Publicitātes (Kristapa Kalna) fotoPublicitātes (Kristapa Kalna) foto

Vai ir vieta spīdzināšanai uz Nacionālā teātra skatuves? Viļņošanās par izrādi “Tuvā pilsēta”

Lielu viļņošanos publikā izraisījusi nupat Latvijas Nacionālā teātra Lielajā zālē pirmizrādi piedzīvojusī lietuviešu dramaturga Marjusa Ivaškeviča absurda komēdija “Tuvā pilsēta” Kirila Serebreņņikova režijā. Neviens vairs nesarkst par kailu ķermeni uz skatuves, īpaši, ja aktieriem ir lieliski augumi, bet vai viscaur izrādē tam ir attaisnojums un neiezogas arī pašmērķīgums? Vai tomēr pārlieku daudz nav verbāla seksa un gluži medicīniskas precizitātes šīs nodarbes daudzveidības apzīmējumos? Arī tad, ja lugas varonis liek karoti tukšā šķīvī, mēs taču noticam, ka viņš ēd zupu…

 

Noslēpumi: uz prātu un sirdi

… Trīsdesmitgadnieki Ivo (Gundars Grasbergs) un Annika (Maija Doveika) mīl viens otru, tomēr ģimenes dzīves rutīna dara savu, un Ivo gandrīz ik nedēļas nogali pazūd no mājām, lai it kā pabūtu kopā ar draugiem un paskatītos uz savu dzīvi no malas – no tuvās pilsētas. Patiesībā Ivo četrpadsmit gadus šajos iknedēļas ceļojumos dodas nevis ar draugiem, bet viens pats, lai jūras malā izdzertu kausu dienišķā alus. Vai tikai? Jautājums ir atklāts, vismaz uz skatuves nekas vairāk parādīts netiek. Bet tad pār jūru starp abām pilsētām uzceļ tiltu, un Anniku jau pirmajā braucienā ar vilcienu uz otru pilsētu – paskatīties, kas ir tas, ko tur redz Ivo, – satiek “dzīves pieredzējusi” sieviete, kura vispirms apstāsta, kāda ir bauda, ja pērkams vīrietis izpilda visas vēlēšanās, bet pēc tam liek Annikai pārdoties pašai. Lugā ir vēl viens pāris – caur sludinājumu iepazinušies vīrietis un sieviete, kuri īsteno savus seksuālos sapņus. Bils izrādē ir maniaks (Kaspars Zvīgulis), Sireneta – upuris (Dita Lūriņa). Tiktāl sižetiski.

Teātra pieteikumā sacīts, ka stāsts ir par brīdi, kad saviem slepenajiem sapņiem ļaujam iznākt no zemapziņas un tie ņem varu pār racionālo prātu. “Vissliktākais ir, ka tu dzīvo vienā pilsētā, bet netālu ir cita pilsēta – lielāka, skaistāka – un, galvenais, tāda, kurā vēl nekad neesi dzīvojis. Tevi vilina nevis pilsēta, bet iespēja izmēģināt savu sapni tajā pilsētā, jo dzimtajā pilsētā tavs sapnis izgaisa. Tā notika ar šīs lugas varoņiem Ivo un Anniku un arī ar daudziem cilvēkiem uz visas zemeslodes,” par savu darbu teic lugas autors Marjuss Ivaškevičs. Savukārt režisors Kirils Serebreņņikovs izrādei veltītajā preses konferencē pauda šādu redzējumu: “Esmu pārliecināts, ka seksuāls vai juteklisks ir tikai privāts pārdzīvojums, nekad ne publisks. (..) Bet teātris – tā ir atgriešanās pie mūsu personiskajiem noslēpumiem. Ne jau aktierspēles dēļ skudriņas pārskrien pār ādu, bet skatītāju pašu pieredzes dēļ. (..) Māksla 21. gadsimtā ir medijs, kurš reizēm rupji, bet reizēm uzmanīgi paņem mūs aiz rokas un ved uz konkrētu vietu mūsos. Uz prātu. Uz sirdi…”

 

Pārkāpta robeža?

Tomēr viedokļi par izrādi ir atšķirīgi – kā man pēc tās noskatīšanās sacīja kino dokumentāliste Dzintra Geka, ļoti daudzas sievietes domā par, kā teicis autors, “tuvām un tālām pilsētām”. Un īpaši Latvijā viņām pietrūkst vīrieša uzmanības, galantuma un, protams, arī fizisku attiecību un seksa. Tā ir viena no būtiskām izrādes līnijām. “Taču es labprāt izlasītu lugu, jo, manuprāt, režisors pirmajā cēlienā ar Sirenetas spīdzināšanu krietni pāršāvis pār strīpu. Serebreņņikovs tiešām ielūkojies zemapziņas aisberga dziļākajā un neredzamākajā daļā, smagi rakņājoties sievietes iekšējā pasaulē. Arī dokumentālistiem gribas iet arvien dziļāk, rakt pamatīgāk cilvēka dvēselē, bet arvien paturams prātā – kā vārdā? Kāds ir vēstījums?” viņa secina.

Arī juristei, Latvijas Universitātes profesorei Ilmai Čepānei vislielākie iebildumi ir tieši pret maniaka un upura saspēli pirmajā cēlienā: “Mani satrieca šokējoša sievietes cieņas pazemošana mazohistes tēlā, kuru tēlo Dita Lūriņa. Pirmajā cēlienā ārkārtīgi tieši parādīta spīdzināšana, ar kameras palīdzību notiekošais projicēts uz ekrāna visās niansēs. Vai uz skatuves tas rādāms tik naturāli? Manā uztverē ir pārkāpta robeža. Var jau būt, ko tādu varētu uzvest eksperimentālā teātrī, bet vai patiesi tas būtu jārāda uz Nacionālā teātra skatuves? No citadeles atbraucis režisors nu īsteno savas fantāzijas, kuras citur varbūt neizdotos uz skatuves uzlikt. Protams, izrādē ir arī labas lietas, kā, piemēram, scenogrāfija, bet kopumā uzvedums prieku nesagādā.”

Rakstniece un dramaturģe Māra Svīre, ejot uz izrādi, kuru iestudējis režisors Kirils Serebreņņikovs, vienmēr gatava pārsteigumam. Viņasprāt, izrāde tā arī vērtējama – kā pārsteigums –, tomēr radušās pārdomas: “Kāpēc teātros režisori vairāk aizraujas ar to, kas notiek zem jotas vietas, nekā ar sirdī? Publiskā līmenī, manuprāt, svarīgāka tomēr ir garīgā pasaule, ko arī pats režisors uzsver. Un vēl viens jautājums režisoram – kāpēc viņš nemaz nežēlo aktierus? Tas, kas notiek ar Ditu Lūriņu, ir “ārkārtīgi oriģināli”– viņu pārvērš par nāru un pēc tam atkal par sievieti. Taču šī procesa laikā aktrisei uzmauc galvā plastmasas maisiņu, aizlīmē muti ar sarkanu lenti – visa pirmā cēliena laikā viņa tikai kunkst. Aktrisi aplej ar kaut kādu baltu, biezu šķidrumu, ietīsta visu ķermeni polietilēnā… Šķita, nebūs, ko elpot, man pat bija bail par viņas dzīvību… Izrādē ir daudz kailuma. Vīrieši izģērbjas, piesedzas, aizsedzas… Taču to pašu prieka mājas efektu varētu panākt arī ar daudz minimālākiem paņēmieniem, vairāk uzticoties pieaugušu cilvēku iztēlei. Man bija žēl, ka Maijai Doveikai melnā, divdaļīgā peldkostīmā ar seju pret publiku tik ilgi un dikti vajadzēja jāteniski dīdīties uz lielas, melnas gumijas bumbas… Varbūt izrāde var tikt pat nominēta – tādi brīnumi arī dažkārt notiek – bet domāju, ka “Spēlmaņu nakts”balvu par šo uzvedumu režisors nedabūs.”

 

Pietrūkst ironiskas atsvešinātības

Protams, jēdziens “komēdija” nenozīmē, ka nepārtraukti jāķiķina. Taču ģenerālmēģinājumā, kuru man bija iespēja noskatīties, zālē tikpat kā neatskanēja smiekli. Kāpēc? Varbūt vaina, piemēram, tajā, ka bezgalgarajā Sirenetas spīdzināšanas ainā Ditas Lūriņas atveidotā upura acīs ir patiesas šausmas un tajās nav ne miņas vai mājiena, ka notiekošais starp maniaku un upuri ir tikai labprātīga spēle? Tādu iespaidu izrāde atstājusi arī uz profesoru Jāni Siliņu: “Tuvā pilsēta” ir ļoti skarba laikmetīgās mākslas skatuviskā izpausme. Ansamblis strādā ļoti atdevīgi, centies sintezēt lielākās cilvēka negācijas vienotā veselumā, taču iestudējumā diemžēl pietrūkst ironiski atsvešināta skata.”

Vai šāda stila un satura izrādēm, pat ja arī mākslinieciski augstvērtīgām, būtu vieta uz Nacionālā teātra Lielās zāles skatuves? Protams, nav runa, ka te būtu jāspēlē tikai “Zaļā zeme”. Taču skatītāja zemapziņā dziļi dziļi kaut kas tā kā strīķējas starp tādu izrāžu, kā šajā gadījumā “Tuvā pilsēta”, koptēlu un visu šī nama garu, te iedibināto auru un pat vēsturi.

 

Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis: pārliecinošs mākslas fakts.

“Uzvedums ir pārliecinošs mākslas fakts. Tāpat kā cīnāmies par laikmetīgās mākslas muzeju, tā arī šī izrāde ir šādas mākslas šķautne, atšķirīga no izrādēm kā “Pērs Gints”, “Skroderdienas” vai “Asins kāzas”. Izrāde ir citāds skats uz cilvēka esības problēmām, kas ļauj uz tām palūkoties savādāk un ar cieņu. Nevienu nesatrauc šāds cilvēka esības problēmu risinājums kino, un arī pasaules teātros tas nav nekas ārkārtējs. Bet dažādi izrādes vērtējumi ir tikai normāli. Tas ir teātra dzinulis.”