Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Bijušais NATO ģenerālsekretārs Anderss Rasmusens uzskata, ka "Nord Stream 2" nav ekonomiska pamatojuma, un tas ir Putina iedomības projekts, par ko maksās vācu patērētāji.

Vācija iekāpj “Gazprom” lamatās

Polijas, ziemeļvalstu un Baltijas valstu politiķu paustajai asajai kritikai par Krievijas gāzes lielfirmas “Gazprom” un piecu rietumvalstu privātfirmu plānu būvēt gāzesvadu “Nord Stream 2” (“NS2”) no Krievijas uz Vāciju pa Baltijas jūras gultni pievienojies bijušais NATO ģenerālsekretārs Anderss Rasmusens.

 

“NS2” nav ekonomiska pamatojuma

Intervijā laikrakstam “Bild” Rasmusens, kurš bija NATO ģenerālsekretārs no 2009. līdz 2014. gadam, raksturojis “Nord Stream 2” kā Kremļa “ieroci” un nodēvējis vācu sociāldemokrātus par “naiviem”, cenšoties saistīt šo projektu ar savulaik Villija Branta īstenoto Austrumu politiku. Rasmusens salīdzinājis “Nord Stream 2” ar “slazdu, kurā ieiet Vācija, radot nopietnas sekas tās kaimiņiem Eiropā”. “”NS2″ ir pilotprojekts Krievijas kampaņā, lai paturētu Eiropu atkarībā no tās gāzes, vairotu savu ietekmi Eiropas centrā un liegtu Ukrainai divu miljardu eiro ienākumus no gāzes tranzīta, kas tai vajadzīgi reformu īstenošanai virzībā uz ES,” uzskata Rasmusens. Viņaprāt, rietumvalstu ieguldītājiem “NS2” jārēķinās ar finanšu riskiem, kas piemeklēja vairākas Eiropas valstis, kad Krievija pēkšņi atcēla plānotā “South Stream” gāzesvada būvi pa Melnās jūras gultni. Rasmusens iesaka “NS2” projekta Rietumu finansētāju firmu klientiem uzdot jautājumu “Gazprom” partneriem, kāpēc viņi maksā par cauruļvada būvi, kam nav ekonomiska pamatojuma. Vai tikai tāpēc, lai izpatiktu Maskavai? “Vācijas gāzes patēriņam pietiek ar jau esošo gāzesvadu “Nord Stream 1” un citiem cauruļvadiem, kas šķērso Austrum­eiropu, tāpēc “NS2″ uzskatāms par Putina iedomības projektu, par ko maksās vācu patērētāji,” pauda Rasmusens. Viņaprāt, Vācija ar Eiropas spēcīgāko ekonomiku maz zaudētu saimnieciski, atceļot “NS2” projektu, bet būtu liela ieguvēja politiski.

 

“NS2” projekts ir pretējs EK stratēģijai

Pirms nedēļas uzņēmēju saietā Sanktpēterburgā Vācijas ārlietu ministrs Zigmars Gabriels kārtējo reizi atbalstīja šo projektu: “Jautājums, no kurienes firmas Eiropas tirgū saņem gāzi, ir jāuzdod, pamatojoties uz šo firmu lēmumiem, kas saistīti ar tirgus situāciju. Mēs vienmēr esam zinājuši Krieviju kā augsti uzticamu piegādātāju,” apgalvoja Gabriels, aizmirstot, ka pirms pāris gadiem Krievija pēkšņi samazināja gāzes piegādes Austrumeiropas un Viduseiropas valstīm pa cauruļvadu Ukrainas teritorijā. Dienu pēc Gabriela paziņojuma Dānijas valdība pieņēma likumu, kas nepieļauj gāzesvada “Nord Stream 2” izvietošanu tās teritoriālajos ūdeņos, jo projekts varētu radīt draudus nacionālajai drošībai. “Eiropas Komisijas izvairīgā klusēšana, neuzņemoties atbildību un neizstrādājot šā projekta (“Nord Stream 2″) ietekmes juridisko, vides un ekonomisko izvērtējumu, ir vienkārši apdullinoša,” izdevumā “EUobserver” atzīmē enerģētikas drošības stratēģijas analītiķis Sijbrens de Jongs. Kad EK nāca klajā ar enerģētikas savienības ideju, tika uzsvērta nepieciešamība dažādot enerģijas avotus, piegādātājus un piegādes maršrutus, lai nodrošinātu stabilu un nepārtrauktu enerģijas plūsmu. Izpētot “Nord Stream 2” projektu, jāsecina, ka šis plāns ir pretējs EK stratēģijai, atzīmē de Jongs. Projekts tikai vairo maršrutu dažādību Krievijas valsts lielfirmai “Gazprom”, tai meklējot veidus, kā gāzes tranzītā apiet Ukrainas teritoriju un nostiprināt savu dominējošo stāvokli Vācijas un vairāku citu valstu gāzes tirgū. Īstenojot “Nord Stream 2” projektu, 80 procenti Krievijas gāzes importa nonāktu Rietumeiropā pa vienu piegādes maršrutu, kas ir pretēji enerģētikas savienības veidošanas iecerei. Krievijas valsts, kam pieder firma “Gazprom”, mēģina šķelt Eiropas Savienības vienotību, tāpēc Eiropas Komisijai ir daudz aktīvāk jāiestājas par ES enerģētikas avotu dažādošanu un efektīvas enerģētikas savienības veidošanu, atzīmē Zviedrijas Konservatīvo partijas politiķe Anna Batra. Šobrīd Krievija piegādā 34 procentus no Eiropā patērētās gāzes. Īstenojot “NS2” projektu, šis apjoms pieaugtu līdz aptuveni 40 procentiem. Vienlaikus ES tērē vairāk nekā piecus miljardus eiro, cenšoties mazināt atkarību no Krievijas enerģijas piegādēm. Projekta “Nord Stream 2” virzītāji un aizstāvji apgalvo, ka tas esot stingri komerciāls pasākums. Taču finanšu eksperti atzīmē, ka no biznesa viedokļa milzu summu ieguldīšana jaunu cauruļvadu projektos var neatmaksāties, ņemot vērā dabiskās gāzes pieprasījuma kritumu Eiropā un straujo pieaugumu sašķidrinātās gāzes tirgū, kur ir plašs piedāvājums. Turklāt nav ņemts vērā Eiropas Komisijas uzstādījums palielināt atjaunojamās enerģijas daļu kopējā patēriņā. Ja projekts “Nord Stream 2” ir tīri komerciāls, nav skaidrs, kāpēc tā būvnieks tik ļoti grib nomāt Zviedrijas ostas. Drošības eksperti atzīmē, ka Krievijas ostās Kaļiņingradas apgabalā darbaspēks un noliktavu izmaksas ir daudz zemākas nekā Zviedrijā, taču netiek izmantotas.