Kultūra
Teātris un kino

Teātra miljonārs Edmunds Freibergs: Stress cilvēkos ir diezgan liels 16

Publicitātes foto

“Ar būdu uz baznīcu”, “Skroderdienas Silmačos”, “Zaļā zeme”, “Parīzes Dievmātes katedrāle”, “Lilioms”, “Princis un ubaga zēns”, “Leo. Pēdējā bohēma”, “Vadonis” – tās ir tikai nedaudzas no Nacionālā teātra režisora un arī aktiera Edmunda Freiberga izrādēm, kas saviļņojušas teātra draugu sirdis. Teju pusgadsimta laikā viņa izrādes noskatījies aptuveni miljons skatītāju. Šī ir saruna ar mākslinieku, kurš palicis uzticīgs sev, lai arī kādi vēji pūtuši. Dienā, kad iznāk šis žurnāla numurs, Edmunds Freibergs tikko būs sēdies lidmašīnā uz Francijas pilsētu Bordo, kur sagaidīs savu septiņdesmito dzimšanas dienu.

Vai esat parēķinājis, cik no 70 mūža gadiem aizvadīti teātrī?

Ja runā par profesionālo teātri, kopš studiju beigšanas 1970. gadā sanāk gandrīz četrdesmit astoņi.

Gandrīz pusgadsimts.

Būtībā vēl ilgāk, jo pa skatuvi grozījos jau bērnībā. Toreizējā Drāmas teātrī 13 gadu vecumā tiku nospēlējis savu pirmo lomu –Alfrēda Jaunušana iestudējumā “Esi sveicināta mīlestība” man bija divas epizodes ar tekstu, piedalījos arī radio raidījumos, televīzijā, spēlēju Rīgas Pionieru teātrī…

Nekad neesat stāstījis, kā īsti nokļuvāt teātrī.

Mana bērnība bija visnotaļ pelēcīga un zināmā mērā ne pārāk priecīga; mēs ar piecus gadus vecāko māsu un mammu dzīvojām diezgan lielā nabadzībā. Teātra impulss nāca no māsas, kura lielo teātri jau bija redzējusi un iesaistīja arī mani mājas teātra rīkošanā, kad spēlējām viens otram pašsacerētas ludziņas. Vēlāk savs teātris mums uzradās mājas pagalmā aiz malkas grēdām. Manā mīļajā Pārdaugavā, ar saviem ceriņiem un jasmīniem, noskaņu un cilvēkiem, priekš manis visskaistākajā vietā Rīgā… Kad televīzijā noskatījāmies Blaumaņa Silmačus, mājās ķērāmies pie fragmentiem, spēlējām pagalmā par bonbongām mājas iemītniekiem.

Kādos Skroderdienu tēlos esat iejuties uz Nacionālā teātra skatuves?

Esmu gājis tikai Dzelzkājās vai Vanagos. Kad Jaunušans veidoja savu leģendāro iestudējumu ar Ģirtu Jakovļevu un Astrīdu Kairišu, vienreiz sacīja: zini, es tev varbūt dotu Kārlēnu vai Rūdi, bet tu jau nedziedi. Un tā bija tiesa. Esmu pa divi lāgi Silmačus iestudējis, bet spēlēšana tajos gājusi secen. Taču žēluma par to vai citiem nenospēlētiem tēliem man gandrīz nekad nav bijis. Ja kāds darbiņš paiet garām, vietā rodas cits. Man dzīvē bija diezgan ilgs posms, kad teātrī nespēlēju neko, toties bija lomas televīzijā. Kad ilgi gaidi, pēkšņi iekrīt kaut kas ļoti labs. Daudzi skatītāji joprojām atceras manu Emīlu no “Emīla un Berlīnes zēniem”. Man jau bija pāri trīsdesmit, sāka sirmot mati, un es priecājos, ka bērni nesaka – ko tas onkulis spēlē mazu puiku. Vēl joprojām nāk klāt cilvēki: vai, es jūs atceros tajās Emīla pusgarajās bikšelēs! No jaunības esmu pateicīgs par iespēju spēlēt Hamletu pie Krodera un Kočkarjovu (Gogoļa “Precībās”), kas bija mans kopdarbs ar Māru Ķimeli. Māru uzskatu par vienu no tuvākajiem cilvēkiem. Kaut arī esam vienaudži, no viņas daudz ko esmu mācījies.

Nacionālais teātris jau kuro sezonu pirms Jaungada izrāda jūsu iestudētās “Sudraba slidas”, Siguldas opermūzikas svētkos nupat kārtējo reizi izskanēja jūsu režisēta opera, bet kas patlaban aizņem prātu un sirdi?

Jau kādu laiku esmu aizgājis no pedagoģijas, kur biju nostrādājis gandrīz četrdesmit gadus, un esmu gandarīts, saņēmis par savu darbu tādu augstu novērtējumu kā Jēkaba Dubura prēmiju. Rudenī uz Nacionālā teātra Lielās skatuves iestudēšu Harija Gulbja “Cīrulīšus”, kas man šķiet ļoti aktuāla luga par ģimeni, lauku mājām un to likteni šobrīd. Nu jau krietnu laiku repertuārā vairs nav “Annas Kareņinas”, līdz ar to uz skatuves nekāpj arī mans Kareņins, bet turpināšu spēlēt Sorinu “Kaijā”. Ar šo izrādi brauksim uz festivālu Prāgā. Patlaban noslodze ir tieši tāda, kā es to vēlos. Ar lomām laimējies tajā ziņā, ka, lai arī pēdējā laikā to nav daudz, bet apbrīnojamā kārtā visas ir tik “garšīgas”, ka jebkurš aktieris būtu laimīgs. Pēdējais trio, piemēram, iznācis gana interesants – visi varoņi krievu klasikā, kas man ļoti patīk ārkārtīgi vērtīgās un interesantās dramaturģijas dēļ. Vispirms Knurovs “Līgavā bez pūra”, tad Kareņins, un nu Sorins. Tas ir īpašs gadījums, jo mēģinājumos saskāros ar pilnīgi citas paaudzes režisora Elmāra Seņkova izpratni, ko mēģinu saprast, iekļauties izrādes domāšanā un stilistikā, kas ir ļoti neparasta. Un esmu laimīgs, ka rezultāts ir tāds, ka vismaz “nekrītu” no izrādes laukā.

Kāpēc tik pieticīgi? Publika un kritiķi jūsu veikumu šajā lomā slavējuši, izdevies interesants “nīgrs vecis”.

Nemaz ne tik nīgrs, jo mans Sorins mīl dzīvi un cilvēkus apkārt, bet šajā vecajā bērnā gruzd sāpe par paša nepiepildīto dzīvi. Čehovam tā vispār ir viena no būtiskākajām tēmām – par neīstenotu dzīvi. Vai tās būtu “Trīs māsas” vai “Tēvocis Vaņa”, tēma par sapņiem, kā būtu gribējies dzīvot un kāpēc tā nav sanācis, ir viens no mūžīgajiem Čehova uzdotajiem jautājumiem.

Cik ļoti šajos gados, ko esat veltījis skatuvei, ir mainījies teātris, režisoru un aktieru skatījums?

Teātris nav ārpus pārējiem dzīves procesiem, viss mainās ārkārtīgi strauji, tāpēc arī stress cilvēkos ir diezgan liels, jo dzīve ar arvien jaunām tehnoloģijām un inovācijām nemitīgi dzen uz priekšu. Lai cik paradoksāli tas izklausītos, ir lietas, kas mainās nenormālā tempā, bet es ne vienmēr to sauktu par attīstību, drīzāk par sāņlēcieniem, kādi, piemēram, notiek teātra estētikā uz modernisma un inovāciju pusi. Kaut vai pēdējās mūsu teātra izrādes. Kāda estētika valda Serebreņņikova, kāda Kairiša izrādēs? Kāda ir “Tuvajā pilsētā”, kāda “Salomē”? Tas ir normāli, teātrim jāmainās. Bet kādreiz iedomājos: ja zālē sēdētu Jaunušans vai Amtmanis-Briedītis… Es neteiktu, ka viņi būtu šokā. Viņi varbūt domātu: nu jā, teātris nevar palikt uz vietas… Bez jaunā teātris, tāpat kā jebkurš dzīvs organisms, ir nolemts iznīcībai. Bet ir lietas, kuras teātrī nemainīsies nekad. Teātra centrā vienmēr būs cilvēks ar viņa vientulību, mīlestību, sāpēm, cerībām. Lai par kādu modernu vai vecmodīgu estētiku runātu, ja teātris zaudēs cilvēku kā mūžīgo, galveno izpētes objektu, tad teātra liktenis var bīstami sašūpoties. Jā, ir izrādes, kur valda tikai gaisma, krāsa, skaņa, bet tās atkal pieder pie manis minētajiem sāņlēcieniem. Skaidrs arī, ka teātri lielā mērā ietekmē skatītājs. Varbūt par komponistu pēc 50 gadiem varēs pateikt – vai, kāds viņš bija ģēnijs, bet teātra izrāde rezonē vai nu tagad, saslēdzoties ar skatītāju, vai mirst, vēl nedzimusi. Citu variantu nav.

Vai jau vairākus gadus piekoptā režisoru darbība brīvajā tirgū un aktieru rotācija pa teātriem arī vērtējama kā tāds zināms sāņlēciens?

Mans viedoklis būs pietiekami vecmodīgs, bet savos gados varu to atļauties. Man šķiet, ka teātra seju pirmām kārtām veido režisori un aktieri. Kādreiz bija lielie grandi Jaunušans, Līne, Radziņa, Cilinskis, Kubilis, skatītāji nāca uz Jaunušanu, nāca uz Līni. Jaunatnes teātra seja bija Ādolfs Šapiro, tas bija viņa teātris. Tagad teātri kļuvuši cits citam krietni līdzīgāki. Man jau patiktos, ja katrs teātris vairāk domātu tieši par savas atšķirīgās sejas veidošanu. Bet projektu vai nevalstiskie teātri gan ir ļoti laba lieta bagātākai teātra kopainai, jo tur savas potences var īstenot talantīgi cilvēki, kuri netiek pie teikšanas tā dēvētajos lielajos teātros. Runājot par mūsu teātri, ceru, ka brieduma paaudzes aktieri arī simtās jubilejas sezonā saņems tikpat spožas lomas kā pirms dažiem gadiem. Kā Juris Lisners nospēlēja “Jūdas skūpstā”! Tāda meistarība, tik augsta klase, ne velti viņš saņēma “Spēlmaņu nakts” balvu. Vairāk derētu padomāt gan par Lisneru, gan Bonāti, gan Šoriņu, gan Kugrēnu, gan Pugu, jo arī viņi ir daļa no mūsu teātra ilggadējās sejas, aktieri, kas ilgus gadus turējuši teātra repertuāru.

Uz kuru teātri pats ejat kā skatītājs?

Mūsu teātra Lielajā zālē esmu redzējis visu, mazajos spēles laukumos notiek tik daudz, ka tas nemaz nav iespējams. Bet citos teātros… Ir viena izrāde, ko joprojām vērtēju ārkārtīgi augstu, – pirms kāda laika JRT Māras Ķimeles iestudētā “Mēnesis uz laukiem”. Tik trāpīga, cilvēciska, tik dziļa un gudra. Māra kā režisore ir lielisks psihologs, veido smalkas izrādes, ļoti dziļi ieskatās cilvēka būtībā. Un viņa ir pozitīvi lādēta, kas arī no svara. Jo ik pa brīdim teātrī uzvirmo tie šausmīgie viļņi, kad skatuves pārplūdina gabali par mirējiem, patoloģiskām slimībām, seksuālām novirzēm, šausmu šausmām. Man jau liekas, ka formula ir ļoti vienkārša: teātrim jādod cilvēkam kas tāds, kas palīdz dzīvot. Citādi pēc izrādes pat nezini – iet mājās un mest cilpu kaklā vai lēkt kanālā turpat pie teātra…

Ar kino lomām gan neesat īpaši lutināts.

Jā, šajā ziņā bijis švaki. Kino var redzēt un paamizēties, kā izskatījos 26 gadu vecumā jauna revolucionāra lomā, šaujot ar pistoli un uzbrūkot cietumam. Tas redzams 1974. gadā uzņemtā filmā “Uzbrukums slepenpolicijai”.

Toties joprojām esat iecienīts radio, kur jūs var pazīt pēc balss tāpat kā Jāni Kubili.

Citreiz bodē pērku cīsiņus un dzirdu – vai dieniņ, jūs taču esat Edmunds Freibergs! Kā jūs mani atpazināt? Tagad tik daudz publiski nerēgojos… Nu taču pēc balss, jūs radio SWH pasaciņas lasāt!

Nacionālais teātris ir vieta, kur pirms 100 gadiem dibināja Latvijas valsti. Kāda ir jūsu sajūta mūsu valsts jubilejā?

Bērnībā, laimīgajos brīžos, kad mammai bija vaļa, mēs ar māsu ierāpāmies viņai klēpī un lūdzām pastāstīt par ulmaņlaikiem. Tie bija gaiši stāsti. Man radās priekšstats par Latviju kā brīvu un neatkarīgu valsti. Ar lielu interesi pētīju ulmaņlaiku “Atpūtas” biezos sējumus, ko man kā lielam lasītājam atnesa viena kundze. No tā laika acu priekšā kara ministrs Balodis, prezidents Ulmanis, foto no teātra izrādēm, visādas reklāmas, Tomberga pūderis… Padomju gados jau bijām pieradināti – uz ārzemēm brīvi netiec, viss krievu valodā, savā ziņā to pieņēmām kā pašu par sevi saprotamu. Tagad, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, es nekad neesmu piederējis tai tautas daļai, kas spļaudās, runā, ka mums ir neizdevusies valsts, kurā viss iet uz galu. Gribētos redzēt nievātājus kaut vienu dienu tajā “atpakaļ, kā bija”. Manuprāt, viss iet uz labu. Vienīgie, kuru protestiem piekrītu, ir nabadzīgie pensionāri. Arī mana māsa saņem ļoti mazu pensiju, es viņai palīdzu. Bet viņa nav žultaina, nē, tā žults jau neko nedod. Tāpēc visiem pārējiem es teiktu – ja tev ir rokas un galva uz pleciem, vai tiešām nav iespēju dzīvot mazliet labāk, nekā šajā brīdī klājas? Ir, kas runā “man nedod, valdībā zagļi un korumpanti”, ir, kas bļauj: kāpēc nenāk jauni politiskie spēki! Bet no kurienes viņi nāks, ja tikko kāds mēģina, tā tūlīt viņu apsaukā par zagli, korumpantu, noziedznieku, stulbeni… Kurš to gribēs?

Kā jūs vērtējat savu jauno kolēģi Artusu Kaimiņu, kurš iesaistījies politikā?

Populists. Tādā ziņā pietiekami precīzi būvē savu politisko tēlu.

Acīmredzot liek lietā aktierisko meistarību.

Tieši tā. Neteikšu, ka populisms ir tas virziens, kuru es uzskatītu par pašu sakarīgāko politikā. Politiķis tomēr ir profesija, kas prasa ļoti daudz kvalitāšu. Ja esi dziedātājs, dejotājs vai aktieris, tāpat vien ieiet Seimā un pretendēt uz politisku problēmu risināšanu… Šādiem mēģinājumiem līdz šim nav bijuši labi rezultāti. Riskējot iegūt daudz nedraugu, esmu teicis, ka viena no izcilākajām un profesionālajām politiķēm manā uztverē bija Solvita Āboltiņa. Jā, kādreiz gadās, ka sakrīt kārtis un izveidojas negatīvs politiskais tēls, bet pēc sava līmeņa, izglītības un domāšanas viņa bija ļoti profesionāla politiķe. Manā saprašanā Saeimā nemaz nav tik daudz profesionālu, asredzīgu, ar asu prātu apveltītu politiķu. Mani kaitina tendenciozitāte, lamāšanās par politiķiem kopumā. Bet, ja pajautā pa uzvārdiem: vai domājat, ka, piemēram, Dana Reizniece-Ozola ir korumpēta? Tad atteic, nē, nē… Vai varat ko tādu pateikt acīs premjerministram Kučinskim? Tiesa, mums trūkst līderu, iedvesmotāju kā Vaira Vīķe-Freiberga, aiz kuras gribējās iet. Kad viņa Dziesmu svētkos pacēla rokas aicinājumam…

Mēs esam stipri, mēs esam vareni…

Pirmajā mirklī likās: vai nav tomēr par patētisku? Bet nē. Mums, latviešiem, kā tautai ļoti pietrūkst pašapziņas.

Nupat šovasar Dziesmu svētkos gan apliecinājām pretējo.

Man arī televīzijā skatoties, ik pa brīdim bija asaras acīs. Lai tie ķengātāji paskatās: vai šī ir tā neizdevusies valsts? Vai te ir sanākuši cilvēki, kuriem nav vajadzīga Latvija? Protams, ir ļoti daudz problēmu. Bet kurā pasaules valstī to nav? Arī tajās, kurās nezina, kur naudu likt.

Ja laika ratu varētu grozīt pēc patikas, kura būtu tā aktrise, ar kuru jūs vēlētos spēlēt partnerībā?

Antra Liedskalniņa! Esmu ar viņu kopā spēlējis, un man šī māksliniece ir viena no nedaudzajām aktrisēm, par kuru nevaru runāt bez kamola kaklā. Ar visu viņas traģisko un sarežģīto dzīvi Antra bija Dieva dota aktrise, daudz spēlējusi arī pie manis tādās izrādēs kā “Ar būdu uz baznīcu”, “Četrdesmit karātos” un citās. Ir izcilības, ar kurām kopā spēlējot, sastingsti – kā mācēsi tādai zvaigznei pretī noturēties… Bet partnerība ar Antru atbrīvoja, viņa bija pasakaina aktrise, ar kaut ko ārkārtīgi fascinējošu arī savā cilvēciskajā būtībā.

Vai kādā no Nacionālā teātra jaunajām aktrisēm saskatāt līdzīga talanta iedīgli?

Tā intuitīvi… Varbūt kaut kas no tāda mēroga talanta iezaigojas Agnesē Cīrulē. Viņa ir mana bijusī studente, patlaban viņas radošajā liktenī mani mazliet biedē tas, ka Agnese diezgan daudz strādā pie režisoriem, kuri izmanto viņas spējas un talantus, bet kuri ir mazāk pedagogi. Patlaban viņa spēlē ļoti daudz un vienā brīdi bez pedagoģiskas palīdzības, kad jādod klāt pie esošā, var sākt rotēt uz jau atrastā. Tas mani mazliet satrauc, bet domāju, Agnese ir ļoti gudra aktrise, pati daudz ko saprot. Bet Dievs viņai iedevis ļoti daudz. Brīnišķīga aktrise bija Madara Saldovere, kura vienubrīd tieši teātrī uzrādīja milzīgu attīstību. Viņā bija Liedskalniņas intensīvais, dullais temperaments, bet tieši tajā brīdī, kad aktrise ļoti pārliecinoši sāka pierādīt savas tiesības būt uz šī teātra skatuves, meitene iemīlējās, upurēja šīm jūtām teātri, vēlāk bija jābrauc prom no Latvijas.

Pats nekad neesat stāstījis par savu privāto dzīvi.

Esmu viens. Ir lietas, kas zvaigznēs rakstītas. Varbūt tā arī man. Darba dzīve bija nenormāli intensīva, jo īpaši, kad biju teātra mākslinieciskais vadītājs. Deviņos no rīta te ienāc, tad sākas mēģinājums, pēc tam skrien uz Kultūras akadēmiju, vakarā izrāde vai skaties savējo, pa starpu vēl radio un televīzija. Un tas nebija gads vai divi, tā pagāja mana mūža lielākā daļa ārkārtīgi intensīvā darba dzīvē.

Arī draugu man dzīvē nav bijis daudz. Un šī draudzība bieži vien izauga no radošas sadarbības. Kā ar Uldi Stabulnieku, kurš nu jau viņsaulē un kurš vienubrīd radīja mūziku vienai manai izrādei pēc otras. Tāpat kā ar Margaritu Vilcāni, kurai esmu veidojis visas radošās programmas.Un esmu lepns, ka varu jau gandrīz 40 gadu par savu draugu saukt tādu izcilu mākslinieci.

Teātra vidi iekšējās konkurences dēļ sauc par skarbu, pat nežēlīgu.

Zinu, daudzi kolēģi tur sāpi par kaut kādām intrigām, lomu (ne)dabūšanām. Bet varu zvērēt pie visa, kas man svēts, visus šos gadus teātrī esmu juties absolūti harmoniski, nekad neesmu izjutis ne intrigas, ne skaudību. Protams, neesmu jau Dieva eņģelis ar spārniņiem, bet nekad mūžā neesmu pie sevis nodomājis – ak, šī intrigu bedre, kur visu mūžu esmu cietis… Man galvenais bija darbs. Un, ja tā ir daudz, intrigas nepielīp. Esmu diezgan daudz sists no kritikas, brīžiem pelnīti, jo viss jau nav bijis ģeniāli, brīžiem pašam šķitis, ka mazliet par tīšu, par jiftīgu, tad pāris dienas esmu sliktā štīmē, bet ar laiku pāriet… Tas viss pieder pie profesijas. Ja esi ogļracis, zini, ka ogļu putekļi iesēdīsies. Ja strādā teātrī, rēķinies, ka tevi kritizēs un ne visi mīlēs. Bet galā dzīve visu noliek savās vietās. Skaidrs, ka vienā brīdī tās teātra durvis būs jāaizver. Galvenais, lai nepienāk brīdis, kad man aiz muguras runā – kā lai tam Freibergam pasaka, ka viņam vairāk nevajadzētu te nākt, bet šorīt viņš atkal bija… Vismaz tad pēc tik intensīvas dzīves varēšu beidzot izbaudīt iespēju mazliet paslinkot, paceļot, palasīt grāmatas, padomāt par šo un to, satikties ar cilvēkiem, ar kuriem vēlos, bet laika trūkuma dēļ nav sanācis. Mēģinu uz visu skatīties iespējami objektīvi, bet, protams, zinu – aiziet no teātra, īpaši, ja esi te pavadījis visu dzīvi, nav viegli.

Jums patīk ceļot.

Tā arī ir viena laime, varbūt zvaigznēs ierakstīta. Esmu redzējis Austrāliju, Ziemeļameriku, Kanādu, izceļojis pa Eiropu. Viens no pēdējā laika ceļojumiem, kas manī atstājis ļoti dziļas pēdas, bija uz Izraēlu. Pabiju visās svētvietās, kas man bija ļoti nozīmīgi. Neesmu nevienā draudzē, neapmeklēju baznīcas, bet esmu ticīgs. To man arī bērnībā ielikusi mammīte, pati reliģioza būdama, bet neko nevienam neuzspiezdama. Kādreiz domāju, kāpēc mēs bērnībā neapmeklējām dievnamu? Torņakalna baznīca taču bija tuvumā. Bet laikam bijām tik trūcīgi, ka lāgā nebija ko uzvilkt mugurā…

Var teikt, jūsu dzīve bijusi kā viens vienīgs teātris… Esat gandarīts?

Saistītie raksti

Jā. Kad pienāk zināms vecums, tuvojas “iesaucamie gadi”, tad neviļus pamet skatu atpakaļ uz savu dzīvi. No vienas puses, teātra režija ir traka profesija, gaistoša. Bet vienu lietu gan zinu, un tā mani gandarī. Aptuveni parēķinot, manas izrādes, ko esmu iestudējis vai pats spēlējis, noskatījušies vairāk nekā miljons skatītāju. Ir bijušas izrādes, kas spēlētas pat 100 reižu. Neteikšu, ka viss, ko esmu darījis, bijis augstākās klases, viss bijis ideāli un ģeniāli, bet ir bijuši labi darbi, kas atstājuši pēdas cilvēku sirdī. Kad pa teātra durvīm ienāk viens cilvēks, bet pēc izrādes no teātra iznāk jau cits, jo viņa sirdī kaut kas ir iekritis, tas ir ļoti, ļoti daudz. Man kā teātra režisoram it kā nav nekā taustāma, ko parādīt: es neesmu ne izkalis skulptūru, ne uzgleznojis gleznu vai iestādījis dārzu. Bet man ir tā sajūta, ka esmu devis cilvēkiem prieku. Un tā ir ļoti laba sajūta.

 

Galerijas nosaukums

 

Vizītkarte

Edmunds Freibergs

Dzimis 1948. gada 12. augustā Rīgā

Latviešu teātra režisors, aktieris, pasniedzējs

Nacionālā teātra galvenais režisors (1995 – 2010)

Kultūras akadēmijas profesors (no 1998. g.)

Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks

Neprecējies

LA.lv