Kultūra
Kultūrpolitika

Dainas ir mūsu Svētie raksti. Kāpēc tik maz zinām par tām? 16

Kolāža – LA.lv

Latvieši pret dainām izturas nevērīgi – apgalvo trimdas latviete Ieva Auziņa-Sentivani, kuras tautas dziesmu atdzejojumi un skaidrojumi angļu valodā nupat iznākuši grāmatā “Dainas”. Viņas teiktais rosināja papētīt, vai tiešām esam pavirši pret savu senāko kultūras mantojumu? Saņemtās atbildes diez ko neglaimo arī dainu pētniekiem un folkloristiem.

“Latvieši nezina, kas ir bāleliņš, par ko runā tautas dziesma “Rīga dimd”,” – Ieva Auziņa-Sentivani min tikai dažus vienkāršākos piemērus, kāpēc radies tik bēdīgs priekšstats par tautas dziesmu dziļāku izpratni Latvijā. Varētu padomāt, ka kundzei no Amerikas gadījušies mazāk izglītoti sarunas biedri, taču, ja godīgi, daudzi tiešām nezina, ka par bāleliņu senatnē sauca ne tikai brāli, bet visus dzimtas vīriešus un, dziedot “Rīga dimd”, patiesībā tiek daudzināta nevis pilsēta, bet tik varena gatavošanās jauna skuķa precībām, kam jānoskan līdz pat Rīgai.

“Kad saku, ka ir nevērīga pieeja dainām, ar to domāju, ka nepievērš uzmanību, nezina, neieklausās, par ko ir dziesma, kuru dzied,” nosaka “Dainu” autore, profesionāla angļu valodniece, pasniedzēja, strādājusi ASV un kopš 1992. gada arī Latvijas Universitātē un Rīgas 1. ģimnāzijā. Dzimtenē viņas teikto ne viens vien ņēmis ļaunā.

Jāpēta kā Svētie raksti

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Tautas dziesmas Auziņa-Sentivani nosauc par tikpat vērtīgu darbu kā Bībele, tikai ārpus Latvijas par tām neko daudz nezina, tāpēc arī radies atdzejojumu krājums angļu valodā. Gribējies plašākai pasaulei dainas parādīt kā smalkas dzejas miniatūras ar dziļu saturu, nevis parindeņus, kas līdzinoties beigtiem kaķiem, – tā viņa nosauc līdzšinējos tulkojumus, kuros teksts atstāstīts, bet jaukuma – nekāda. “Nav tur dvēseles un dzīvības,” nosaka valodniece. Pie katras no pašas tulkotajām 450 dainām grāmatā viņa pierakstījusi skaidrojumu, par ko dziesmā runāts. Jau ķērusies pie otrās daļas rakstīšanas, taču būšot jāliek malā, jo tā vien šķiet, ka svarīgāks par to būtu dainu “tulks” pašiem latviešiem, kādu viņai Latvijas grāmatu krātuvēs nav izdevies atrast.

Vēl viens piemērs – vai zināt, kāpēc daudzās tautas dziesmās meitām iesaka precēties ar augumā maziem puišiem? “Dainu” autore atbildi atradusi turpat tekstos: /Protaties, jaunas meitas,/ Ņemiet mazus arājiņus,/ Tie lielie, tie smuidrie,/ Tie būs kunga karavīri./ Augumā garākos jaunekļus svešzemju vara, kas valdīja Latvijā, ņēma armijā, no kuras atgriezās vien retais un arī tad visbiežāk ne pie labas veselības.

Tādi rūdīti folkloristi kā Andris Kapusts, Latvijas Folkloras biedrības valdes priekšsēdētājs un kopas “Grodi” vadītājs, un Inese Krūmiņa, ilggadēja kopas “Vilcenes” dalībniece, lektore un skolotāja, nešauboties atzīst, ka dainu pētījumu ir maz. “Situācija ir stipri bēdīga – gan akadēmiski pētnieciskajā jomā, gan arī interesentu un entuziastu līmenī tādu mūsdienīgu, dziļu un pamatīgu pētījumu par tautas dziesmu tekstu simboliku, jēgu un nozīmi faktiski nav,” nosaka Kapusts. Varot nosaukt savu dzīvesbiedri Aīdu Rancāni, kas ar to nodarbojas Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtā, taču vajadzīgs daudz darbu un autoru, lai starp viņiem notiktu diskusijas. No pieredzes zinot, ka jauni cilvēki, kuri sāk pievērsties tautas garamantām, pārsvarā spiesti lasīt 30. gadu literatūru – Pētera Šmita un citu tā laika autoru darbus. “Drīz jau būs simts gadi pagājuši, bet mums joprojām nav ko piedāvāt,” viņš piebilst.

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Inese Krūmiņa kultūras mantojuma bagātības ziņā dainas uzskata par latviešu Svētajiem rakstiem, kas pelnījuši nopietnu izpētes darbu, kā, piemēram, tas notiek ar Bībeli. “Biblistika ir vesela zinātne, kur cilvēki velta savu mūžu pētījumiem par atsevišķiem Bībeles notikumiem, tos dažādi traktējot un skaidrojot. Žēl, ka ar mūsu dainām tā nenotiek.” 90. gadu beigās vērtīgs pienesums bijis Janīnas Kursītes darbs “Latviešu folklora mītu spogulī”; kā drosmīgi mēģinājumi pirms dažiem gadiem iznākuši latviskās dzīvesziņas biedrības “Latve” izdevumi “Spēka dziesmas” un “Spēka dziesmas. Uguns”, kas izpelnījušies arī pretrunīgus vērtējumus, taču vismaz vedināja uz dziļākām sarunām par tautas dziesmām.

Bažas tikt apšaubītam Krūmiņa min kā vienu no iemesliem, kāpēc jaunie autori neķeras klāt 1,2 – 1,4 miljonu tautas dziesmu kalnam. “Tik ļoti baidāmies no viedokļu dažādības, jo tas rada priekšstatu, ka viens otru apstrīdam, bet, manuprāt, dainas ir tik bagāts materiāls, ka var pastāvēt vairāki skaidrojumi no dažādiem rakursiem, kas neizslēdz viens otru.”

Vajadzīgs skaidrojums

Abi folkloristi spriež, ka pie vainas arī mazas nācijas mazvērtības komplekss, ar kuru nācies saskarties dažādās auditorijās, sak, ko nu mēs ar savām tautasdziesmiņām, mums jāskatās pasaules literatūras un filozofijas virzienā, un gadsimtiem potētā nolemtība būt par pastaliņās staigātāju un bārenīšu tautu, kuru sveši kungi karā sūta utt.

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Kapusts latvju dainu mantojuma izpētes un izmantošanas formas salīdzina ar kāpnēm – līdzās vairākiem ļodzīgiem pakāpieniem pagaidām visstabilāk turas sabiedrībai tuvākā folkloras kopu un grupu platforma, taču arī tām vajag stingru pamatu – pētījumus, no kuriem atsperties, lai rastu skaidrību, ko patiesībā vēsta izvēlētā dziesma.

Šaubu nav – dainas mūsdienu cilvēkam nav viegli saprotams teksts. Krūmiņa piekrīt, ka vajadzīgs skaidrojums, jo lielā mērā tās izteiktas simbolos, bet atainotās redzes gleznas jāuztver vairākos apziņas līmeņos – gan kā reāls notikums, gan saistītas ar mūsu iekšējo psihisko struktūru un emocijām. Izklausās sarežģīti? Tā arī ir – apliecina Kapusts, turklāt daina nav tikai teksts, bet viens no rituālo darbību komponentiem. Piemēram, kāzu dziesmas – par puišiem kā ozoliem un meitām kā liepām – var uztvert kā dabas tēlojumu, kur cilvēki salīdzināti ar kokiem sociālās izpratnes līmenī, taču pavisam cita aina paveras, kad notiek kāzas un šī dziesma tiek dziedāta rituāla kontekstā. “Varbūt citiem ir atšķirīga pieredze, bet ar labajiem piemēriem, kad tautas dziesma vislabāk sasniedz savu auditoriju, saskaros gadskārtu svētkos un ģimeņu godos – tātad reālos notikumos, kur nosacītais klausītājs, kas nav folkloras kopas dalībnieks un vispār maz ko zina par šo lietu, no pasīva vērotāja kļūst par līdzdalībnieku un tekstu tajā brīdī uztver ne tik daudz verbāli, bet ar skatienu, sajūtām, enerģiju, un daina viņā ievibrē uz aizrauj. Pēc šādiem sarīkojumiem vienmēr dzirdu atsauksmes, ka ir bijis vienreizēji, iespaidīgi,” ar saviem novērojumiem dalās folklorists, uzsverot, ka vislabākais ceļš uz izpratni ir darot. Taču ar noteikumu, ka priekšnesumu sniedz cilvēks vai grupa, kas tautas garamantās ir iedziļinājusies, pretējā gadījumā tas būs garlaicīgs. Lūk, arī viens no būtiskiem iemesliem, kāpēc bieži vien tautas mūzikas koncertos nav daudz apmeklētāju. “Ierodas tikai tuvākie radi, draugi, kuri atnāk paskatīties, kā viņa radinieks vai pazīstams cilvēks grozās pa skatuvi, un tā ir problēma,” nosaka Kapusts.

Latvijā nav mazums folkloras grupu, kurās trūkst dziļākas izpratnes par dziedātās tautas dziesmas arī filozofisko un reliģisko vēstījumu. Krūmiņa atzīst, ka pat “Vilcenēs”, kurā viņa darbojusies 15 gadus, dainu tekstu simboliskās nozīmes dalībnieces savā starpā diezgan maz apspriedušas. “Tur patiešām vajadzīga “rakšana”, un ir kopas, kurās tas notiek,” atzīst folkloriste. No sev zināmajām varot nosaukt “Delvi”, “Putnus”. Ko dod dziļāka izpratne par dainām, labi nolasāms Vītolu ģimenes priekšnesumā – gan viņu dziesmu izjūtā, gan komentāros, kas zināmā mērā ir simbolikas skaidrojums.

Kopš Krūmiņas saime, kur sešiem bērniem pievienojušies seši mazbērni, pa laikam muzicē kopā, arī viņi mēģinājumos izrunā tautas dziesmu tekstu nozīmes. Jaunā paaudze skaidrojumu pieņem dabiski un pašsaprotami, taču atklājēja prieks un sajūta, kad redzes glezna savienojas ar domu zibsni un notiek vārdos neizsakāmais garīgais pārdzīvojums, atnāk tikai pētniekam.

Tautumeitu spēks

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Plašu atpazīstamību televīzijas šovā “X Faktors” guvušās grupas “Tautumeitas” viena no dalībniecēm Asnate Rancāne piekrīt, ka dziedātājiem, kas uz skatuves izdzied dainas, jābūt izpratnei par tekstu un tā būtību. Ar klausītājiem esot citādi. “Cilvēka dzīve ir gara, un tas būtu savādi, ka visi visu saprastu uzreiz – arī es, kaut gan mani vecāki (Aīda Rancāne un Andris Kapusts. – I. P.) par tautasdziesmām zina tūkstošreiz vairāk, savā attīstības posmā esmu uzzinājusi tik daudz, cik esmu tam gatava un varu uzņemt.” Svarīgākais esot publiku aizkustināt sajūtu līmenī, kas jaunu meiteņu grupai ar košo un juteklisko priekšnesumu, šķiet, veiksmīgi izdodas. “Kad cilvēku pārņēmis aizkustinājums un uguntiņa iemirdzējusies acīs, tālākais jau ir viņa paša rokās – mācīties, izglītoties, meklēt un iet dziļāk folklorā.”

Asnate nevarot žēloties, ka pašai, studējot etnomuzikoloģiju vai darbojoties grupā, būtu trūcis izziņas avotu, jo allaž bijusi iespēja vērsties pēc padoma arī pie vecākiem. Viņu ceļš pie dainām bijis ilgs, ar pamatīgu iedziļināšanos, interesi un lasīšanu, kas turpinās vēl šodien. “Tā ir atbilde uz jautājumu – kā latviešiem nonākt līdz patiesībai un sapratnei par tautas dziesmu jēgu – jo vairāk dziedās, lasīs, iedziļināsies, jo patiesāk un dziļāk tās uztvers,” spriež Asnate Rancāne.

Savās koncertprogrammās “Tautumeitas” izvēlas tēmas, kas pašām tuvas un saprotamas. Viņu repertuārā daudz dziesmu par jaunas meitenes dzīvi visdramatiskākajā dzīves periodā, kad vainags jau galvā, bet tautu dēls vēl nav ieradies, un arī dainas, kurās iekodēts spēks – mūsdienās tās sauc par spēka dziesmām –, ar kurām līdzīgi kā ar mantrām dziedātājs sevi stiprina un piesaista izdziedātās vērtības. Tautumeita min piemēru – /Bērziņ, tavu kuplumiņu,/ Līdz zemei žagariņu,/ Māsiņ, tavu daiļu rotu,/ Zemīt slauka staigājot./ – un pastāsta, ka tā iedarbojas kā mantra bagātības un laimības virzienā, jo pilnbriedā ir gan daba un koki, gan arī meitenes dzīve. Viņas rotas jāsaprot ne tikai materiālā, bet arī garīgā nozīmē, savukārt bērzs ir galvenais simboliskais koks vasaras svētkos, pie kā meitenes var vērsties pēc skaistuma, padoma, auglības. “Šādas dziesmas, visticamāk, arī tika dziedātas vasaras svētkos, kad meitas gājušas pie bērza, to pušķojušas un lūgušas svētību,” nosaka Asnate. Ja ne šis skaidrojums, no dainas paliktu pāri tikai “smuka bilde” ar izrotātu meiteni pie kupla bērza.

Nepatika radusies skolā

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Pieaugušos neizmācīsi, bet jaunajai paaudzei ceļu uz tautas dziesmu vērtībām var pavērt skola. Var, ja vien nenotiek pretējais, kā Āgenskalna Valsts ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotājai Ivetai Ratinīkai, kad pati vēl bijusi skolniece. “Viena no pamatskolas skolotājām pārbaudes darbos uzdeva no galvas iemācīties vismaz desmit tautas dziesmas par katru tēmu. Kontroldarbs, kurā bija jāzina gandrīz simts tautas dziesmas, likās episks… Tekstu iekalšanai bija arī pozitīvs efekts – ja saglabā trohaju, daina top pati no sevis, un kurš skolotājs gan zina visus variantus.” Metode pārvilka svītru patikai pret folkloru, attieksmi nācās pārskatīt, kad pašai bija jāsāk mācīt skolā, – bērni jūt, ja skolotājam kaut kas neiet pie sirds.

“Mūsdienu jauniešiem mainījusies teksta uztvere, valoda noplicinās, daudzas dabas parādības, alegorijas, kur nu vēl pārnestā nozīme, kā arī senie amatu rīki no informācijas tehnoloģiju laika bērna apziņas ir pilnībā izdzēsti. Edvarta Virzas “Straumēni” viņiem ir kā grāmata svešvalodā un bez skaidrojuma – viens no mokošākajiem tekstiem mācību programmā,” stāsta Ratinīka.

Lai saskarsme ar dainām skolēniem neatgādinātu zobu sāpes, palīdz nestandarta uzdevumi – jo izaicinošāki un grūtāki, jo lielāka iespēja, ka pacentīsies izpildīt. Skolotājai izdevies iedvesmot 9. klases audzēkņus uzņemt filmiņas par latviešu godiem – divu nedēļu laikā tapušas veselas sešas, kas patikušas pašiem un arī citiem nebija kauns rādīt. Jaunieši atraduši tērpus, inscenējuši sižetus un aizrautīgi iejutušies seno rituālu tēlos, sākot ar krustāmo bērniņu, līdz pat nelaiķim bērēs.

Mācību procesā arī skolotājiem ļoti noderētu dainu skaidrojumi, pētījumi, jo informācijas apjoms pieaug, bet cilvēka uztveres spējas – ne, atzīst Ratinīka.

Līdz šā gada skolu reformai folklorai mācību standartā bijusi atvēlēta pietiekama vieta; kāda tā būs jaunajā formātā, atkarīgs arī no skolas, pašiem pedagogiem un viņu attieksmes pret seno mantojumu. Par pozitīvu piemēru var kalpot Ikšķiles Brīvās skolas modelis, kuru kā folkloras pētniece un šīs skolas skolotāja ļoti atzinīgi vērtē Inese Krūmiņa. Mācību gadu tur uzsāk ar seno uguns rituālu, daudziem vecākiem un skolotājiem mugurā tautas tērpi un, kas būtiskākais, dainas ikšķiliešiem esot ikdienas sastāvdaļa.

Dainu vārdnīca

Lorem ipsum
FOTO: Leta

“Trāpīts kā naglai uz galvas,” par jautājumu, kāpēc tik maz akadēmisku pētījumu par mūsu tautas dziesmām, saka valodniece, literatūrzinātniece profesore Janīna Kursīte-Pakule. Kā izrādās, nupat viņa beidz darbu pie dainu simbolu vārdnīcas. Grāmatai tūkstoš lappušu apjomā ar 500 līdz 600 jēdzienu skaidrojumiem un plašu literatūras aprakstu, lai tiem, kas vēlas pētīt plašāk, būtu atrodami avoti, būtu jāiznāk šā gada nogalē ap Latvijas simtgades svinību laiku.

Šis būs viņas lielākais tautas garamantām veltītais darbs, kuram pamati, tolaik vēl īsti to neapzinoties, likti 1983. gadā. “Dēls bija piedzimis, sēdēju ar viņu mājās un sāku skatīties tautas dziesmas, vēl daudz ko no tām nesajēdzot, atskaitot metriku.” Kā pamudinājums apkopot vairāk nekā 30 gados vākto un pētīto materiālu vienotā izdevumā nācis latviešu koru Latvijā un ārzemēs – Anglijā, Īrijā, arī Amerikā – lūgums pēc tautas dziesmu skaidrojuma. “Koristiem jādzied tautas dziesmas, bet viņi tās vairs īsti nesaprot. Nodomāju, nu tad tas ir jādara, jo ar katru paaudzi simbolikas zināšanas, kas pamatā dainām, mazinās un tuvojas tam, ka tās vairs nesapratīs. Kā saka tautas dziesmā: / Vienu pusi dziesmas zinu, otru pusi nezināju,/ Kad zinātu otru pusi, būtu liela dziedātāja./”

Profesore piekrīt, ka dainu pētījumu nav daudz, taču norāda – tā nav viegla lieta. Pārmetumi jaunākajai pētnieku paaudzei par neuzņēmību vai mazvērtības kompleksu nav vietā, jo tik apjomīgam darbam vajadzīgi gadi un pieredze. “Tā ir mūsu dziļākā sakrālā pasaule, filozofija un teoloģija, tur atrodama ētika, un teksti tikai šķiet vienkārši, patiesībā tie ir grūti tulkojami. Visvienkāršākais ir visgrūtāk tulkojams, jo tajā paslēpti slāņu slāņi.

Darba gaitā pašai nākušas daudzas atklāsmes un pārsteigumi, piemēram, darbības vārda “dzirties” senā nozīme – slavināt dziedot – un no šī arī vārds “dzīres”. “Mēs runājam par seno grieķu himnām, bet mums pašiem ir tādas, un katram cilvēkam ir svarīgi, lai viņu slavina. Taču slavināšanai jābūt gudrai, ja dziras to darīt, tad visam bija jābūt noteiktās vietās.” Viņa min tautas dziesmu: /Kur ir Dievis bārenīti/ Tik slavenu slavināja?/ Treju tautu sajājuši,/ Vēl deviņi dzīrušies./ ”

“Ko gan nozīmē par dainām teikt, ka tās ir vērtīgas, ja tu tās vairs nesaproti?” spriež Kursīte-Pakule, tāpēc viņa cer, ka jaunā vārdnīca rosinās latviešus atgriezties pie dainām un saprast, ka ir pamatlietas, kas cilvēkam paliek nemainīgas, mainās tikai izteiksmes veids. Lai to uzzinātu, jāzina atslēga – tautas dziesmām tā paslēpta simbolos.

LA.lv