Foto - LETAFoto - LETA

Guntis Ščerbinskis: Kučinskis noraksta ne tikai ZZS, bet arī partneru centienus vēlēšanās Rīgā

Lai cik smaga un, iespējams, patiešām bezcerīga kādam politiskajam spēkam rādītos gaidāmā cīņa par Rīgas mēra krēslu, tomēr pat ne visai ietekmīgas partijas uz vēlēšanām iet ar lozungu “Uzvarēt! Nevar zaudēt”. Tikmēr valdošā koalīcija jau paguvusi atzīt sakāvi, pasludinot: “Uzvarēt nevar. Zaudēt!”

Ja ģenerālis jau pirms kaujas vicina balto padošanās karogu, demotivēts tiek ne tikai karapulks, bet arī tauta, kura šādos apstākļos tiek sagatavota bezcerīgam iznākumam. Ja runājam par vēlēšanu kauju, tajā vēl jo lielāka loma ir tautas, proti, vēlētāju motivēšanai, mobilizējot cilvēkus pārdomāti nodot varas mandātu spēkam, ar kuru var saistīt tālejošu mērķu sasniegšanu.

Tāpēc pirmajā mirklī lielu neizpratni raisa premjera Māra Kučinska – valdošās koalīcijas simboliskā līdera – retorika pirms gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām. Intervijā laikrakstam “Diena” pirms Lieldienām viņš nepārprotami atzinis pašlaik galvaspilsētā valdošā politiskā spēka pārākumu, paziņodams, ka tas “nenoliedzami strādā ļoti profesionāli sabiedrisko attiecību jomā”. It kā ar to nebūtu gana, Kučinskis pats vēl pamanās liet ūdeni uz politisko sāncenšu sabiedrisko attiecību dzirnavām. Kā gan citādi lai sauc premjera publiskās atklāsmes, piemēram, par to, ka “pusgadu pirms vēlēšanām pret viņiem iet ar kaut kādiem brīnumpiedāvājumiem, uz ko lielu cerot, ir naivi”. Bet, lai kliedētu vēl kādas iespējamas aizdomas par politiķa, sacīsim, piesardzīgo optimismu, Kučinskis rezumē bez aplinkiem un tieši: “Es valdības koalīcijai neparedzu diez cik labus rezultātus Rīgā.” Tā runājot, premjers noraksta ne tikai sava pārstāvētā spēka, bet arī koalīcijas partneru centienus galvaspilsētas vēlēšanās.

Uz ko gan tagad orientēties rīdziniekam, kurš ir neapmierināts ar pašreizējo varu Rīgā? Vai izniekot savu balsi par sarakstiem, kuri jau pirms cīņas gatavojas sēdēt opozīcijā, vai arī nepiedalīties šajā, tā teikt, ne mūsu kaujā?

Jāatzīst, ka valdošās partijas – ZZS, “Vienotība” un NA – saviem vēlētajiem Rīgā jau iepriekš raidīja nelāgu signālu, parādot, ka nespēj vēlēšanās galvaspilsētā startēt ar vienotu sarakstu. Lai gan sabiedrībā pieprasījuma pēc šādas saliedētas politikas un taktikas netrūka, partiju intereses un nespēja vienoties izrādījās nepārvarami šķēršļi. Tā vietā vēlētāju nepiepildītās cerības tika mēģināts lāpīt ar vienošanos, kur minētās partijas apņemas sadarboties. Tiesa, pat šie ne pārāk pārliecinošie centieni tika torpedēti, piemēram, Viesturam Sileniekam, kurš neoficiāli tika minēts kā iespējamais ZZS Rīgas saraksta līderis, paziņojot par iespējamu sadarbību ar “Saskaņu”. Tāpat arī nevar nepamanīt, cik patiesībā kluss un neaktīvs pašlaik ir ZZS oficiāli izvirzītais Rīgas mēra amata kandidāts Armands Krauze, salīdzinoši kaut vai ar abiem pērējiem koalīcijas partiju kandidātiem Baibu Broku un Vilni Ķirsi.

Redzam, ka, lielā mērā pateicoties tieši ZZS pozīcijai vai atsevišķu tās politiķu gājieniem, “ne-saskaņas” vēlētājā Rīgā pastāvīgi tiek sētas šaubas un nepārliecība. Šādā loģikas ķēdē arī ZZS premjera Kučinska atklāsmes par gaidāmo “zaudēto cīņu” var uzlūkot ne tikai kā nejaušu un nepārdomātu izrunāšanos. Drīzāk – kā mērķtiecīgu kampaņas turpinājumu. Kampaņas, kuras mērķis ir netraucēt “Saskaņas” uzvaru Rīgas domē.

Nevar arī nepamanīt, kā citkārt tik kaujinieciski noskaņotā un ambiciozā “Saskaņa” ir kusla cīņā, piemēram, par ZZS cietoksni – Jūrmalu vai arī šīs partijas mūžīgā “premjera amata kandidāta” pārvaldīto Ventspili.