Ekrānuzņēmums no youtube.comEkrānuzņēmums no youtube.com

Krievijas Ārlietu ministrijas oficiālā pārstāve Marija Zaharova dejo "Kaļinku"

“Kaļinkas” dejotāja neapmierināta, ka Krievijai vairs neviens netic

Rīgā seminārā bijušais Krievijas televīzijas NTV žurnālists (tagad strādā lielā Vācijas medijā) atklāja sistēmu, kā darbojas Kremļa kontrole Krievijas medijos. To nevarot salīdzināt ar padomju laika cenzūru, kad īpašas iestādes pārbaudīja katru rakstu avīzē un katru teikumu televīzijā. Katru nedēļu Putina administrācija rīkojot neafišētas sanāksmes, uz kurām ierodas vadošo mediju pārstāvji, bet norādījumi esot diezgan vispārīgi. Kā tālāk pasniegt šos vēstījumus – tas jau ir katra medija ziņā. Zīmīgs piemērs – Krievijas oficiālā pozīcija it kā esot atbalstīt Spānijas teritoriālo vienotību, taču visu vadošo Krievijas mediju sižetos – kaismīgāk vai piesardzīgāk – tika demonstrēts atbalsts Katalonijas neatkarības centieniem. Nav grūti iedomāties, kādas “vispārējas norādes” šajā sakarā ir saņemtas.

Šo stāstījumu atcerējos šonedēļ, lasot Latvijas ārlietu ministra Edgara Rinkēviča un Krievijas Ārlietu ministrijas oficiālās pārstāves Marijas Zaharovas pastarpināto vārdu apmaiņu. Tam par iemeslu bija E. Rinkēviča izteikumi “Latvijas Avīzes” rakstā, kur viņš norādījis, ka jāvērtē informācija par “Krievijas iejaukšanos” Katalonijas referendumā. Nevis ka Krievija būtu organizējusi šo referendumu, bet ka tā šos notikumus kā “uz zemes nokritušu konfekti” cenšas izmantot Eiropas Savienības šķelšanai. Krievijas ĀM pārstāve reaģēja ļoti uzbudināti, sākot apsaukāt Latvijas ministru par “viltus ziņu agregatoru”. “Un kur tikai viņi ņem tādus augstā lidojuma putnus,” vīpsnāja Zaharova, sapinot to ar kaut kādiem nesaprotamiem pārmetumiem Lietuvas prezidentei Daļai Grībauskaitei, kura par Krieviju un Kataloniju vispār neko nebija teikusi (bet laikam jau Grībauskaites pieminēšana Krievijā kļūst par tādu kā “Kartāga ir jānodedzina” Senajā Romā). Ar to gan šis stāsts nebeidzās, jo Rinkēvičs izteica vēl vienu repliku, bet Zaharova atkal izplūda niknos komentāros.

Te, protams, varētu nedaudz sīkāk aprakstīt šo savdabīgo personu, kura, šķiet, galvenokārt rūpējas par izklaides jomu Krievijas ārlietu dienestā, rakstot smieklīgus ierakstus sociālajos tīklos, izsakot emocionālas piezīmes un dejojot “Kaļinku” ārzemju viesiem. Šā gada maijā Zaharova pat bija sacerējusi uzsaukumu Spānijas karavīriem, kas NATO daudznacionālā bataljona sastāvā ieradās misijā Latvijā. (“Vēlos uzdot jautājumu spāņiem: vai Spānijai, spāņu tautai jebkad ir nācies aizsargāties no Krievijas? Vai Krievija apdraud Spāniju? Nē. Toties Spāniju apdraud starptautiskais terorisms. Taču nez kāpēc NATO neuzskata par vajadzīgu aizsargāt Spāniju no terorisma,” Krievijas ĀM pārstāvi citēja Krievijas interneta portāls “Sputņik”.)

Bet stāsts jau nav par vienu cilvēku, bet par to, ka Krievijas varas pārstāvji joprojām nav atmetuši iedomu, ka viņi vienīgie ir tādi ļoti gudri un viltīgi, bet visi pārējie naivi un lempīgi (“Putins atkal visus apspēlējis” – Krievijā populārs izteiciens). Krievijas “oficiālā pozīcija” kopš 2014. gada vairs nav nekāds arguments, jo pats prezidents ir atzinies, ka piekopj dubultu spēli – vispirms stāstot, ka neko nezina par “zaļajiem cilvēciņiem” Krimā, bet pēc gada jau lieloties, ka tas bijis viņa personiski izstrādāts un organizēts pussalas pārņemšanas plāns. Kādu spēli Krievija spēlē Katalonijā – tas vēl nav skaidrs, bet spēle notiek, un valsts kontrolēto mediju aktivitātes to uzrāda. Latvijā gan ir vēl viens labs kritērijs – Eiropas Parlamenta deputātes Tatjanas Ždanokas iesaistīšanās. Iepriekš viņa brauca novērot referendumu Krimā, tagad devās uz Barselonu. Lai nu kurš, bet Ždanoka nedarīs neko, kas neatbilst Krievijas interesēm. Patiesībā tas ir vienīgais viņas politiskās darbības mērķis Eiropas Parlamentā, ko neslēpj arī partijas nosaukums – Latvijas Krievu savienība.

Krievijai patīk agresīva retorika, bet pēc pārmetumiem par iejaukšanos citu valstu lietās tā pēkšņi iztēlo sevi kā upuri. Tā taču esot rusofobija, daži pat steidz to salīdzināt ar antisemītismu pirms Otrā pasaules kara. Dīvaini gan, ka pirmie šo “rusofobu” rindās izrādās paši krievi – tie, kuri kritizē Putina politiku. Tad jau tautībai ar to nav nekāda sakara. Tad jau precīzāks apzīmējums gan būtu “Kremļfobija”.