Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock

Gatis Eglītis: Vai simtgades nodokļu reformas brāķis?

Vienreiz gadā Eiropas Komisija (EK) dod savu vērtējumu par katras dalībvalsts paveikto dažādu reformu ieviešanas jomā. Latvijas valdībai pēc vairāku gadu stagnācijas reformu jomā beidzot ir ko likt galdā Briseles ekspertiem: pirmkārt, jau grūti nākusī nodokļu reforma, kuru finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola pat nodēvēja par “vienu no vērienīgākajām dāvanām Latvijas simtgadei”.

Ministrei par nelaimi, EK reformas vērtējums nav diez ko iepriecinošs: tās skatījumā, mazo algu saņēmējiem nodokļi joprojām ir pārāk lieli. Lai gan EK ir aicinājusi Latviju samazināt darbaspēka nodokļus mazajām algām jau kopš 2012. gada, tie pēc reformas joprojām saglabājas stipri virs vidējā ES līmeņa un ir augstākie Baltijā.

Arī “Swedbank” Finanšu institūta veiktajā salīdzinājumā Latvija jo-projām ir ar augstāko darbaspēka nodokļu slogu Baltijā un, visticamāk, tas turpināsies, jo kaimiņi veic regulārus darba ņēmēju apstākļu uzlabojumus. Piemēram, Igaunija jau ieviesusi neapliekamā minimuma pieaugumu no 180 eiro uz 500 eiro mēnesī, bet Lietuvā maksimālais neapliekamais minimums ir divreiz lielāks nekā Latvijā. Igaunijā ir arī trīs reizes augstāks algas slieksnis, pie kura neapliekamais minimums sāk samazināties (1200 eiro). Mērķtiecīga iedzīvotāju ienākumu audzēšana, manuprāt, ir viens no izskaidrojumiem, kā igauņiem ir izdevies panākt pozitīvu migrācijas bilanci.

Nenoliedzami, vairākumam mazo algu saņēmēju naudas būs par dažiem desmitiem eiro vairāk, tomēr, domāju, ikviens būs pamanījis, cik ātri šie papildu eiro izkūp degvielas uzpildes stacijās un ikdienas iepirkumos, kas kļuvuši dārgāki vairāku nodokļu celšanas efekta dēļ.

Vēl viena būtiska reformas blakne: 2019. gada sākumā (jau pēc vēlēšanām) sagaidu garas rindas pie VID klientu apkalpošanas centriem, jo dažādās IIN likmes un progresīvais neapliekamais ienākums algām līdz 1000 eiro nozīmēs, ka lielam skaitam cilvēku būs jāsniedz gada ienākumu deklarācijas, lai “norēķinātos ar valsti”. Valdības pārstāvji vairākkārt uzsvēruši, ka VID un citu kontrolējošo institūciju darbība jāvērtē kontekstā ar vieglas, saprotamas un atbalstošas uzņēmējdarbības vides veidošanas mērķi: diemžēl paši lēmumpieņēmēji ir radījuši ļoti sarežģītu nodokļu administrēšanas vidi.

Šajā kontekstā Pasaules bankas “Doing Business 2018” vērtējums vēl pirms nodokļu reformas norādīja, ka Latvijā nepieciešamas vidēji 168 stundas gadā, lai veiktu nodokļu nomaksu: tas ir trīs reizes ilgāk nekā Igaunijā (50 stundas) un krietni vairāk nekā Lietuvā (109 stundas). Pēc reformas “uzlabojumiem” šī atpalicība no kaimiņiem, visticamāk, vēl vairāk palielināsies.

Varam sevi mierināt, ka Latvijai vienīgajai Baltijā būs progresīvais ienākuma nodoklis, tomēr laiks rādīs, vai šoreiz esam gudrāki par brāļu tautām, vai tomēr būs kārtējais “gribējām, kā labāk, sanāca – kā vienmēr”.

Eiropas Komisija savā vērtējumā ir arī īpaši kritiska par valdības nespēju kopš krīzes gadiem sakārtot sociālās politikas un pabalstu jautājumus, uzsverot, ka nodokļu reforma vien nevar atrisināt nevienlīdzības problēmu, jo vistrūcīgākie iedzīvotāji parasti darba tirgū nepiedalās: bezdarbnieki, pensionāri, cilvēki ar atkarībām utt. Jāsaka, cerība sakārtot šo nozari bija L. Straujumas valdības laikā, lēmumiem par pamatu ņemot apjomīgo un dārgo Pasaules bankas izstrādāto pētījumu “Latvija: kurš ir bezdarbnieks, ekonomiski neaktīvais un trūcīgais?”, tomēr tā laika Finanšu ministrijas saimnieki J. Reirs un A. Ašeradens savu politisko kapitālu izlēma izmantot cīņā par solidaritātes nodokli. Interesanti, ka arī šoreiz Eiropas Komisijas eksperti secina, ka vairāk nekā 300 tūkstošus eiro izmaksājušā Pasaules bankas Latvijas nodokļu sistēmas pārskata rekomendācijas “tika lielā mērā ignorētas”.

Nodokļu reforma bija kolosāla iespēja ekonomiku padarīt konkurētspējīgāku, būtiski samazinot darbaspēka izmaksas, kā arī strauji mazināt augsto nevienlīdzības līmeni. Tomēr kopējais iespaids paliek savāds: ir grūti saprast, kurš ir patiesais reformas ieguvējs un vai reforma dos cerēto “vit-amīnu” ekonomikai: piem., Eiropas Komisija savos aprēķinos norāda uz “ļoti ierobežotu” IKP un investīciju efektu.

Iespējams, lai sniegtu jaunu skatījumu un piedāvājumu ekonomikai tik svarīgajos budžeta jautājumos, ir pienācis laiks pārmaiņām arī Finanšu ministrijas budžeta un nodokļu politikas veidotāju rindās. Valsts sekretāre B. Bāne un viņas vietnieki J. Plūme un I. Šņuciņš un vairāki citi “atslēgas cilvēki” jau vairāk nekā 10 gadus veido un nosaka budžeta un nodokļu politiku. Uzskatu, ka ilgstoša atrašanās amatā sekmē ideju stagnāciju un motivācijas zudumu.