Viedokļi
Komentāri

Artis Drēziņš: Vai ļaut žurnālistiem iepazīties ar iztiesātām krimināllietām? 16

Foto – Shutterstock

Tiesnese zaudē amatu un nokļūst uz apsūdzēto sola tāpēc, ka žurnālistam nodod informāciju par kāda krāpnieka savulaik saņemtu kriminālsodu. Izklausās absurdi, taču formāli likums ir pārkāpts, jo krimināllieta pēc iztiesāšanas kļūst slepena. Iespējams, pieminētais gadījums bija viena no ierosmēm, lai līdz Saeimai nonāktu Tieslietu ministrijas sagatavots Kriminālprocesa grozījumu projekts, kas mainītu līdzšinējo kārtību un ļautu žurnālistiem iepazīties ar iztiesātām krimināllietām. Kā priekšlikumu vērtē “Latvijas Avīzes” žurnālists Artis Drēziņš, kurš specializējies publikācijās par kriminālnoziegumiem?

Kad gatavoju materiālu par krāpnieku – biznesa konsultantu, pret kuru bija ierosināti kriminālprocesi, gribēju noskaidrot, vai viņš iepriekš ticis krimināli sodīts. Kā zināms, iztiesātās krimināllietas žurnālistiem nav pieejamas, tāpēc jautāju saviem avotiem pēc palīdzības. Tiesnese Aija Orniņa uz manu lūgumu īsziņā atsūtīja informāciju ar personas notiesāšanas gadu un pantu. Ziņu piefiksēja KNAB, jo tajā laikā noklausījās Orniņas telefona sarunas saistībā ar aizdomām par kukuļošanu. Tagad tiesnese jau ir notiesāta* – reāli viņas karjera ir sabojāta. Cik tas adekvāti? Ja žurnālistiem būtu pieejama informācija par iepriekšējo sodāmību, nekas tāds nebūtu noticis.

Atbalstu, bet šaubos 

Man kā žurnālistam liktos normāli, ka, rakstot par kādu personu, būtu iespēja noskaidrot, vai tā kādreiz tiesāta, par ko, kādos apstākļos, tas ir, iegūt visu to informāciju, kuru neaizsargā Datu aizsardzības likums. Šādus faktus cilvēki par sevi nemēdz stāstīt vai arī melo. Tādā aspektā esmu ar abām rokām par ierosinājumu, bet sāku domāt par citu lietu, kas tomēr rada šaubas. Krimināllietās parādās ļoti daudz personīgas informācijas – cilvēki ar viņu adresēm, dzīvesvietas un mantas aprakstiem – kas kurā vietā atrodas, cik tas vērtīgs, piemēram, kur glabājas tavas zelta karotītes utt., tāpat personas fiziskais stāvoklis, pretošanās spējas, intīmie sakari. Piemēram, par meiteni, kuru izmeta pa devītā stāva logu, tika aprakstītas un iztirzātas vissīkākās detaļas – centimetru pa centimetram istabas iekārta, visa privātā dzīve, tajā skaitā seksuālās attiecības. Anonimizēt informāciju krimināllietās, kā tas notiek ar spriedumiem, aizkrāsojot vārdus, adreses u. c., nav iespējams, jo tie ir simtiem lappušu biezi sējumi – kurš to visu fiziski var izdarīt?

Uztrauc iespējamība informāciju izmantot ļaunprātīgi, jo arī mediju darbinieki mēdz būt dažādi. Diez vai palīdzēs grozījumos žurnālistiem paredzētā kriminālatbildība. Labi zinām, ka ir visādi autori, kam pienes dažādas kreisas un vai desmitām reižu noslepenotas informācijas, tāpēc neticu, ka visi to ievēros.

Vēl viens arguments, kas liek šaubīties, – zinot, ka lietas materiāli būs pieejami žurnālistiem, liecinieki var kļūt piesardzīgāki savās liecībās. Manā pieredzē ir bijuši tādi gadījumi, ka žurnālista klātbūtnē cilvēki tiesas priekšā vairs nav tik atklāti. Pirms pāris nedēļām pat kāds apsūdzētais manis dēļ draudēja vairs nerunāt. Tiesnese gan atgādināja, ka viņam kā apsūdzētajam ir jāatbild uz jautājumiem. Tāpēc, ja vien iespējams, tiesas zālē cenšos sev nepievērst uzmanību.

Informācija – no tiesas sēdēm 

Tiesas sēdē, ja vien tā notiek atklāti, jebkurš cilvēks var piedalīties, klausīties un pierakstīt dzirdēto. Tātad krimināllietām ir bijis periods, kad tās izskanējušas publiski, jo tiesas telpa ir publiska vide. Absurdi, ka pēc tās iztiesāšanas vienā brīdī visa informācija, kas sēdē izskanējusi, kļūst slepena.

Žurnālistus sēdēs sastopu ļoti reti, pat skaļās prāvās bieži vien esmu vienīgais mediju cilvēks. Tas arī saprotams, ja paskatāmies Latvijas tiesu kalendāru – katru dienu notiek simtiem sēžu. Nereti man kolēģi lūdz kontaktus, jo palaiduši garām kādu svarīgu sēdi. Pēc publikācijas par puisi, kas pagājušajā gadā Cēsu parkā sadūra meiteni, zvanīja no avīzes “Druva” – mēs nogulējām tiesas sēdi!

Nupat biju Rēzeknē uz interesantu prāvu par lielāko Zilupes zemnieku – viņš apsaimnieko 1500 ha zemes –, kuru apsūdz par sava meža patvaļīgu ciršanu. Sanācis tā, ka papīri vēl nebija nokārtoti, kad cirtēji jau padarīja savu darbu. Kāds pamanīja, “nostučīja”, un prokurore pieprasa zemniekam pusgadu nosacītu cietumsodu un 103 tūkstošu eiro soda naudu. Zālē biju vienīgais žurnālists.

Domāju, ka ar iztiesātām krimināllietām notiks līdzīgi – kad tās būs pieejamas, nemaz neradīsies tik daudz to gribētāju, kas ies uz arhīvu un malsies tām cauri. Turklāt labi zinām, kāda ir žurnālistu kapacitāte, kādas saņemam algas un tāpēc – cik liela motivācija ir plēsties.

* Par neizpaužamu ziņu atklāšanu žurnālistam Rīgas apgabaltiesa Aijai Orniņai piesprieda 2150 eiro naudas sodu. Lēmumu viņa pārsūdzējusi Augstākajā tiesā.

Uzziņa

Tieslietu ministrija Saeimai nosūtījusi grozījumus Kriminālprocesa likumā, kas papildina to ar 375.1 pantu, kurā paredzētas tiesības žurnālistiem iepazīties ar krimināllietas materiāliem pēc kriminālprocesa pabeigšanas uz personu nereabilitējoša pamata un galīgā nolēmuma stāšanās spēkā. To var darīt, ja tas nepieciešams sabiedrības informēšanas nolūkā, lai veicinātu nozīmīgu valsts un sabiedrības interešu aizsardzību. Ar krimināllietas materiāliem atļauj iepazīties, nodrošinot kriminālprocesā iesaistīto personu sensitīvo datu aizsardzību. Ierosinājumu grozījumiem iesniedzis Saeimas deputāts Andrejs Judins.

LA.lv