Viedokļi
Komentāri

Guntars Pupelis: Valsts mediķus ir “uzmetusi” 16


Guntars Pupelis, 
RAKUS Vispārējās un neatliekamās ķirurģijas klīnikas vadītājs, Rīgas Stradiņa universitātes profesors
Guntars Pupelis, 
RAKUS Vispārējās un neatliekamās ķirurģijas klīnikas vadītājs, Rīgas Stradiņa universitātes profesors
Foto – Zane Bitere/LETA

Pirms vēlēšanām parasti tiek solīta visiem pieejama veselības aprūpe, jo kā gan var nesolīt! Eiropas valstīs pārsvarā tiek nodrošināta veselības aprūpes pieejamība visiem iedzīvotāju slāņiem un valsts parasti tieši vai pastarpināti kontrolē šo stratēģisko jomu. Kā piemēru var minēt Dānijas, Nīderlandes vai Zviedrijas sistēmas. Šajās valstīs brīvā tirgus ekonomikas apstākļos valsts loma stratēģisku virzienu kontrolē ir ievērojama. Ne tikai valsts bagātība, bet pārvaldības modelis ir noteicošais, vērtējot iedzīvotājus kā valsts pamatvērtību.

Valstīs ar attīstītu veselības aprūpes modeli ir veselības datu bāzes ar iespēju analizēt mediķu darba rezultātus, saslimstības tendences, slimību profilakses efektivitāti un nepieciešamos materiālos resursus. Ja nevar izvērtēt sava darba rezultātus, attīstība nav iespējama.

Salīdzinot mūsu iespējas ar kaimiņu paveikto, izbrīnu raisa fakts, ka Igaunijā e-veselības analoga bāze tika izveidota, ieguldot apmēram 500 000 eiro, bet Latvijā jau ir iztērēti 15 miljoni, taču sistēma nav optimāla. E-veselība ir paredzēta veselības aprūpes funkcijas nodrošināšanai, taču, lai nodrošinātu apmācību un profesionālu sava darba analīzi, nepieciešamas elektroniskas datu bāzes, kurās ir iespējas strukturēt un statistiski analizēt medicīnas datus.

Ja salīdzina divas sistēmas, tad e-veselība dod iespēju praktizēt medicīnu, bet otra – iespēju statistiski, tas nozīmē ticami, analizēt to, kā praktizē. Pašreizējā slimnīcu informācijas sistēma “Ārsta birojs” atgādina dārga fotoalbuma formātu – ir atmiņas, taču nevar neko izmainīt. Vecajai ģimenes ārstu paaudzei ir atmiņas, savukārt jaunajai paaudzei trūkst prakses vietu un ambulatorās diagnostikas jaudu. Šā iemesla dēļ nedarbojas tā saucamais zaļais koridors.

Pašlaik katra ārsta vai medicīnas darbinieka kvalifikācijas uzturēšana ir paša izvēles jautājums. Ar Ārstu biedrības rīkotajiem pasākumiem nepietiek, nepieciešama starptautiska pieredze. Universitāšu slimnīcām nav līdzekļu, lai vismaz reizi gadā sūtītu savus darbiniekus paaugstināt kvalifikāciju starptautiskos forumos. Jauniem mediķiem vislabākā profesionālā motivācija ir ziņojums par sava darba rezultātiem starptautiskajai auditorijai sava izvēlētā medicīnas virziena kongresā. Es vēlētos piedzīvot brīdi, kad objektīvi darba rezultāti liecina par labi izveidotu aprūpes modeli.

Šobrīd atskaitēs dominē pabeigti vai iesākti celtniecības projekti un nekādas personāla politikas. Celtniecība taču nedrīkst apstādināt ārstniecības iestādes pamatfunkciju, taču pati ideja par slimnīcas remontdarbiem ir nonākusi līdz absurdam, jo, apgūstot Eiropas fondu naudu, tiek drudžaini uzlabota sienu infrastruktūra, nerēķinoties ar slimnīcu pamatfunkciju. Kam tas ir izdevīgi?

Viens no universitāšu slimnīcu galvenajiem uzdevumiem ir arī apkopot un sistematizēt pasaules pieredzi, lai to var izmantot. Tas nav tik grūti, ja tiek veikts regulārs darbs, taču šādai prasībai ir jānāk no valsts. Citādi – jo lielāks mediķu personīgais ieguldījums un katra personīgā atbildība, jo sliktāka ir mediķa dzīves kvalitāte. Atliek vien secināt, ka valsts mediķus ir “uzmetusi”. Līdzīgi tas skar arī citas profesijas, kas saistītas ar tiešu personīgu atbildību pret indivīdu.

Pašlaik vislabāk var justies attāli un pastarpināti iesaistītie, tie, kuri izlēma, ka visām slimnīcām, ieskaitot valsts slimnīcas, jāpārtop par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību. Neviens viņus par to nekritizē, kaut gan šis manevrs ož pēc provokācijas un valsts drošības sistēmas apzinātas vājināšanas. Tā nu tas sanāk, ka sociālistiem lielā mērā ir taisnība.

LA.lv