Dabā
Medības

Trompetes vietā nopērk bisi – arī laba manta! 16

Mundis Žviriņš atpūtas brīdī medībās. Foto: Indulis Burka

Munda Žviriņa vārds Gulbenes apkaimes medniekiem nav svešs – ne velti pagājušā gada pavasarī viņš saņēma Latvijas Mednieku savienības balvu par nozīmīgu ieguldījumu medību saimniecības attīstībā Gulbenes novadā – gan klubu attīstībā, gan šaušanas sporta popularizēšanā un jauno mednieku apmācībā, gan medību trofeju izstāžu rīkošanā un noformēšanā. Medību kolēģi Mundi Žviriņu raksturo kā cilvēku ar zelta rokām, kurš vienmēr ir gatavs palīdzēt.

Jāvaino tēvs. Vaicāts, kā sākušās viņa mednieka gaitas, Žviriņa kungs teic, ka pie tā esot vainīgs viņa tēvs Druvārs, kurš savulaik bijis Gulbenes rajona mednieku biedrības priekšnieks.“Bet tad jau es sen biju mednieks,” smaidot atceras Mundis Žviriņš. “Jau no piecu gadu vecuma esmu gājis par dzinēju. Man bija grūta dzīve – tēvs bija kolhoza priekšsēdētājs, bet mamma – skolas direktore. Ja es kādas ziepes biju sastrādājis, vecāmāte mani mājās sagaidīja ar attiecīgiem rīkojumiem un žagaru. Toreiz jau nebija kā tagad, kad bērniem nav jādara gandrīz nekas. Man bija jānes no medībām zaķis. Bet tas bija lielisks rūdījums. Savukārt dzīvnieku nodīrāt man iemācīja vecāmāte. Tolaik jau nebija tik daudz lielo medījumu – aļņu, mežacūku. Pārsvarā medīja zaķus, mežapīles, slokas. Tie bija pagājušā gadsimta 70. gadi. Vēlāk, kad man jau bija 16 – 17 gadu, aļņu bija vairāk un, atceros, daudz bija jānomedī valstij.

Lazdukalns un zaķi. Atšķirībā no tēva neesmu nomedījis daudz garaušu. Ja būtu jāskaita, aļņu un briežu noteikti būtu vairāk. Goda vārds, ne vairāk kā 10 – 15 zaķu! Kad kļuvu par mednieku, zaķu laiki jau bija beigušies. Pats brīnos. Tepat netālu ir Lazdukalns – 300 reiz 200 metru liels. Kad būvēja šoseju, tēvs tur uz pārejas vienā mastā nomedīja trīs garaušus. Tagad tik daudz nav, lai gan vairāk kļūst. Nevienam jau nav arī lustes zaķus medīt. Savlaik pirms Ziemassvētkiem gan Lejasciemā rīkojām zaķu medības. Toreiz nebija tik daudz lielo. Tagad situācija ir cita. Jācenšas nomedīt visu limitu, lai nebūtu problēmu ar pārnadžu postījumiem. Pašam pirmais medījums bija mežapīle. Tad gan vēl nebiju mednieks un tēvs iedeva plinti roku izmēģināt. Vēlāk kopā braucām uz Lubānu. Kas tās bija par medībām! Bridām pa ezeru un šāvām uz maiņām – līdz pirmajam pūdelim, tad bise tika otram. Sāka, protams, tēvs.

Jātrenējas regulāri. Mums ar brāli ieroči gan nekad nebija aizliegti. Gaisene vienmēr bija mūsu rīcībā. Šobrīd mednieki pārāk reti ņem rokā paši savus ieročus un pietiekami daudz netrenējas. Es gan esmu izņēmums, jo savlaik trenējos stenda šaušanā. Sāku, kad mācījos sestajā klasē. Tepat bija stenda šautuve. Arī mācoties Fizkultūras institūtā, biju pievērsies šaušanai. Tas deva stabilus pamatus visam turpmākajam laikam. Šobrīd gan tik bieži vairs netrenējos, taču tāpat šauju no sacensībām uz sacensībām. Visbiežāk iemaņas zūd, kad tiek iegādāta karabīne un šaušana notiek tikai no atbalsta… Mednieki diskutē par regulāru pārbaudījumu šaušanā. Es domāju, tāds noteikti nepieciešams. Reizēm vīri gan norunā, ka bez noteikta pārbaudījuma medībās piedalīties nevarēs, taču līdz reālai sūtīšanai mājās tomēr nenonāk. Ja tas būtu noteikts valstiski, būtu citādāk.Kaut vai tas pats pensionārs – lai izšauj vismaz stāvošā mērķī. Viņš zinās, kur lodes lido. Kāds mans paziņa jaunos medniekus speciāli ved uz sacensībām, lai viņi šauj. Vai tad tā ir lieta, ja 50 metros no sešiem šāvieniem lapā trāpa divi? Vai mednieki zina, kādu munīciju iegādājas un kā tā uzvedas konkrētajā ierocī? Esmu redzējis, ka 25 metros pieredzējis mednieks aizšauj kuilim garām. Viņš teic, ka jaunas patronas nopircis, bet izmēģinājis neesot. Lodes gan izskatījušās dikti smukas… Viena daļa domā, ka jāpiešauj tikai karabīne. Bet arī bise ir jāpiešauj, piemeklējot munīciju, kas dod vislabākos rezultātus. Mans tēvs arī savlaik teica, ka ne visām plintēm der viena un tā pati munīcija. Tāpat ne visas skrošu bises der šaušanai ar lodēm un otrādi. Iemesli, kāpēc munīcija nesadzīvo ar ieroci, ir dažādi – pulvera īpašības, tāpat katram ražotājam par dažiem mikroniem atšķiras ložu diametrs.

Pa vidu skolām – mežs.
Arī mana ikdienas dzīve kādu brīdi bija saistīta ar mežu. Pēc Fizkultūras institūta strādāju par sporta skolotāju. Taču mežs man bija ļoti tuvs, un toreizējais Gulbenes virsmežzinis uzaicināja kļūt par mežsargu. Tā nu sporta laukumu nomainīju pret mežu. Nostrādāju līdz otrajai samazināšanai, jo man nebija speciālās izglītības. Atgriezos atpakaļ skolā, šoreiz par amatu mācības skolotāju.”Kavējoties atmiņās, Žviriņa kungs atklāj, kā iegādājies savu pirmo bisi.“Mācījos mūzikas skolā, un vecāmāte bija sakrājusi man trompetes naudu. Mūzikas skolu pabeidzu, bet trompeti vairs nevēlējos spēlēt un instrumentu nenopirku. Taču, kad iestājos medniekos, par šo naudu nopirku bisi. Kas to lai zina, ko par to domāja vecāmāte, bet tā tak laba manta!” tā Mundis Žviriņš.

Medī arī meitas.
Vaicāts, kurš medību veids viņam patīk vislabāk, pieredzējušais mednieks teic, ka ikvienām medībām ir savs skaistums. “Piemēram, pīļu atklāšana – tie ir svētki. Sanākam kopā sapucējušies, nobildējamies un tad dodamies uz pīlēm. Vakarā, protams, kopīga pasēdēšana. Dzinējmedībās reizēm ņemam līdzi arī sievas, meitas. Tā veidojas stabilas tradīcijas,” stāsta Žviriņa kungs. “Arī savām meitām esmu mācījis jau kopš bērnības – ja gūts medījums, jāprot visu izdarīt līdz galam, arī nodīrāt un sadalīt. Jaunākā meita Dita par dzinēju nāca līdzi jau no devītās klases un nu jau ir pilntiesīga medniece. Tagad arī vecākā meita Dana, ja vien ir mājās no Rīgas, neizlaiž nevienas medības. Par vīriešiem saka – alkoholu un sievietes nevienam neuzspiež. Meitas nekad neesmu centies speciāli pievērst medībām. Reizēm paņēmu līdzi uz pīļu vakara cuku, slokām pavasaros. Viņām tas sāka patikt. Tāpat man bija īsspalvainais vācu putnusuns. Arī viņām tas bija mīlulis. Tā nu pamazām no mazākām lietām radās interese par lielākām. Dita, kā viņai palika astoņpadsmit, tā iestājās medniekos. Viņa māk ne tikai nomedīt, bet arī medījumu apstrādāt.

Zelts vēl jāpagaida. Es esmu medību tradīciju piekritējs. Medniekiem jāpiedalās visos medību procesos, protams, cik katram ir spēka un iespēju. Kaut vai tikai aknu griešanā un cepšanā, bet tev jābūt kopā ar visiem. Medību dieviete līdz šim man bijusi vēlīga. Ir pieci vilki, divi lūši, ievērības cienīgas aļņu buļļu trofejas gan nav, taču ir divi sudraba brieži, zeltu vēl gaidu – jau vairākus gadus esmu redzējis bronzas un sudraba medaļas vērtus briežus, taču ko es ar šīm trofejām darīšu, šaut tikai šaušanas dēļ? Man tas karstums jau pāri! Sudrabs taču man jau ir. Jāpagaida.” Ja nepieciešams padoms, kā apstrādāt nomedīto trofeju, lai to varētu godam rādīt citiem, Gulbenes apkaimes mednieki vēršas tieši pie Žviriņa kunga.

Trofeju apstrādi apgūst pašmācības ceļā.
“Trofeju apstrādi iemācījos, darbojoties ar savām un tēva nomedītajām trofejām,” atklāj mednieks. “Visu esmu apguvis pašmācības ceļā. Ja runājam par galvaskausiem, nedrīkst pārvārīt. Kā labam pavāram jāstāv pie plīts. Tāpat ar pārnadžu galvaskausiem. Reizēm paziņas atved tādus, ka kaula plāksnes viena no otras dalās nost. Jāliek kopā kā puzle un jāmēģina salīmēt. Tas prasa daudz laika. Turklāt kauls ar superlīmēm nelīp. Izmantoju PVA līmi, jo tā izžūstot kļūst caurspīdīga. Savukārt ādas – ja vēl daudzmaz kvalitatīvi nodīrā, tad nepareizi pārgriež. Divos vārdos to nevar izstāstīt. Parasti dara tā – paskatās grāmatā un, kā rādīts mežacūkai, tā griež arī kažokzvēriem un padusēs veidojas caurumi. Bet vērtējot ādu mēra šaurākajā vietā… Ar ģērēšanu gan nenodarbojos. Ja kāds vēlas, varu izgatavot trofejas dēlīti, tādu glītu, ar izgrieztām ozollapām.”

Galerijas nosaukums


Piedzīvojumu netrūkst
. Medību gaitās piedzīvoti arī kuriozi brīži.“Reiz ar kādu paziņu kopā bijām sloku medībās. Sloka viņam lido taisni vai mutē. Izšauj dupletu, bet sloka kā lidojusi, tā lido. “Redzēji, kā beigta šnepe aizlidoja,” viņš man saka,” atceras Mundis.“Citā reizē melnalkšņu audzē medīju mežacūkas. Bija padziļš sniegs, un šunelis dzina sivēnu. Aizķēra vārīgā vietā, ruksis palēcās un iekrita taisni žāklē. Kamēr piesteidzos tuvāk, koncerts gāja vaļā augstos toņos.Visvairāk mani ir piemānījuši stirnāži. Redzu, ka aiziet aiz kalniņa. Lienu pakaļ arī es. Paskatos, bet viņa vairs nav, lai gan lejiņa labi pārskatāma. Klusām meklēju, bet viņš nogūlies zālītē, iespējams, noņēmis ragus un pieglaudis ausis un tā palaidis mani garām. Tad lec kājās un mūk. Tā bijis vairākas reizes.Līdz lieliem kurioziem gan parasti nenonāk, izdodas zvēru viltību atšifrēt.Reiz ar tēvu braucām kopā bukus skatīties. Pļavā ieraudzījām tādus kā siena zārdu galus. Bet tiem tur nevajadzēja būt. Ieskatījāmies rūpīgāk – alnis ar vareniem ragiem (8+8) atgūlies zālē un guļ, ragu gali vien ārā. Tēvs uzsauca, bet alnis nevis lēca kājās, bet pieplaka vēl vairāk. Tikai kad izkāpām no mašīnas, viņš pielēca kājās un rāvās projām.”

Vairāk lasiet žurnāla “Medības” jūlija numurā

LA.lv