Juris LorencsJuris Lorencs

Juris Lorencs: Gaisā virmo totāla neuzticēšanās varai

Viens no maniem gaišākajiem piedzīvojumiem bērnībā – vectēva stāsti par veciem laikiem. Viņš bija karojis Pirmajā pasaules karā, pavadījis gandrīz četrus gadus gūstā Vācijā un 1918. gada nogalē kājām no Hannoveres atnācis mājās uz dzimto Sinoles pagastu. Par laimi, Otrajam pasaules karam viņš jau bija par vecu. Vectēvs bija fiziski un garīgi apbrīnojami stiprs cilvēks. Varbūt tāpēc no viņa teiktā šodien visvairāk atmiņā palikuši šādi vārdi: “Abi lielie pasaules kari tāds nieks vien bija. Pilsoņu karš, tas gan ir briesmīgs. Nekad nezini, kas ir tavs ienaidnieks un no kura stūra šaus virsū.”

Varbūt vislielākā mācība, ko mums ir devuši pēdējā laika notikumi Latvijā, ir šāda: tik daudz piesauktais hibrīdkarš nav tikai konflikta sagatavošana starp Latviju un kādu bieži piesauktu ārvalsti. Tā ir augsnes sagatavošana pilsoniskam konfliktam pašā Latvijas iekšienē. Kas varētu notikt pēc tam – tas mūsu kaimiņam jau būtu nejaušības, vēsturiskas izdevības un tehnikas jautājums. Kāpēc man radusies šāda sajūta? Parunājieties ar cilvēkiem, palasiet interneta ziņas un komentārus. Nav jau tā, ka pēdējos raksta tikai “Kremļa troļļi”. Tas, kas virmo gaisā – totāla neuzticēšanās varai. Šķiet, nekad vēl Latvijas jaunāko laiku vēsturē cilvēku prātos nav bijis tik liels dalījums starp “mēs, tauta” un “viņi tur augšā”. Jebkura ziņa par mēģinājumiem kaut ko saglābt un labot sastopas ar aizdomām, izsmieklu, ņirgām, naidu, pat aicinājumiem uz destruktīvu rīcību. Turklāt es pieņemu, ka pašus agresīvākos tekstus interneta portālu redaktori ir “izravējuši”. Pat nevainīgas ziņas, kas “labos laikos” būtu saņemtas ar izpratni, šodien tikai pastiprina agresiju. Nu, kaut vai šī: “Policija reģionos veidos vienības masu nemieru novēršanai.” Nemaz nerunājot par tādām tēmām kā “čekas maisi”, OIK, amatpersonu algas un “piemaksas” pie tām.

Ja vārdi ir lodes, tad patlaban notiekošais jau nedaudz līdzinās anonīmam pilsoņu karam, par kuru runāja vectēvs. Jo tu nekad nezini – varbūt komentāru, kurš tev liek justies neomulīgi, uzrakstījis cilvēks, kurš pirms pāris stundām privātā sarunā smaidīja un apgalvoja kaut ko pavisam pretēju. Es pats esmu piedzīvojis laikus, kad cilvēki vēl daudz runāja savā starpā “pa tiešo”, bez telefona. Sarunas nespēja iztraucēt pat televizors, kura ekrāns neiztrūkstoši sāka mirgot saviesīgu kompāniju fonā. Kad retumis koridorā atskanēja telefona zvans, varēja labi saklausīt namamātes vārdus – atvaino, mums viesi. Vēlāk, kad parādījās mobilie telefoni, cilvēki aizgūtnēm pēkšņi sāka runāt. Ar apkārtējiem nezināmu, nepazīstamu sarunu biedru, bet mēs vismaz varējām nojaust, par ko viņi runā. Vai esat ievērojuši – šodien cilvēki vairs tikpat kā nesarunājas pa viedtālruni, viņi vienkārši braukā ar pirkstiem pa ekrānu. Ar ko viņi sazinās, kādas ziņas viņi lasa? Varbūt tie ir ieteikumi, instrukcijas, pat pavēles? Reizēm kļūst baigi.

Kā rīkoties tālāk? Pirmais, kas nāk prātā – steidzīgi jāsāk meklēt atbildes uz tipiski “krieviskajiem”, vēl Hercena un Černiševska uzdotajiem jautājumiem – “Kurš vainīgs?” un “Ko darīt”? Tomēr izskatās, ka Latvijas situācijā ar to vien būs par maz. Vispirms mums būtu jāsaprot – kāpēc? Kāpēc esam tur, kur esam? Tikai atbildot uz šo jautājumu, spēsim atbildēt uz diviem pirmajiem.