Kultūra
Mūzika

Trīs Baltijas valstu simtgades skaņas 16


Orķestris “Rīga”, kurš Valda Butāna vadībā jau atskaņojis vairākas nopietnas un kvalitatīvas programmas Rīgas Domā, savu darbību tikpat augstā līmenī turpināja arī šoreiz.
Orķestris “Rīga”, kurš Valda Butāna vadībā jau atskaņojis vairākas nopietnas un kvalitatīvas programmas Rīgas Domā, savu darbību tikpat augstā līmenī turpināja arī šoreiz.
Publicitātes foto

“Estētiska sprieduma – kā sprieduma, kam jādibinās uz kādu aprioru principu, – pretenzijai uz vispārnozīmību jebkuram subjektam vajadzīga dedukcija (t. i., pretenzijas leģitimācija), kas vēl jāpievieno šā sprieduma ekspozīcijai, ja, proti, spriedums attiecas uz labvēlīgumu vai nelabvēlīgumu pret objekta formu.”

 

Protams, šā teksta vietā tikpat labi varēja būt arī, piemēram, kāds Žorža Simenona gabals, bet doma ir skaidra – arī VEF Kultūras pils Lielā zāle pienācīgi jāapgaismo līdz pat diriģenta uznākšanai uz skatuves, lai es Andra Amerika runas laikā varētu mierīgi lasīt grāmatu. Citādā ziņā gan Rīgas svētku ietvaros notikušais koncerts “Simtgades skaņas” 2018. gada 18. augustā sniedza vairākus patīkamus pārsteigumus – pirmkārt, orķestris “Rīga”, kurš pēc vasaras brīvdienām jau atskaņojis vairākas nopietnas un kvalitatīvas programmas Rīgas Domā, savu darbību tikpat augstā līmenī turpināja arī šoreiz, otrkārt, ar pārējo koncerta dalībnieku – Tallinas kamerorķestra un Viļņas Svētā Kristofora kamerorķestra – līdzdalību publika sagaidīja pārdomātu, saistošu un lielā mērā neordināru māksliniecisko koncepciju. Un šāda programma jau uzskatāma par vērā ņemamu vērtību ne tikai Rīgas svētku, bet arī visu Baltijas valstu simtgades kontekstā.

Sākums ar Artura Maskata “Tango” Ilonas Breģes pārlikumā gan parādīja, ka VEF Kultūras pils nopietniem koncertiem ir problemātiska, un ar apskaņošanas kvalitāti stīgu orķestrim paveicās vairāk; Valda Butāna vadītie pūšaminstrumentālisti un akordeonists Artūrs Noviks bija darījuši ļoti daudz, lai gana intensīvi un spraigi iedzīvinātu Maskata opusa emocijas un atklāsmes, taču aranžējums tomēr nevar aizstāt oriģinālieceri, un blāvā akustikā mūziķu spēlētais “Tango” līdz klausītājiem nonāca ar pārlieku lieliem informācijas zudumiem. Jācer, ka Tallinā un Viļņā orķestrim “Rīga” būs labvēlīgāki apstākļi. Lietuvieša Jona Jurkūna jaunradītā partitūra “Zvirbuļa sapnis” turpretī pirmatskaņojumu piedzīvoja tieši Rīgā, dodot latviešu publikai iespēju iepazīties ar kolorītās etnomūziķes Veronikas Poviļonienes, saksofonista Petra Višņauska un Modesta Barkauska vadītā Viļņas Svētā Kristofora kamerorķestra priekšnesumu. Atraktīva postminimālisma estētikā rakstītais, teatrālu norišu un folkloras motīvu caurvītais vokāli instrumentālais opuss, bez šaubām, sanācis caurcaurēm lietuvisks, taču jādomā, ka arī ārpusnieki varēja uztvert gan interpretācijas piepildījumu, gan pašas mūzikas kompozicionālo trāpīgumu un kontrastu gammu.

Koncerta pirmajā daļā tomēr visspilgtāko iespaidu atstāja igauņa Jāna Rētsa Pirmais koncerts kamerorķestrim. Precīzāk – 1961. gadā radītā cikla pirmā daļa (zināma līdzība ar komponista laikabiedru – 30. gados dzimušo latviešu mūzikas klasiķu – radošo domāšanu), kam sekoja izvērsta improvizācija par konkrēto tematisko materiālu, Tallinas kamerorķestra stīdziniekiem pievienojoties Raivo Tafe­nau ar saksofonu un Tītam Kikasam ar elektrisko vijoli. Rezultāts izvērtās suģestējošs – gan oriģināla dēļ, kurā ar neoklasicisma parametru palīdzību spoži atklāti laikmetīgi vaibsti, gan pievienotās mūsdienu refleksijas dēļ, kur izklaides žanru klātbūtne tikai akcentēja daudzslāņaina dialoga rakursus. Turpat arī veidojās salīdzinājums ar lietuviešu uzstāšanos, kas nāca par labu Petra Višņauska prasmēm un talantam, turpretī stīgu orķestra spēlē ieguvēji izrādījās tieši igauņu viesmākslinieki.

Programmas otro daļu ar visu triju orķestru kopīgu priekšnesumu ievadīja cita 20. gadsimta igauņu klasiķa – Eino Tamberga – izteiksmīgās “Atklāšanas fanfaras” saliedētā un mūzikas garam atbilstošā priekšnesumā Modesta Barkauska vadībā. Diriģentam un instrumentālistiem nekādas problēmas nesagādāja arī bigbenda spēles noteikumi, iejūtoties Toma Leibura skaņdarba “Viļņas mozaīka” izklaidējošajā stilistikā, kam sekoja vēl viena veiksmīga interpretācija jau ekspresīvākās noskaņās – Raimonda Paula 80. gadu dziesma “Es sev paņemšu līdz” Viļņa Šmīdberga aranžējumā un Valda Butāna vadībā ar Daumanta Kalniņa solo. Visbeidzot, Djūka Elingtona cikls “Nakts būtne” – klasisks piemērs, kā džeza mūzikai piešķirt plašākas dimensijas un orķestrācijas mērogu, un šī radošā pasaule 18. augusta koncerta izskaņā guva pārliecinošu un mērķtiecīgu atspoguļojumu, kura harmoniskajā veidolā neatņemama vieta bija gan džeza trio (pianists Kirke Karja, kontrabasists Mih­kels Melgands un bundzinieks Normunds Everts) un latviešu pūšaminstrumentālistu, gan lietuviešu un igauņu stīdzinieku un diriģenta Valda Butāna veikumam.

Rezumējot – jācer, ka koncerta “Simtgades skaņas” repertuārs nepaliks gluži vientulīgs, un latviešu interpreti nākotnē pievērsīsies vismaz Jāna Rētsa daiļradei. Būtu vēlams noskaidrot, kas īsti atskaņotājus sagaida tajā pašā 1961. gadā komponētajā simfoniskajā poēmā “Oda pirmajam kosmonautam”, oratorijā “Pavasaris” (ar Majakovska dzeju) vai Ceturtajā – “Kosmiskajā simfonijā” (interesanti, kā tā skanētu līdzās Ādolfa Skultes “Kosmiskajai simfonijai”), bet jau tagad ir skaidrs, ka Rētsa Pirmais koncerts kamerorķestrim lieliski iederētos vienā programmā gan ar Artura Maskata klavierkoncertu, gan ar vairākus gadu desmitus senā pagātnē rakstītajām Paula Dambja, Pētera Plakida, Romualda Kalsona partitūrām.

LA.lv