Ekonomika
Bizness

Tirgus būs sekmīgs tad, ja tas spēs pulcēt kā seniorus, tā jaunos un maksātspējīgos 16

Foto-Valdis Semjonovs

Pēc slēgtām durvīm pusgada garumā Āgenskalna tirgus atsāk darbu. Par to parūpējušies jaunie tirgus apsaimniekotāji – Kalnciema kvartāla radošā komanda, kas šo tirgu apņēmusies padarīt ne tikai par vienkāršu pirkšanas un pārdošanas centru, bet par kultūras sastāvdaļu. Ar SIA “Kalnciema kvartāls” īpašnieku Kārli Dambergu un Kalnciema kvartāla radošo direktori Unu Meibergu sarunājas žurnālisti Marta Ozola un Ivars Bušmanis.

Septiņpadsmit gadu laikā līdz nepazīšanai ­esat pārvērtuši Kalnciema kvartālu. Vai pieredzēsim arī to, kā uzplaukst Āgenskalns?

Kārlis: Stāsts nav vien par tirgu, bet par apkārtējo vidi kopumā. Redzam, ka šobrīd ne vien Kalnciema kvartālā, bet arī divu trīs kvartālu attālumā vidi sakārto. Atjaunotas ēkas, to fasādes, ierīkots ielu apgaismojums, sakopti parki, kur var atpūsties ģimenes ar bērniem. Tas ir rūpīgs darbs daudzu gadu garumā, ko neīstenojām mēs vieni. Iesaistījušies privātie uzņēmēji, pašvaldība un citi sabiedrības locekļi, kuriem rūp vide, kurā dzīvojam. Līdzīgs darbs veicams, lai attīstītu Āgens­kalna tirgu un rajonu ap to. Bez dažāda veida institūciju, Rīgas domes un sabiedrības atbalsta vieni to paveikt nespēsim. Mēs varam aicināt tirgotājus tirgoties un iedzīvotājus nākt iepirkties, bet, lai cilvēki to vēlētos darīt, jāsakārto pilsētvide. Tas mums jādara visiem kopā. Lai gan atrodas Pārdaugavā, Āgens­kalns patiesībā ir ļoti netālu no Rīgas centra. Arī nokļūšana uz turieni ir ļoti parocīga. Gan kājām, gan ar velosipēdu, gan citiem transportlīdzekļiem.

Rīgā pagalmu apdzīvošana kļūst arvien populārāka. Jūsu piemēram cilvēki seko un labprātīgi iesaistās. Jūsuprāt – kādēļ tā? Augusi labklājība, mainījusies domāšana vai vienkārši cilvēki alkst pēc kā jauna?

Una: Ja atnāk pašvaldības pārstāvji un vidi labiekārto, tad iedzīvotāji to nespēj novērtēt tā kā tad, ja paši to būtu paveikuši. Retais vēlēsies izdemolēt to, ko pats būs radījis. Šādā rakursā uzlūkojam arī Āgens­kalna tirgu. No paša sākuma aicinām iedzīvotājus pievienoties, dalīties ar savām idejām un mums palīdzēt. Šis kopīgais darbs ir mūsu panākumu atslēga. Prieks, ka iedzīvotāji patiešām atsaucas un iesaistās. Viņus patiesi interesē šī tirgus attīstība un nākotne. Tas ir galvenais resurss – cilvēki. Tas nav mūsu privātais, bet gan sabiedrības projekts kopumā.

Kārlis: Protams, tas prasa ne tikai daudz laika, naudas un enerģijas, bet arī izdomu un drosmi.

Nākot ciemos pie jums uz Kalnciema kvartālu, pamanījām, ka tepat blakus jauniešu grupiņa sēž āra terasē un apgūst mācības. Vai viņi jums maksā īres naudu?

Una: Nē, viss nav izmērāms naudā, un par visu nevar izrakstīt čeku. Pastāv arī barters, piekopjam dažādu veidu sadarbības. Nepārtraukti rodas jaunas idejas, projekti, jauni, interesanti savienojumi. Tas ir dzīvesveids, kas sniedz pievienoto vērtību. Arī Āgenskalna tirgus ir lieliska platforma, kur savest kopā visdažādākās nozares un kultūras vērtības. Sadarbojamies ar muzeju “Rijksmuseum” Nīderlandē, uz ēkas fasādēm izvietojot milzīgas, piecmetrīgas flāmu 17. gadsimta kluso dabu izdrukas. “Rijksmuseum” ar prieku atsaucās mūsu lūgumam dalīties ar mākslas darbiem, tā apliecinot, ka vēsturiskā Āgenskalna tirgus mantojums uzrunā arī pāri robežām. Esam vienojušies ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju par to, ka priekšdienās Āgenskalna tirgū izcelsim arī mūsu pašu vecmeistaru darbus. Piemēram, Leo Svempa vai Jāņa Tīdemaņa darbus.

Vai finansiālais spiediens neliks jums mainīt virzienu? Piemēram, uzstādot viedtālruņu jaunāko modeļu reklāmas, kas ir ienesīgi?

Kārlis: Arī darbojoties Kalnciema kvartālā, mums ir savi atbalstītāji. Ja tādu nebūtu, nebūtu neviena bezmaksas koncerta vai citu pasākumu. Vienlaikus neesam pārlieku komercializējušies. Reklāmas negrūžam virsū tiem, kas nāk pie mums atpūsties, ir iecienījuši šo vietu. Priecē, ka jau šobrīd Āgenskalna tirgus sakarā mums ir pieteikušies atbalstītāji. Tieši tāpat kā Kalnciema kvartālu, arī Āgenskalnu nevēlamies padarīt par milzu reklām­stabu, kas kaitina. Tas nav viegls uzdevums, jāspēj panākt līdzsvaru, vienlaicīgi saņemot atbalstu tiem pasākumiem, kas priecē, bet peļņu nenes, tomēr nepadarot to par komerciālu balagānu.

Vai Āgenskalna tirgū varēs ne tikai iepirkties, bet arī pavadīt brīvo laiku, paēst?

Una: Protams. Iespēja paēst būs gan šajās brīvdienās, kad svinēsim Āgens­kalna tirgus atklāšanu, gan arī citās nedēļas nogalēs. Par to rūpēsies izbraukuma restorāni, kas piedāvās turpat uz vietas gatavotas maltītes. Plānots, ka priekšdienās tirgū darbosies arī kafejnīcas un tiks iekārtotas atpūtas telpas, piemēram, ģimenēm ar bērniem. Mums ir svarīgi, lai tirgus nekļūtu par izdzīvošanas vietu uz asfalta. Mēs nedrīkstam aizmirst par kultūru, jo tirgus tradicionāli ir aktīva vieta, kur cilvēki nāk kopā, iepazīstas un sarunājas. Cilvēki atsaucas, vēlas piedalīties un uzstāties mūsu rīkotajos pasākumos. Mūziķi, teātra mākslinieki un citas radošas personības. Manuprāt, tieši šādā veidā izpaužas mūsu valsts simtgade. Brīdī, kad cilvēki dalās, dod savu pienesumu un paši rada svētkus.

Kārlis: Kad kultūra ir klātesoša, tā pat nemanot spēj mums ikdienā sniegt nestandarta redzējumu, kādu atbildi, ko meklējam.

Arī lielveikalos cilvēkiem tiek piedāvātas dažādas izklaides. Liela daļa ģimeņu tur pavada savas brīvdienas. Vai jūsu darbību var salīdzināt ar lielveikaliem?

Una: Lielveikali tomēr darbojas ar citu mērķi un vīziju. Priekšplānā izvirzot to, lai cilvēki atstātu pēc iespējas vairāk naudas. Turpretī tirgus paver plašas iespējas, jo pulcē raibu publiku.

Kārlis: Āgenskalna tirgus vispirms ir tieši tirgus, un šo funkciju plānojam saglabāt arī turpmāk. Atšķirībā no lielveikaliem mūsu mērķis ir vest kopā patērētājus un ražotājus, līdz ar to ļaujot plašākam ražotāju, audzētāju lokam piedāvāt patērētājiem svaigu, skaidras izcelsmes pārtiku, ko var iegādāties patīkamā, sakoptā vidē.

Lielveikalos taču tāpat. Arī viņiem primāri ir pārdot, nevis izklaidēt.

Kārlis: Veids, kādā dārzeņi nonāk tirgū vai lielveikalu plauktos, pilnībā atšķiras. Tās ir citas pārtikas ķēdes. Pieņemu, ka lielveikali reti saskaras ar to, cik lielā mērā katrs individuālais ražotājs vai tirgotājs ir personība. Un mēs šos cilvēkus, kas tirgo un audzē, iepazīstam un ar katru cenšamies veidot kontaktu.

Una: Arī piedāvātais kultūras saturs ir samērā atšķirīgs. Mums allaž palīdzējusi pati apkārtējā vide – kā Kalnciema kvartālā, tā vēsturiskajā Āgens­kalna tirgū šo saturu veidot palīdz pat sienas.

Iegriežoties Rīgas Centrāltirgū, biežāk sastopam noalgotus pārdevējus, ne pašus uzņēmējus, kas audzē un ražo, pēcāk tirgo. Ir gadījies, ka pārdotā prece patiesībā nav mūsu zemē augusi, bet ievesta no Polijas, taču patērētājiem tiek pārdota kā vietējā. Vai šai problēmai pievērsīsiet pastiprinātu uzmanību?

Una: Mums jau tagad ir cita pieeja. Saimniekojot Kalnciema kvartālā, desmit gadu laikā esam ļoti daudz apguvuši. Meklējam, filtrējam un atlasām. Esam izstrādājuši kvalitātes kritērijus un tirgotājus pārraugām. Vienlaikus negrasāmies tirgotājiem pieprasīt pārdot tikai vietējo produkciju, aizliedzot tirgot, piemēram, citrusaugļus, kas Latvijā neaug. Vispirms vēlamies nodrošināt to, lai pārtikas izcelsme būtu skaidri norādīta. Lai pircējs varētu izdarīt apzinātu izvēli. Ja tur ir rakstīts, ka tā vista ir no Polijas, lai tā arī ir.

Kārlis: Paši sev esam noteikuši galvenos uzdevumus, kā vēlamies tirdzniecību veidot. Viens no svarīgākajiem punktiem – produktu izcelsme. Nav svarīgi, vai šis produkts nācis no Spānijas vai Polijas, bet tam ir jābūt pilnīgi skaidri norādītam, lai pircēji zina un godīgi var izvēlēties. Viennozīmīgi, priekšroka būs mūsu pašu zemes audzētājiem un ražotājiem, tomēr nekādā gadījumā neizslēdzam iespēju tirgot ārvalstu produktus.

Una: Produktu klāstam jābūt plašam, lai cilvēki tirgū varētu atrast visu, kas nepieciešams, un plašāka konkurence ļautu dažādot piedāvājumu arī cenas ziņā.

Vai koncepta ziņā jauno Āgenskalna tirgu varēs pielīdzināt Kalnciema ielas tirgum?

Kārlis: Nē. Pirmkārt, Kalnciema kvartāla tirgus notiek tikai sestdienās, turpretī Āgenskalna tirgus būs vaļā katru dienu, izņemot pirmdienas. Tāpat platības ziņā otrs dod lielāku iespēju izpausties, piesaistīt vairāk un dažādākus tirgotājus. Kalnciema kvartāla tirgū tirgotās preces ir atlasītas daudzu gadu garumā, lielāko daļu tirgotāju pazīstam un esam bijuši pie viņiem ciemos, zinām, kur pārdotā prece ir radusies. Savukārt Āgenskalna tirgū produktu klāsts un izvēle būs krietni plašāka, jo to ļauj teritorija un prasa pircēji.

Tātad Āgenskalna tirgus netiks padarīts par tik elitāru tirgu, kāds ir Kalnciema ielā? Un arī cenas tajā nebūs tik augstas?

Kārlis: Viennozīmīgi tie būs divi dažādi tirgi. Mūsu mērķis nav pārkopēt kvartāla tirgu, un tas nemaz nav iespējams.

Una: Vēlos minēt vēl vienu būtisku aspektu, ja esam skāruši cenu tēmu. Mūsdienās tirgus, izņemot trešās pasaules valstis, vairs nav vieta, kur iedzīvotāji iepērkas vispirms tādēļ, ka tur būs lētāk. Tirgū var nopirkt vietējo, svaigāku, citādu produkciju, varbūt arī sarunāt kādu īpašu piedāvājumu. Meža veltes vai pašdarinātas preces par demokrātiskām cenām, tomēr ne vienmēr pašām zemākajām. Jo tur atrodami kvalitatīvi produkti, kas arī maksā. Mēs nevaram bioloģiskajiem pārtikas ražotājiem diktēt cenas, jo zinām, kā šīs cenas veidojas. Jau daudzu gadu garumā iestājamies par veselīgu un kvalitatīvu pārtiku.

Iepriekš stāstot “LA” lasītājiem par peripetijām, kas saistītas ar Āgenskalna tirgu, ir sanācis aprunāties gan ar uzņēmējiem, gan pašiem pārdevējiem, kas kādreiz tur ir strādājuši. Viņi stāstīja, ka, lai gan Pārdaugavā dzīvo daudz jaunu, maksātspējīgu cilvēku, tirgū pārsvarā iepirkušies seniora vecuma cilvēki. Ja tirgus īpašnieki laikus būtu sakārtojuši tirgus ēku un apkārtējo vidi, tā kļūtu par ļoti iecienītu vietu gan mārupiešiem, gan citu Pārdaugavas turīgo rajonu iedzīvotājiem.

Kārlis: Tirgus būs sekmīgs tad, ja tas spēs pulcēt kā seniorus, tā jaunos un maksātspējīgos. Jāsakārto vide, lai ikviens, kas iepērkas tirgū, justos labi un droši. Jāuzveic netīrība, jāvairo laba attieksme vienam pret otru. Skaidrs, ka ikvienā tirgū vai vietā, kur apgrozās liela cilvēku plūsma, pastāv šie riski. Tādēļ, apvienojot spēkus, mūsu visu uzdevums ir to mainīt. Āgenskalna apkaimes iedzīvotāji patiešām ir ļoti aktīvi, vieni no aktīvākajiem Rīgā. Viņiem rūp, kas notiek ar šo rajonu, ar šo tirgu, tādēļ uzskatu, ka mūsu spēkos ir izveidot patīkamu un drošu vidi, kas nav piemērota netīrībai un zādzībām.

Tolaik daudzi tirgotāji mums izteica viedokli, ka tirgus līdz kliņķim nolaists apzināti. Kategoriski atteicās pāriet strādāt uz Vidzemes vai Centrāltirgu. Vai arī jums ir sanācis aprunāties ar šiem cilvēkiem? Kā viņi vērtē, ka nu būsiet jaunie tirgus apsaimniekotāji?

Kārlis: Tirgotāji ir ļoti piesardzīgi. Vērtē, vai mums izdosies, taču mums ir pieredze, savulaik esam izveidojuši tirgu no nulles. Tādēļ zinām, uz ko esam spējīgi, un esam pārliecināti, ka iecerētais izdosies. Mēs iedrošinām tirgotājus, bet tajā pašā laikā saprotam, ka ir raizes par to, kā būs. Sāksim pamazām ar tirgošanos ārā. Līdz ziemai centīsimies izveidot segto paviljonu, kur tirgotāji varēs turpināt strādāt arī tad, kad ārā būs auksts. Pakāpeniski, trīs gadu laikā, atjaunosim vēsturisko tirgus paviljona ēku. Šajā laikā tirgotājiem būs iespēja izvērtēt gan mūsu darbu, gan pircēju apgrozījumu.

Una: Mēs joprojām gaidām un aicinām gan zināmos, gan jaunos pārtikas un amatniecības preču tirgotājus pieteikties āra tirdzniecībai Āgenskalna tirgū.

Tomēr šāda veida pasākumu organizēšana un kultūras iekļaušana ikdienišķos pirkšanas un pārdošanas procesos prasa lielas investīcijas. Kā jūs plānojat to atpelnīt?

Una: Šeit jārunā par privāto publisko partnerību. Āgenskalna tirgus izsoles nolikumā bija ietverti punkti, ka, atjaunojot Āgenskalna tirgu, kultūrai ir jābūt vienai no sastāvdaļām. Finansējums kvalitatīvas kultūras dzīves nodrošināšanai, protams, ir un būs nepieciešams. Cerams, ka pilsēta sniegs mums savu atbalstu arī šajā ziņā.

Kārlis: Vēl joprojām veicam aprēķinus. Paši saviem spēkiem mēs varam nodrošināt infrastruktūru un sakoptu vidi, bezmaksas dalību pasākumos, taču kultūras dzīves radīšanai finansiāls atbalsts no pašvaldības puses ir nepieciešams.

Esat apņēmušies nomāt Āgenskalna tirgu uz veseliem 30 gadiem. Vai sākotnēji jums tiek dots pārbaudes laiks, pēc kura tiks novērtēts, kā jums ir veicies?

Kārlis: Nē, pārbaudes laiks mums nav dots, bet noteikti laika rāmji, kuros jāiekļaujas un jāizdara noteikti darbi. Piemēram, šobrīd strādājam pie projektēšanas, kas mums šī mēneša beigās būs jāsaskaņo Rīgas domē. Mums doti trīs gadi, lai 2021. gadā ekspluatācijā nodotu atjaunoto tirgus ēku.

Mierā neliek viena doma, kādēļ tikai daži tirgi spēj izdzīvot? Piemēram, kādēļ Čiekurkalna un Vidzemes tirgus šobrīd atrodas uz iznīkšanas robežas?

Una: No malas tirgus izveidošana izskatās vienkāršāka, nekā tas patiesībā ir. Tirgus, vai tas būs liels vai mazs, ir ļoti smalks, jutīgs mehānisms un katrs elements var izrādīties ļoti būtisks. Viens ir tirgu izveidot, bet pavisam kas cits – to noturēt. Vide, laika apstākļi, cenas, tirgotāju un pircēju ieradumi, vēlmes un vajadzības. Pastāvība. Tas, ka pircējs var paļauties – atnākot šurp, viņš iegūs to, pēc kā nācis. Tas viss kopā. Jau vēsturiski tirgus ir bijis dzīvs organisms, kurā notiek viss iespējamais, tirgu jāprot gudri vadīt. Ja kaut kas smalkajā mehānismā ieķeras vai sabojājas un netiek labots, tirgus pamazām iznīkst.

LA.lv