Latvijā
Politika

Tā nebija sakāve. Par politiku un vēstnieces darbu. Saruna ar Solvitu Āboltiņu 16


Solvita Āboltiņa
Solvita Āboltiņa
Foto – Anda Krauze

Šonedēļ ceļā pie lasītājiem dodas Solvitas Āboltiņas grāmata “Varēt”, kurā ir daudz interesantu faktu par jaunāko laiku Latvijas politiku un tās aizkulisēm.

Āboltiņa pati šobrīd ir ceļa jūtīs, jo izraudzīta par Latvijas vēstnieci Itālijā, tādēļ pirms aizbraukšanas aicinājām viņu uz sarunu par jauno grāmatu un dzīvi pēc aiziešanas no aktīvās politikas.

Uz tikšanos ar Āboltiņu ierodos uzreiz pēc tam, kad viņai beigusies kārtējā itāļu valodas nodarbība, jo topošā vēstniece cītīgi apgūst šo valodu, lai Romā nejustos kā svešiniece un varētu papļāpāt ar vietējiem gan par laika apstākļiem, gan par itāliešiem tik mīļo futbolu. Mūsu tikšanās iemesls ir grāmata “Varēt”, kas iznākusi izdevniecībā “Latvijas Mediji” un ko Āboltiņa sarakstījusi kopā ar vairākiem Latvijā labi zināmiem autoriem: Juri Lorencu, Māri Zanderu, Ivaru Ījabu, Egīlu Zirni un Aneti Konsti.

Savas nodaļas ievadā Zirnis raksturo Āboltiņu kā 21. gadsimta Latvijas pirmo gadu desmitu ietekmīgāko un arī spilgtāko politiķi, un šis apgalvojums nav tālu no patiesības. Taču līdz ar varu un ietekmi nāca arī skaudība un pārmetumi, kas Āboltiņu ierindoja arī nemīlētāko politiķu galvgalī un noveda pie viņas aiziešanas no politikas. “Šīs grāmatas auditorija nav nelabvēļi, kas izmantoja katru iespēju, lai mani kritizētu. Grāmata vairāk ir domāta cilvēkiem, kas man ticēja un vienmēr pauda atbalstu,” uzsver Āboltiņa. “Man bija svarīgi pastāstīt ko vairāk par savu darbu, arī lietas, kas līdz šim nebija zināmas plašākai sabiedrībai.”

Kā radās doma par grāmatas rakstīšanu?

Sākumā tā vairāk bija “Latvijas Mediju” ideja; viņi uzrunāja dažādus autorus, kas piekrita uzrakstīt par mani kā par cilvēku, kam bijusi ievērojama loma Latvijas politikā. Es piekritu piedalīties grāmatas veidošanā, jo man bija svarīgi paust arī savu viedokli par notikušo. Šo grāmatu nevajag uztvert kā klasiskus politiķa memuārus, jo šeit vairāk ir lasāms tas, ko autori gribēja man pavaicāt. Varu apliecināt, ka uz visiem jautājumiem atbildēju godīgi. Domāju, ka mums kopā ir sanācis diezgan saistošs darbs, arī man pašai bija interesanti lasīt.

Politiķi parasti raksta grāmatas, lai vairotu savu popularitāti. Jūsu grāmata iznākusi, aizejot no aktīvās politikas. Vai tādēļ varat būt godīgāka savās atklāsmēs?

Uzreiz gribu pateikt, ka šī grāmata nekādā gadījumā nav uzskatāma par priekšvēlēšanu kampaņas sastāvdaļu. Uzzinot, ka iznāks mana grāmata, daži bijušie kolēģi bija satraukušies, kas nu tur būs sarakstīts un vai to kāds neizmantos konkrētu politiķu nomelnošanai. Mans mērķis nebija kādu nomelnot vai īpaši izcelt. Arī par sevi varu teikt, ka šajā grāmatā es neesmu attēlota kā balta un pūkaina. Grāmata parāda reālo ainu un manu personību; es negribētu, lai tur būtu tikai slavināšana un manu labo darbu uzskaitījums. Pati lieliski apzinos, ka sabiedrībā esmu pretrunīgi vērtēta personība. Vienmēr esmu bijis cilvēks, kas runā tiešu valodu, un tas ne visiem patīk. Bet šobrīd ir noslēdzies būtisks posms manā dzīvē, durvis uz aktīvo politiku ir aizvērtas, un tagad varu pilnībā pievērsties diplomātes darbam.

Jūs dažkārt esat salīdzināta ar Hilariju Klintoni: stipras sievietes, gudras politiķes, bet jums abām netrūkst arī nelabvēļu, kas pārmet augstprātību un atsvešinātību no tautas. Vai esat domājusi, kādēļ lielai daļai sabiedrības pret jums ir tik negatīva attieksme?

Es varu tikai lepoties, ka esmu salīdzināta ar tādām politiķēm kā Hilarija Klintone un Mārgareta Tečere. Savulaik, kad Hilarija bija ieradusies vizītē Rīgā, man bija iespēja ar viņu nedaudz aprunāties, un Hilarija atzina, ka sievietei politikā ir daudz grūtāk nekā vīriešiem. Mums nākas uzklausīt tādus pārmetumus, ko neviens neuzdrošinātos izteikt vīrietim. Dažkārt tas kļūst ļoti personiski: pretinieki nevis kritizē tavu politisko darbību, bet gan uzklūp tavai personībai, spēlē uz emocijām. Atceros, ka pirms pāris gadiem bija sacelts liels tracis, jo iepriekšējā gadā nevienai jaundzimušai meitenītei nebija dots vārds Solvita, it kā es pie tā būtu vainīga.

Itāliešiem gan varētu patikt jūsu vārds, kas cēlies no latīņu valodas.

Jā, “sol” (saule) un “vita” (dzīvība) viņiem ļoti patīk (smejas. – Aut.)

Kā jums veicas ar itāļu valodas apgūšanu?

Neesmu tik iedomīga, lai teiktu, ka šobrīd varu brīvi runāt šajā valodā. Pašlaik varu sarunāties sadzīves līmenī, bet noteikti turpināšu papildināt savas zināšanas. Teorētiski vēstnieks varētu arī iztikt bez vietējās valodas zināšanām, tomēr skaidrs, ka valodas apgūšana paver daudz plašākas iespējas sarunāties un izprast mītnes zemi.

Vai vīrs un bērni dosies jums līdzi uz Itāliju?

Sākumā man dosies līdzi tikai meita, jo dēls ir nopietni aizrāvies ar basketbolu un mēģinās iekļūt Latvijas jauniešu izlasē. Dēlam ir 17 gadu, un viņš nevar palikt Latvijā viens, tādēļ mans vīrs paliks kopā ar viņu. Turklāt vīram ir bizness, ko nevar tā vienkārši vadīt no attāluma. Nāksies izmantot moderno tehnoloģiju piedāvātās saziņas iespējas, turklāt starp Rīgu un Romu ir tiešais avioreiss, tādēļ iespēju robežās centīsimies viens otru biežāk apciemot.

Grāmatas nobeigumā rakstāt, ka gribētu, lai šo grāmatu izlasa arī jūsu bērni. Vai nav bail, ka tas viņiem radīs negatīvu iespaidu par politiku?

Bērni faktiski ir izauguši reizē ar manu politisko karjeru. Kad aizgāju no Ārlietu ministrijas un iesaistījos politikā, viņiem bija nedaudz vairāk par gadu, bet tagad Artūrs un Anna ir 17 gadu veci pusaudži. Viņi tam visam izgājuši cauri kopā ar mani, un skaidrs, ka laika gaitā arī viņu attieksme pret manu politisko karjeru ir mainījusies. Bērnudārzā un sākumskolā viņi lepojās, ka mamma ir sabiedrībā zināma sieviete, ministre un Saeimas priekšsēdētāja, bet vēlāk nāca apjausma, ka popularitātei ir arī savas ēnas puses. Nedomāju, ka grāmatā rakstītais viņus varētu nobiedēt.

Saskaņā ar likumu diplomāti var doties izdienas pensijā, sasniedzot 55 gadu vecumu. Vai pēc darba Itālijā izmantosiet šo iespēju?

Man nebūs izpildīts otrs kritērijs, kas ir 20 gadu izdienas stāžs diplomātiskajā dienestā. Šobrīd mans galvenais plāns ir labi veikt savu darbu, bet par tālāko nākotni domāšu vēlāk. Katrā ziņā man nav nodoma kādreiz atgriezties politikā, jo šīs durvis aiz sevis esmu aizvērusi. Bet ir tāds teiciens “nekad nesaki nekad” (smejas. – Aut.).

Ir arī tāds teiciens, ka politikā ikviena karjera agri vai vēlu beidzas ar sakāvi. Vai jums šķiet, ka esat cietusi sakāvi?

Nē, es tam negribētu piekrist. Katra politiķa karjerā ir kāpumi un kritumi. Politika ir komandas darbs, un tikai ar kopējiem spēkiem ir iespējams cerēt uz panākumiem. Domāju, ka ar “Jaunā laika” un “Vienotības” kolēģiem esmu paveikusi gana daudz. Mums ir bijušas gan spožas uzvaras, gan sāpīgas neveiksmes. Tas, ka vienā brīdī mans un “Vienotības” ceļš šķīrās, nav jāuzskata par sakāvi. Tā bija sāpīga pieredze, bet ir jāskatās uz priekšu.

Ja jums būtu iespēja atgriezties 17 gadu senā pagātnē, vai jūs vēlreiz būtu gatava iesaistīties politikā?

Saistītie raksti

Domāju, ka būtu, jo man vienmēr ir bijusi pārliecība, ka jāiet un jādara. Ne velti ir teiciens: “Tiks piedots tev, ja nevarēji, nemūžam ne, ja negribēji.” Vienmēr esmu ticējusi, ka katram ir iespēja kaut ko mainīt gan savā, gan valsts dzīvē. Un šī pārliecība man ir saglabājusies, arī aizejot no politikas. Protams, vieglāk ir sēdēt dīvānā un kritizēt, kā tie politiķi visu dara nepareizi. Šis fenomens ļoti labi ir redzams arī sporta spēlēs, kur katram hokeja fanam ir vislabāk zināms, kā to ripu iedabūt vārtos, tikai tie nejēgas hokejisti nez kāpēc nemāk to izdarīt.

Vai politikas dēļ kādreiz esat raudājusi?

Jā, esmu. Mēs visi esam cilvēki, arī politiķi, un katram pienāk brīdis, kad ir grūti savaldīt asaras. Bet politikā man ir bijušas arī prieka asaras. Kad gāju projām no Saeimas, viens kolēģis no citas partijas, ar kuru politikā bijām gana daudz strīdējušies, pasauca mani maliņā, novēlēja veiksmi turpmākajā karjerā un uzdāvināja man savu “laimes monētu”. Tas bija ļoti aizkustinoši.

Solvita Āboltiņa

Dzimusi 1963. gada 19. februārī Rīgā

Mācījusies Rīgas 5. vidusskolā, absolvējusi Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti

1993. gadā sāka strādāt Ārlietu ministrijā, Konsulārā departamenta direktore (1995 – 2002)

Tieslietu ministre (2004 – 2006)

Saeimas priekšsēdētāja (2010 – 2014)

Bijusi partiju “Jaunais laiks” un Vienotība” priekšsēdētāja

2018. gada februārī kļuva par Ārlietu ministrijas Eiropas departamenta direktori, jūlijā akreditēta par Latvijas vēstnieci Itālijā

Precējusies, vīrs Jānis, dvīņi Artūrs un Anna (17)

LA.lv