Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Toms Veličko

Toms Veličko: Teātra sistēmu uz skatuves redzu kā futbola laukumu

Nākamnedēļ 18. janvārī Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) gaidāma pirmizrāde – Franca Kafkas “Process” Mārča Lāča skatuviskajā adaptācijā un režijā. Jozefa K. lomā – TOMS VELIČKO, kuram šī ir pirmā sezona JRT. Aktieris jau spēlējis Nacionālajā un Ģertrūdes ielas teātrī, Valmieras Drāmas teātra izrādē “Pazudušais dēls”, un nu – pirmais lielais aktierdarbs štata aktiera statusā.

Franca Kafkas (1883–1924) mistikas piesātinātais šedevrs, kuru pats autors bija lēmis iznīcībai, ir birokrātisko labirintu alegorija, kas sākas brīdī, kad Jozefs K, kādu dienu pamostoties, tiek apcietināts. Apcietināšanas iemesls netiek atklāts, taču Tiesas Prāva jau patstāvīgi rit savu gaitu.

Runājot par to, kas Kafkas “Procesā” ir tik aktuāls, režisors Mārcis Lācis nežēlīgi atgādina par nepārtraukti klātesošu varu. Tā ir daudzgalvaina ierēdņu armija/mafija/klans, kas, aizbildinoties ar likumu, akli un bez emocijām spriež un lemj cilvēku likteņus. Bet neticēšu, ja teiksit, ka ar ko tādu savos jaunajos gados jau esat saskāries…

T. Veličko: Tās klana izpausmes nav tik vienkārši ieraudzīt. Varas iestādes jau arī nav stulbas. Tās apmāna cilvēku, un tev pat liekas, ka šeit, valstī un pasaulē, viss ir kārtībā. Sākot iestudēt Kafku, es arī dzīvē sāku pamanīt lietas, kurām agrāk nepievērsu uzmanību – pag, pag, kāpēc kādam jāizlemj, kā man jārīkojas… Kāpēc, lai dabūtu vienu parakstu, man jāiet vēl pie četriem cilvēkiem?

Jums izrādē galvenā loma. Kas ir jūsu spēlētais Jozefs K.?

Ierēdnis. Viņu varētu arī identificēt ar pašu Kafku. Jo autors jau rakstīja, izejot no savas pieredzes, pats būdams ierēdnis. Jozefs K. ir džeks, kurš savā trīsdesmitajā dzimšanas dienā vienā mierā pamostas, bet viņa istabā ienākuši cilvēki maskās un saka – tu, čalīt, esi apcietināts. Par ko? Tas netop skaidrs līdz pat lugas beigām. Un sākas pilnīgs kosmoss, kuram neredz ne gala, ne malas.

Kas jums ir lielākais izaicinājums tēlā?

Neko nespēlēt. Tikai loģiska, racionāla un godīga saruna ar cilvēkiem zālē un pašam ar sevi. Cilvēkam, atnākot uz izrādi, Jozefu K. vajadzētu uzlūkot tā, it kā viņš atrastos skatītāju rindās un nolūkotos uz visu notiekošo no malas. Apkārtējie tēli gan lēkā, iet pa gaisu, it kā būtu no citas pasaules. Grūtākais ir noturēt savu racionālo domāšanu, iemestam pavisam citas pasaules virpulī, kur tev viss šķiet neloģisks, prātam neaptverams, bet, par spīti tam, jāvar turēt sevi rāmjos. Iedomāties, ka divdesmitajā rindā ir kamera, un spēlēt tai kā kino. Izteiksmes minimālisms.

Tādā gadījumā ne viens vien no pieredzējušajiem aktieriem jūs var nospēlēt no skatuves viens divi. Vai nebaidāties palikt skatītāju uzmanības ēnā?

Nē. Ilgus gadus esmu spēlējis futbolu un arī teātra sistēmu uz skatuves redzu kā laukumu – teksts partnerim – kā piespēle, kurai vai momentā seko teksts atpakaļ tev… Šajā teātrī aktieri redz laukumu un zina, kas ir galvenais. Mērķtiecīgi iet uz vieniem vārtiem – labu izrādi, tās jēgas un domas atklāsmi, nevis sevis izrādīšanu.

Ar ko esat vienā grimētavā?

Ar Kasparu Znotiņu, Gundaru Āboliņu un Jevgeņiju Jesajevu.

Gundars Āboliņš taču spēlē teātrī Vācijā.

Bet iegriežas mūs apciemot, un viņa vietiņa ģērbtuvē ir.

Nav ko slēpt, interesi par jums sakāpina arī zināms fons. Esat vienīgais šajā sezonā JRT štatā pieņemtais aktieris, kad sezonas sākumā atlaida sešus un nupat arī Ingai Alsiņai piedāvāts darbs garderobē. Vai jums šis fons netraucē?

No malas aktieru atlaišana izskatās drastiski, varbūt tā tas arī ir, bet es par to nedomāju, citādi, iespējams, varbūt tas mani ietekmētu un es justos ne tā, kā vēlētos.

Ir jautājums, uz kuru droši vien vislabāk varat atbildēt jūs pats – kas ir Toms Veličko?

Tik sarežģītu jautājumu negaidīju. Droši vien līdz galam neesmu sevi formulējis. Varbūt tāpēc, ka esmu gana jauns, man ir tikai 24 gadi, un rīt varbūt būšu jau citāds nekā šodien. Man ir tāds princips: mīli – un viss tev būs. Mēģinu sevī to attīstīt un īstenot. Ar mīlestību pret dzīvi, darbu, cilvēkiem, priekšmetiem. Nekad nemēģinu būt negatīvs vai dusmīgs. Mani ļoti interesē sports, man svarīgi ir draugi. Diemžēl kopš studijām Kultūras akadēmijā darba bijis tik daudz, ka esmu attālinājies no viņiem, un nu jāmēģina šīs saites atgūt. Man ir svarīga ģimene – māte, tēvs, abi vecākie brāļi. Vecākais Renārs ir profesionāls mūziķis, mūzikas pasniedzējs, vada korus, spēlē kādus divdesmit piecus instrumentus, varbūt pat vairāk. Simtprocentīgi iekšā mūzikā. Vidējais brālis Ivo, iespējams, ir vismākslinieciskākais un iekšēji brīvākais no mums visiem, bet aizrāvies ar automašīnām. Es pats divpadsmit gadus no pirmās klases katru dienu gāju uz treniņiem – spēlēju futbolu pusprofesionālā līmenī, bija iespēja to turpināt, arī pārnākot uz Rīgu, bet laikam apjautu, ka talants nav gana liels augstākiem sasniegumiem, un vienlaikus arī pavērās jaunā, teātra pasaule, ritenis sāka griezties ātri. Bet es joprojām mīlu futbolu, tā ir mana sirdslieta.

Futbols – un pēkšņi teātris…

Divpadsmitajā klasē Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā žetonu vakarā rādījām Blaumaņa “Ļauno garu”, ko iestudēja Valmieras Drāmas teātra aktieri Krišjānis Salmiņš un Oskars Morozovs. Nebija īpaši daudz laika, lomas dalīja kaut kā pēc deguniem, man sākumā tika mīlētāja lomiņa divās ainās, bet beigās liela loma. Pirms tam neko īsti par teātri nezināju, tikai kopā ar klasi biju apmeklējis izrādes, bet Blaumaņa “Ļaunais gars” uz mani iedarbojās pašam negaidīti. Pēc žetonu vakara Krišjānis Salmiņš starp citu izmeta – tu varētu pamēģināt. Un es arī pamēģināju. Iestājoties Kultūras akadēmijas Teātra fakultātē, pavērās pasaule, par kuru pat nebiju aizdomājies, ka tā varētu būt tik plaša un niansēta reizē. Izrādās, vienu un to pašu teikumu var pateikt četrdesmit veidos. Saista arī pats iestudēšanas process. Ko nozīmē studēt? Mācīties, uzzināt ko jaunu. Un esmu diezgan ziņkārīgs. Vismaz pašam tā šķiet. Teātris paver cita leņķa domāšanu.

Kuras pašam šķiet līdz šim nozīmīgākās lomas?

Man ļoti patika spēlēt diplomdarba izrādē – Šekspīra “Sapnis vasaras naktī” ko Nacionālajā teātrī iestudēja Elmārs Seņkovs. Es tur biju Paks – Meža gars, kurš, visu vērodams, klīst pa pasauli. Vēl ļoti svarīga loma, kuras dēļ varbūt vispār esmu teātrī, man tika, pateicoties režisorei Mārai Ķimelei. Savos divdesmit trijos gados mēģināju izprast Čehova tēvoci Vaņu, kuram ir četrdesmit septiņi gadi. Desmit naktis pirms pirmizrādes negulēju, nekādi nevarēju aizmigt, man bija paaugstināts asinsspiediens un katru dienu mēģinājumos pa degunu tecēja asinis. Nevienā citā lomā nebiju aizracies tik dziļi kā tēvocī Vaņā, cenšoties visu emociju virpuli satīt grodā kamolā. Dažkārt laikam esmu vai mazohistisks attiecībā pret sevi. Ja kaut kas jāizdara, cenšos maksimāli un nekad pa vidam.

Kuru aktieru dēļ jūs ietu skatīties filmu, teātra izrādi?

Varbūt tas izklausīsies tā speciāli, bet jau kopš studiju laikiem tie vienmēr bijuši Jaunā Rīgas teātra aktieri. Viņi fascinē kā profesionāļi. Un, iepazīstot tagad personiski, redzu, ka ir arī labi kolēģi, cilvēki ar atvērtu sirdi.

Tādā gadījumā, kuru no Jaunā Rīgas teātra izrādēm jūs minētu kā šī teātra labāko sniegumu?

Noteikti “Oblomovs” un “Revidents”. Tur parādās visas sīkākās nianses, visi aktierdarbi maksimāli nostrādāti. Zem katra teikuma slāņu slāņi. Te izjūt izrādes kopējo smaržu.

Vai ir arī kas tāds, kas biedē aktiera darbā?

Šobrīd esmu gatavs uz visu, gribu izmēģināt dažādas lomas un spēles stilus. Bet, kā jau teicu, dažkārt biedē tas, ka varu par daudz iedziļināties darbā un aizmirst dzīvi ārpus tā. Aizmirst par cilvēkiem, par to, ka jāaiziet uz kādu koncertu un jāuzspēlē futbols. Visu laiku domā par darbu un pamani, ka diena jau galā. Tas ir mazliet biedējoši.

Kas ir teātra misija?

Likt cilvēkiem domāt. Izklaidēties var pie televizora. Pats eju uz teātri un tajā spēlēju tikai tāpēc, lai cilvēki sāktu domāt par to, ko nu kurā izrāde piedāvā.

Esat teicis, ka nākat no Vaidavas. Kā jūs raksturotu dzimto pusi?

Ziemā depresija, vasarā superīgs kūrorts. Labā laikā uz Vaidavu brauc gan no Valmieras, gan Igaunijas.

Režisora Mārča Lāča darbos – un kur nu vēl runājot par Kafku – allaž ir kas mistisks. Vai Vaidavā arī ir mistiskas vietas?

Gana. Visvairāk dziļo mežu takās. Tās ir fantastiskas.

Vai uz Jozefu K. nāks skatīties arī jūsu vecāki?

Jau sen gribējuši mani redzēt uz skatuves, bet līdz šim nav sanācis noskatīties arī “Pēdējo Ļeņina eglīti”. Tur pašā izrādes finālā uznāk divi strēlnieki ar eglīti pie Ļeņina mauzoleja.

Un viens jautā – cik ilgi stāvēsim? Bet otrs atteic – cik liks, tik stāvēsim…

Es esmu tas smaidīgais.

Kur būsit pēc divdesmit pieciem gadiem?

Nezinu, nav ne jausmas. Varbūt būs laimējies sapelnīt tādu piķi, ka varēs ceļot pa pasauli. Varbūt būs sava māja siltā zemē, kur uz mirkli pazust.

Varbūt spēlēsit Jaunajā Rīgas teātrī galvenās lomas kā tagad, piemēram, Andris Keišs?

Arī nebūtu slikti.

Francs Kafka, “Process”, izrāde Jaunajā Rīgas teātrī

* Režisors, skatuviskās adaptācijas autors: Mārcis Lācis, scenogrāfi: Mārcis Lācis un Artūrs Arnis, kostīmi: MAREUNROL’S, gaisma: Lauris Johansons, komponists: Toms Auniņš.

* Lomās: Toms Veličko, Andris Keišs, Ivars Krasts, Reinis Boters, Ģirts Krūmiņš, Klāvs Mellis, Jevgēnijs Isajevs, Sandra Kļaviņa, Jana Čivžele, Inga Tropa un Anna Nele Āboliņa.

* Tuvākās izrādes: 19., 20., 21., 23. un 24. janvārī.