ko balsot. Savukārt politiskās atbildības uzņemšanās atkarībā no situācijas var būt dažāda. Skala ir plaša, kurā atkāpšanās no amata, kā mēs zinām, ir galējs solis. Latvijā žurnālistu vidē nereti parādās tendence izgaismot notikumus pārāk emocionāli, un tas ir saprotams, bet tad parādās risks iebraukt grāvī. Salīdzināšanai varu minēt svaigu piemēru no Francijas politikas. Nesen Francijā izskanēja sāpīgs notikums saistībā ar valsts prezidentu Makronu. Viens no viņa apsardzes vīriem bija iesaistījies ielu kautiņā ar demonstrantiem un vienu no viņiem piekāva. Makronam tas prasīja krietnu laiku, lai šo cilvēku atlaistu no savas apsardzes. Lēmumu viņš pieņēma tikai pēc tam, kad par šo nepatīkamo incidentu bija paziņojuši lielākie mediji. Tomēr skaidrs, ka tas nav tik smags pārkāpums, lai Makrons atkāptos no amata. Situācijas ir ļoti dažādas.

Bet KNAB tomēr ir institūcija, kas izmeklē amatpersonu smagus nodarījumus. Ja ir aizdomas, ka pats vadītājs iznesis ārā informāciju tikai tāpēc, ka tā saistīta ar Saeimas deputātu, tad kur garantija, ka informācija nenoplūst arī par citām augstāk stāvošām personām?

Ņemot vērā KNAB lomu tiesiskas valsts veidošanā, šī situācija nedrīkst palikt aizdomu ēnā, tā ir jāizmeklē un jāpasaka, kas tad īsti tur notika. Mūsu valstī nav vajadzīgas spekulācijas, un vienmēr šādos gadījumos ir jārunā skaidra valoda.


Vai Satversmes tiesas darbu kaut kādā veidā ietekmē datu aizsardzības regula, kuras pielietojums daudzviet mūsu valstī līdz galam nav izprasts?

Regula galvenokārt skar tiesas iekšējā darba organizēšanu. Tiesa vienmēr ir stingri ievērojusi personu datu aizsardzību, ņemot vērā Latvijā pieņemtos likumus. Runājot kaut vai par iepazīšanos ar visiem lietas materiāliem, jau sen Satversmes tiesas reglamentā ir norādīts, ka ikvienam, kurš vēlas tikt pie lietas materiāliem, ir jāmotivē mērķis, kādēļ tas ir nepieciešams. Tiesa pirms materiālu izsniegšanas vienmēr izvērtē motivāciju. Man pašai bijušas izskatīšanā lietas, kur parādās medicīniski dati, piemēram, par bērnu. Tad kopā ar kolēģiem ir nācies pieņemt lēmumu šos datus likt slēgtā aploksnē, nojaušot, ka par šo lietu, iespējams, būs interese un vēlēšanās iepazīties.

Runājot par to, kā regula atsaucas uz tiesas kā iestādes darbu, jāteic, ka darbinieku datus bez viņu personiskas piekrišanas kanceleja vairs nedrīkst izmantot, piemēram, pat iegādājoties aviobiļeti.

Attiecībā uz privātumu mūsu valstī vēl nav izveidojusies kulturāla attieksme un, iespējams, ka tieši tāpēc mums tā regula šķiet sarežģīta un grūti saprotama.

Jūs ik pa brīdim runājat un iestājaties par Valsts padomes izveidošanu. Cik tālu ir pavirzījusies šī ideja?

Juristu vidē pret šo priekšlikumu nav viennozīmīga attieksme. Pieņemu, ka viedokļi atšķirtos arī ekonomistu un finansistu vidē, jo, lūk, atkal būs vēl viena valsts institūcija! Taču jāņem vērā, ka ir tik ļoti daudz nepārdomātu un sasteigtu regulējumu, kuru dēļ valsts ir zaudējusi lielu naudu, un ne jau viss nokļūst Satversmes tiesā. Valsts padomei būtu jābūt kā Satversmes tiesas spoguļattēlam – autoritatīvam, neatkarīgam, patstāvīgam, ieliktam likumdošanas procesu vidū, no kura valstij būtiskos jautājumos prasītu ilgtspējīgu viedokli.

Bet Saeimā taču ir izveidots analītiskais dienests…

Tas ir pilnīgi kas cits – viens no parlamenta atbalstošajiem dienestiem deputātu kapacitātes striprināšanai. Es runāju par cita līmeņa spēlētāju likumdošanas procesā. Valsts padomes vienīgais uzstādījums būtu Satversme un valsts ilgtspēja.

Jūs šogad kopā ar savu vietnieci Sanitu Osipovu ārpus tiesas nama rīkojāt publisku diskusiju, veltītu mūsu valsts nākotnei ar atskatu pagātnē. Faktiski pildījāt tādu kā mesijas lomu, palīdzot sabiedrībai atvērt acis un attīrīties no pagātnes sārņiem. Vai to turpināsiet?

Sabiedrībā ir vairākas vides, no kurām ir jānāk viedokļu līderiem un domu attīstītājiem. Tie ir kultūras cilvēki, tā ir juristu vide, arī žurnālisti… Diemžēl šīs vides kaut kā ir nošķīrušās un mēģina iekšēji pilnveidoties katra par sevi. Juristu vidē ir daudzas būtiskas atziņas, kas būtu jānodod plašākai sabiedrībai.

Ir jānotiek sinerģijām starp šiem dažādiem “istabas kaktiņiem” un jāsāk iedvesmoties vienam no otra, painteresējoties, kāds diskurss ir citās intelektuāļu vidēs. Ir jāmeklē kopējie saskares punkti, lai izveidotu visas sabiedrības diskusiju jau citā līmenī. Tas ir arī sevis tālāk izglītošanas un līdz ar to arī visas sabiedrības izglītošanas process. Es to novēroju jau pirms laba laika, būdama ārpus Latvijas. Atgriežoties novērtēju to potenciālu, kas pieejams Satversmes tiesai. Tā radās ideja, ka konstitucionālās tiesas cilvēki varētu paiet to solīti pretī, aicinot sabiedrību parunāt par grūtām un svarīgām tēmām. Mēs to turpināsim, un nākamās sarunas par Latviju plānotas novembra beigās. Galvenā sarunas tēma būs Daugava kā Latvijas ass, centrs, likteņupe un artērija.

LA.lv