Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Viduvējība ir postoša

“Mēs jau neesam nekādi lielie izglītības speciālisti, bet tikai piedāvājam skatu no malas,” tā Latvijas Bankas (LB) Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieks Mārtiņš Bitāns iesāk mūsu sarunu. Tomēr LB nesenajā Tautsaimniecības konferencē “No viduvējības uz izcilību” spriestais radījis gana lielu viļņošanos, lai par bankas secinājumiem parunātu plašāk.

 

Pirms konferences bankas ekonomisti veica pētījumus par izglītību. Lielāko sašutumu, vismaz portāla “la.lv” lasītājiem, raisīja LB ekonomistu secinātais, ka lielākā daļa skolotāju paši skolā mācījušies viduvēji vai pat vāji.

M. Bitāns: Mums bija svarīgi saprast, kas tad ir tie skolotāji, kuri katru dienu nāk klasē un māca mūsu bērnus, cik viņi paši ir kvalificēti. Mēs gan paredzējām, ka reakcija uz šo mūsu pētījumu varētu nebūt tā pozitīvākā.

 

Pētījumā bija runa par skolotājiem kopumā. Secinājāt, ka matemātikas eksāmenu viduvēji vai vāji kārtojusi lielākā daļa šodienas skolotāju. Kāpēc nepētījāt sīkāk: kādas sekmes matemātikā bija tiem, kas kļuva par matemātikas skolotājiem, un tiem, kuri māca, piemēram, latviešu valodu?

Mūsu sākotnējā doma bija, ka tieši tā arī vajadzētu pētīt. Dati, ko dabūjām no Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM), neļāva tik sīki skatīties. Tā kā bija jāievēro personas datu aizsardzība, nebija iespējams uzzināt, kādus mācību priekšmetus katrs no skolotājiem māca. Taču – vai tad, ja skolotājs māca mūziku, viņam skolas laikā vajadzēja labi iemācīties tikai mūziku un visos pārējos mācību priekšmetos viņš varēja būt vājš vai viduvējs? Mūsuprāt, skolotājam jābūt pietiekami zinošam arī citās jomās. Matemātikas zināšanas, manuprāt, nepieciešamas pilnīgi visiem cilvēkiem. Gan tāpēc, lai šis cilvēks būtu patiešām zinošs, gan tāpēc, ka matemātiskā un loģiskā domāšana nepieciešama, lai spētu analizēt kaut vai sava darba rezultātus un mācību metodes. Tāpēc pētījumā izcēlām tieši matemātikas eksāmenu. Pētījām gan arī latviešu valodas un svešvalodu centralizētā eksāmena rezultātus. Par secinājumiem vēl top raksts.

Savukārt fizikas eksāmena rezultātus pētījām tāpēc, ka tas ir izvēles eksāmens un ir pamats domāt, ka to kārtojuši tikai tie skolu absolventi – nākamie skolotāji, kuri pēc tam studējuši fiziku vai citas eksaktās zinātnes. Šķita, ka šo izvēles eksāmenu gan nākamajiem skolotājiem vajadzēja nokārtot labi. Taču izrādījās, ka arī šo eksāmenu viņi nav kārtojuši augstā līmenī.

 

Secinājāt, ka tiem, kam vājas zināšanas fizikā, pārsvarā devušies strādāt uz mazajām skolām. Bet kā ir kopumā: vai skolotāji, kam skolā bijušas vājas sekmes, koncentrējas kādā noteiktā skolu tipā vai tomēr izklīst pa dažādām skolām?

Šajā ziņā nav atšķirības starp lielajām un mazajām skolām. Uz mazajām skolām uzkrītoši daudz devušies tikai tie, kuri vāji pārzina fiziku.

Ceram, ka mūsu pētījums arī ministrijai dos kādu motivāciju rīkoties, lai uzlabotu topošo skolotāju atlasi.

Diemžēl skolu tīkls šobrīd ir tik plašs, skolotāju ir tik daudz un vajag tik daudz, ka nav konkursa arī uz skolotāju amata vietām. Jo sevišķi mazajās skolās, kur ir mazāka atlīdzība nekā lielajās skolās.

 

Konferencē vairākkārt tika uzsvērts, ka skolotāji nav pietiekami kvalificēti tāpēc, ka viņiem ir mazas algas. Taču nesen klajā nāca OECD pētījums par izglītību, kurā cita starpā atzīts, ka Latvijā skolotāji pelna vairāk nekā citi strādājošie ar līdzīgu izglītības līmeni.

Tajā pašā laikā labākie vidusskolu absolventi masveidā neizvēlas skolotāja karjeru, un viens no iemesliem ir tieši salīdzinoši zemais atalgojums. Turklāt kopējais vidējais atalgojums valstī tomēr ir lielāks nekā skolotāju vidējais atalgojums. Tikai lielajās skolās pedagoga alga sasniedz valstī vidējo līmeni, kamēr mazajās skolās tā pat ir minimālās algas līmenī, jo skolotājiem nav arī nodrošināta pilna slodze.

Ir lielas bažas, kādus gan cilvēkus skolai var piesaistīt ar šādu atalgojumu.

Ja Latvija būtu bagāta valsts, tad te varbūt būtu kā Somijā, kur mazās skolas ir pietiekami veiksmīgas, jo tur spēj arī visās skolās nodrošināt augstu izglītības kvalitāti. Ļoti labi, taču mēs to nevaram atļauties! Naudas budžetā ir tik, cik ir, un tuvākajā nākotnē, visticamāk, daudz vairāk naudas nebūs. Turklāt no valsts budžeta jau tā pietiekami lielu procentu tērē izglītībai. Audzēt izglītības budžetu nozīmētu finansēt izglītību uz citu jomu rēķina. Ja skolotāju skaitu samazinātu par ceturtdaļu, atlikušajiem pedagogiem varētu maksāt tautsaimniecības vidējo algu. Jādod signāls jauniem, spējīgiem cilvēkiem: ja kļūsiet par skolotāju, jums būs vismaz vidējā alga. Skolotājam vajadzētu būt tipiskam vidusšķiras pārstāvim, kam nav jādomā, kā izdzīvot no algas līdz algai.

Protams, skolotāju skaitu varēs samazināt, ja samazināsies skolu skaits. Kā sakārtot skolu tīklu pēc iespējas nesāpīgāk, jālemj speciālistiem.

Esošajā sistēmā nedodam bērniem tik augstu izglītības kvalitāti, kādu vajadzētu dot. Tādējādi nolemjam viņus ne pārāk labai dzīvei. Tā ir liela problēma, kas būs jāatrisina, lai cik sāpīgi un nepopulāri tas būtu.

Izglītības sistēmai jābūt tikai vienam mērķim: nodrošināt kvalitatīvu izglītību visiem bērniem, lai kur arī viņi atrastos. Izglītības sistēma nevar paralēli risināt sociālās un reģionālās attīstības problēmas. Problēmas, kas neskar izglītību, jārisina citām instancēm.

 

Konferencē runājāt arī par augstākajā izglītībā nepieciešamajām reformām. Kuru jomu, jūsuprāt, būs vienkāršāk reformēt: augstskolas vai skolas?

Abas ir vienlīdz grūti reformējamas, un tas lielā mērā saistīts ar sabiedrības attieksmi. Problēmas veselības aprūpē izjutis teju katrs, bet problēmas izglītībā daudzi vēl nepamana. Skolēnu sniegums, salīdzinot ar citām valstīm, ir viduvējs. Ja Latvijas skolēni būtu pēdējā vietā pasaulē, tad gan politiķi, gan sabiedrība būtu gatavi reformām. Es gan negribētu, lai reformas sāktos tikai tad, kad no viduvējiem rādītājiem noveļamies līdz astes galam.

 

Kā vienu no problēmām augstākās izglītības jomā minējāt to, ka augstskolas ir sadalītas starp dažādām ministrijām, kuras vada dažādu partiju pārstāvji. Kāpēc tā ir problēma?

Tāpēc, ka tādā situācijā nav viena izglītības politikas īstenotāja, kurš var īstenot visas iecerētās reformas un no kura prasīt atbildību, ja kaut kas nav izdarīts. Šobrīd katra no ministrijām īsteno kaut kādu savu izglītības politiku caur pakļautībā esošajām augstskolām. Ja IZM nolemtu, ka vajag reformas augstākajā izglītībā, tās būtu jāsaskaņo ar tik daudziem spēlētājiem, ka atkal varētu nekas nesanākt. Rezultātā, salīdzinot ar citu valstu augstskolām, pat lielākās Latvijas augstskolas reitingos slīd uz leju.

 

Latvijas Universitātē skaidro, ka daži simti vietu šurp vai turp nav nekas nozīmīgs, turklāt reformu dēļ visas zinātniskās publikācijas reitingotāji nav pieskaitījuši.

Jā, nav liela atšķirība, vai esam 800. vai 900. vietā. Jautājums, vai varam būt ar to apmierināti. Ja nākamgad universitāte tiks par 100 vietām uz augšu, tad gan tā teiks, ka ir progress. Taču jābūt ambīcijām tikt pirmajā simtniekā.