Latvijā
Sabiedrība

Tā bija mūža lielākā un traģiskākā mīlestība… Bērni atklāti par savas dzimtas likteņstāsstāstiem 16

Foto – Valsts prezidents kanceleja

Skolēnu konkurss

Valsts prezidents Raimonds Vējonis šodien Rīgas pilī atklāja fonda “Sibīrijas bērni” rīkoto konferenci „1941. gada 14. jūnija piemiņai”. Tajā apbalvojumus saņēma tie skolēni, kuri uzvarēja pavasarī izsludinātajā sacerējumu konkursā.

Ar šo konkursu tika rosināta skolēnu interese par Latvijas vēsturi Latvijas simtgades kontekstā, par 1941. gada 14. jūnija deportācijām, kuras rezultātā cieta 15 425 Latvijas iedzīvotāji, par 1949. gada deportāciju, kad uz Sibīriju tika aizvesti vairāk nekā 42 tūkstoši cilvēku. Par 1944. gadu, kad atkārtotas deportācijas draudu un frontes tuvošanās iespaidā vairāk nekā 200 tūkstoši Latvijas pilsoņu devās bēgļu gaitās uz rietumiem. Konkursa rīkotāji mudināja izzināt mūsu valsts un savas ģimenes vēsturi, stiprināt skolēnos patriotisma jūtas un piederības sajūtu Latvijai.

Žūrijas komisiju vadīja filoloģe, latviešu valodas un literatūras skolotāja Liveta Sprūde. Skolēnu darbus vērtēja filoloģe, Latvijas Universitātes profesore Ina Druviete, aktieris un rakstnieks Kaspars Pūce, Latviešu fonda pārstāvis Latvijā Valdis Bērziņš un vairāki žurnālisti. Konkursa uzvarētāji katrā no trim vecuma grupām saņēma atzinības rakstu un naudas balvu no 40 eiro līdz 100 eiro.

Vairākiem skolēniem tika piešķirtas speciālas balvas, tajā skaitā arī Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas 12. klases audzēknim Reinim Eidukam. Viņš par savu sacerējumu “Vien ērkšķis sirdī palicis uz mūžu mūžiem…” saņēma “Latvijas Avīzes” balvu – diplomāta Ludvija Sējas grāmatu “Es pazīstu vairs tikai sevi”.

Sacerējums “Sibīrijas bērni”, Ričards Barons, 8 gadi

Manas vecvecmammas pirmais vīrs Kārlis bija skolotājs, viņš mācīja mazos bērnus rakstīt un lasīt. 1944 gadā, baidoties izsūtīšanu, vairākiem tūkstošiem latviešu nācās bēgt uz ārzemēm, tai skaitā bija arī Kārlis. Mājas bija jāpamet tik pēkšņi,ka viņš nepaguva pat atvadīties no vecvecmammas Helēnas.

Tālākos gados Kārlis dzīvoja Amērikā, bet viņi nevarēja vairs tikties.

Kārli nelaida Padomju Latvijā, bet vecvecmamma netika uz Amēriku.

Visu dzīvi viņi mīlēja viens otru, rakstīja vēstules un uz nakti skūpstīja laulātā fotogrāfiju.

Pat pirms aiziešanas aizsaulē vecvecmamma palūdza pielikt Kārļa foto pie viņas sirsniņas.

Tā bija mūža lielākā un traģiskākā mīlestība.

“Iet pa dzīvi starojot. Intas Dzelzkalējas dzīvesstāsts.” Luīze Burmistrova, 13 gadi

Ir cilvēki, kurus jau pirmajā tikšanās reizē tu uztver kā senu paziņu vai draugu. Tāda neparasta tikšanās šajā gadā ir bijusi arī man. Vēlējos piedalīties konkursā “Sibīrijas bērni” un dāvāt Latvijas simtgadei kāda lieliska cilvēka dzīvesstāstu. Tā, kādā pēcpusdienā mani gaidīja tikšanās ar Intu Dzelzkalēju, bijušo Bauskas Valsts ģimnāzijas bibliotekāri. Saruna notika skolas bibliotēkā, kurā Intas kundze nostrādāja 45 gadus. Viņa ir viena no 400 Bauskas ievērojamākajām personām.

Manā priekšā sēž eleganta, gudra, smaidīga sieviete, kura acīs un sejas vaibstos redzu sirdsgudrību un lielu garīgu spēku. Klausoties Intas kundzes raitajā un latviski dzidrajā valodā, pārdzīvojot visu, ko viņa savā mūžā pieredzējusi un pārdzīvojusi, jutos no sirds aizkustināta. Sapratu, cik gan daudz cilvēks savā dzīvē var izturēt un cik liels spēks nepieciešams, lai dzīvotu gaiši.

TUMSA, BAILES, NEZIŅA – tās ir izjūtas, kuras mazā meitene atceras no savas bērnības.

“Esmu dzimusi 1944. gadā Bruknas pagasta Gariņos. Savā ģimenē esmu vecākā meita. Mēs bijām četri bērni saviem vecākiem,” viņa ar siltu smaidu atceras. „Savu tēvu tā īsti neiepazinu, jo, kad biju pavisam maza, viņu izsūtīja, jo bija aizsargs un kārtīgs darba cilvēks. Būdams labs kalējs, spēja ģimenei nodrošināt pārtikušu dzīvi. Tēvs nomira ļoti agri, jo daudz slimoja. Savu mammu atceros kā stipru sievieti, bet esmu tēva meita…”

Stāsta sākumā man radās priekšstats, ka Intas kundzes dzīves sākums viņai pavēra brīnišķīgas nākotnes iespējas. Bet, tāpat kā daudziem tās paaudzes cilvēkiem, arī Intas kundzei nākotne tika izlaupīta. Tumsa. Bailes. Neziņa. Ne vienmēr rētas sadzīst. Lielākoties tās atstāj paliekošas sekas – drūmas atmiņas. Intas kundzes rētas vēl aizvien nav sadzijušas, tās velk līdzi atmiņas par Sibīrijā pavadīto laiku, bet tās neapstādina viņas sapņus.

“Man bija pieci gadi, kad tiku kopā ar māti un mazajiem bērniem izvesta no Latvijas. Daudz ko toreiz nesapratu un nespēju pārdzīvot tā, kā pārdzīvoja tobrīd pieaugušie…”

Inta tikai piecus gadus laimīgi nodzīvoja savā zemē, savās vecāku mājās. Pieci pavasari, piecas ziemas, piecas vasaras un pieci krāsaini rudeņi. Ir redzējusi, kā pavasarī sāk augt māllēpes, kuras jāsavāc tējai. Zina pareizo laiku, kad savākt nātres, jo būs jātaisa uzlējums matu augšanai. Inta zina, kur viņas ģimene no viņas slēps krāsotās olas Lieldienās. Viņa gaida Ziemassvētkus ne tāpēc, ka vecmāmiņa liks atkal ēst pelēkos zirņus ar cūkas šņukuri. Inta droši vien zina, ka, neskatoties uz to, ka grūti ir dabūt vilnu, vecmāmiņa, kas viņu vienmēr lutinājusi, uzadīs viņai zeķes. Un pat ja pašlaik nav mājās tētis, Inta redz katru dienu savu mammu, māsu, brāļus, vecomammu un vecotēti. Ko vajag vēl pilnai laimei…piecos gados.

Pēkšņi viņas dzīvi sāk piepildīt šie trīs vārdi – Tumsa! Bailes! Neziņa!

Bērni taču baidās no tumsas, kad vakarā istabā tiek izslēgta gaisma pēc vakara pasaciņas. Bet šīs bailes var pazust, piespiežot slēdzi. Bērni baidās no tumsas, bet manī izbrīnu
rada tas, ka pieaugušie baidās no gaismas. No patiesības. Viņi grib būt mīlēti, bet baidās mīlēt. Viņi grib, lai piedod, bet paši neprot piedot. Viņi grib būt novērtēti, bet bieži vien nenovērtē to, kas viņiem dots. Viņi atņem to, kas viņiem nepieder, un nemaz nejūtas vainīgi.

Nē! Intai nebija savas istabas, un mammai nebija laika viņai lasīt vakara pasakas.
Lielie onkuļi stāv uz platformas…kāds skaļi bļauj, kliedzieni, asaras un lamu vārdi zibeņo piecgadīga bērna ausīs.

“Kāp iekšā!”

Inta izjūt ar katru savu “ dvēseles kauliņu” – TUMSU, BAILES, NEZIŅU.

Laikam pārāk sāku iztēloties to, kā mazam bērnam tiek atņemta bērnība. Tās ir manas izjūtas. Bet gadi droši vien visu piegludina. Sāpe izsāp…

Klausos Intas kundzes stāstā par gadiem Sibīrijā.

„1949. gadā mūsu ceļš prom no mājām… Sibīrija. Lopu vagonā sarunājāmies čukstus. Viss, kas ģimenēm ir lopu vagonos, lai remdētu izsalkumu – verdošs ūdens.”

Te apstājos savās domās uz mirkli un nodomāju par mūsdienām. Mums skolā ir brīvpusdienas, bet mēs čīkstam un raudam, ka nav pietiekami garšīgi. Bieži vien nemākam pateikt – PALDIES! Intas ģimeni aizved uz Sibīriju, un viņa droši zina, ka viņas tētis ir arī kaut kur nosūtīts. Par ko? Par to, ka viņš bija aizsargs un goda vīrs.

Skatos uz Intas kundzi un attopos, kad viņa pasaka: “…Mans mazais brālītis nomira pa ceļam, viņu vienkārši izmeta arā no lopu vagona, bet mums bija jābrauc tālāk… Visi bērni bija saslimuši no neēšanas un aukstuma, pieaugušiem sāpes un pārdzīvojumi bija lieli.”

Intas kundze ļoti mīļi runā par māsu, bet laiks kopā bija vai nu skolā, vai veicot mājas darbus, vai arī ganot sādžas 200 govis. Tāpēc tagad, kad lasa kādu grāmatu, kurā rakstīts, ka bērniem par grūtu ganīt astoņas govis, Inta redz sevi un māsu kā varones. Jūs gribat zināt vai Intai ir bail…? Drusku, tām ir savs stāsts un pamats.

“ …Ir kādas bailes, kas mani nepameta pat atgriežoties atpakaļ Latvijā. Bailes no zibens. Sibīrijā zibeņi nāca ļoti lieli, un briesmīgi bija tad, ja tajā brīdī biju ārā uz lauka ar visām 200 govīm, kuras mēs ar māsu ganījām. Otrkārt, man nepatīk vilcieni, tas man atgādina par tiem lopu vagoniem, ar kuriem mūs izveda. Un vēl man ir bail no liela cilvēku pūļa…”

Basām kājām pa labības lauku rugājiem. Tās sāpes Intas kundze atceras zemapziņā vēl šodien. Paštaisītās augstpapēdenes no bērza koka, jo meitenes ir meitenes. Bet pāri visam smags darbs un dzīve svešā zemē. Sveša valoda, kultūra, citu tautu pasakas, un tu kā bērns nesaproti, kāpēc. Kāpēc? Tu celies agri no rīta, palīdzot mammai padarīt mājas darbus, dodies uz skolu. Apkārt ir stepe. Tev savvaļas dzīve. Ejot uz skolu, tu domā par dzirdēto – nesen vilki apēda skolotāju, un palika tikai zābaki. Ceļš līdz skolai četri kilometri, un tev nav mobilā telefona, lai piezvanītu mammai, ka jābrauc pakaļ. Tas mazajai meitenei pat sapnī nevarēja rādīties, ka kāds no vecākiem atbrauktu pakaļ ar automašīnu.

Es klausos un neticu savām ausīm. Šī sieviete smaida un saka, ka nevēlas sevi žēlot. Viņai bija grūti, bet viņa bija laimīga, kad atgriezās mājās, savā zemē Latvijā, kaut arī Gariņos, savās mājās, viņa tā arī vairs neiegāja. Tur vienkārši vairs nebija māju.

Tā bija un ir viņas izvēle neapstāties, nepadoties, nečīkstēt. Mamma, kad atbrauca uz Latviju, veidoja savu dzīvi. Viņa taču bija jauna atraitne. Abas māsas dzīvoja katra pie savas omes, un Intai nebija vairs iespējas bieži satikt māsu. Mācības Intas kundze uzsāka Skaistkalnes skolā, mācījās 4 gadus – no 5. klases līdz 8. klasei (toreiz pamatskola bija astoņgadīga). Pēc tam turpināja mācības Bauskas 1. vidusskolā. Grūti, latviski rakstot, padevās garumzīmes un mīkstinājumi. Pirmais kontroldarbs tika uzrakstīts uz divnieku. Bet tas nesalauza jauno meiteni, tas lika cītīgi rakstīt diktātus visu vasaru. Pagalma bērni diktēja, un Inta rakstīja. Pēc kāda laika Inta bija jau labākā skolniece klasē, ja ne, tad otrā labākā.

Te es redzu centību, spītu un milzīgu darbu ar sevi. Man liekas, ka Intas kundzes dzīves moto varētu būt: ”Tu vari visu! Ja nemāki – iemācies.” Viņa spēj būt ideju radītāja, iniciatore jauniem darbiem (mūsdienās teiktu – projektiem). Visas ieceres viņa arī spēj realizēt. Tieši tāpēc Intas kundzes mīļākais gadalaiks ir pavasaris. Agrais pavasaris atnes ideju par ziedēšanu, putnu dziesmām un skaļiem strautiem, un vēlais pavasaris to visu realizē. Un to es apbrīnoju, jo bieži dzirdu sev apkārt: es nemāku, es nevaru, es negribu. Vaino citu, ka viņiem neielika zināšanas mutē. Mums ir tagad tādas iespējas. Iespējas mācīties, iet kalnā, dažādi projekti un finansējumi. Tik jāsāk darīt un jāmācās no tiem, kas māk.

Ome bija vienīgais cilvēks, kas Intu lutināja. Pateicības vārdus Intas kundze velta arī saviem skolotājiem. Tieši školotāji ir ielikuši lielisku artavu Intas dzīvē.

Labākajiem skolēniem par labām sekmēm skolā esot dāvinātas grāmatas. Man liekas, ka tā ir labākā artava, ko skolotāji iesēja Intas dzīvē. Sarunā Intas kundze ļoti priecājās par iespēju lasīt grāmatas, ko viņai sniedza skola, bibliotēkas un īpašu prieku un sajūsmu izsaka par dāvinātām grāmatām. Uzzināju, ka ir grāmata, ko Intas kundze labprāt pārlasītu tagad, angļu rakstnieces Eteles Voiničas romāns ‘‘Dundurs’’.

Saka, ka katrs ir savas dzīves / laimes kalējs. Inta varēja sākt kalt savu laimi, atgriežoties savā Tēvzemē – Latvijā. Varbūt tāpēc viņai tāds uzvārds – Dzelzkalēja, bet tās ir manas pārdomas. Neskatoties uz to, ka Sibīrijā TUMSA, BAILES, NEZIŅA vēlējās kaut ko nozagt. Inta atgriezās mājās un nekavējās sāpēs, bet, smagi strādājot ar sevi un pieņemot skolotāju palīdzību, pilnveidojās. Labi mācījās, daudz lasīja, apguva valodas, strādāja tur, kur bija viņas sirds jau no bērnības. Apprecējās ar Juri Dzelzkalēju, izaudzināja meitu Ilzi, paspēja nosvinēt 50 gadu kāzu jubileju. Nu jau ceturto gadu Intas kundzes atmiņu ceļš ved uz Iecavas Sila kapiem, kur atdusas viņas dzīvesdraugs. Viņai ļoti svarīga ir ģimene, kuras atbalsta viņai īsti nebija, jo to atņēma tumsa, bailes un neziņa Sibīrija. Ko atņēma Sibīrija?

“Patiesībā Sibīrija man atņēma ģimeni un saknes. Kad atgriezāmies Latvijā, mums nebija nekā. Bads un slimības izsūtījumā sabojāja arī veselību. Nu ir daudz jāstrādā ar sevi, lai uzturētu možumu un veselību.”

Bet visvairāk Intas kundze priecājas par savu mazdēlu Kristapu Zvejsalnieku. Nu jau drīzumā ar maģistra grādu Anglijā. Viņš ir Intas Dzelzkalējas prieks un acu raugs.

Ir jāpriecājas un jāapbrīno viņas zinātkāre, un plašās kultūras, un mākslas intereses, un zināšanas. Tā varētu būt vēl viena intervija par redzētajām teātra, operas un baleta izrādēm, dzirdētajiem klasiskās mūzikas koncertiem, simfoniskās mūzikas koncertiem. Viss redzētais, dzirdētais, lasītais tiek pierakstīts un novērtēts īpašās piezīmju burtnīcās. Ctāti vienā, otrā – ”Mana mūzika”. Mīļākais komponists – Andrejs Osokins, Čaikovskis, Karlsons. Krāj ēdienu receptes. Bauda dzīvi un priecājas par katru dienu, kurā piedzīvots kāds jauks mirklis. Un galvenais dzīvot ar pārliecību: “Ja ko dari – padari labi! Vienalga ko, jebko.”

„Man vienmēr ir licies, ka virs manis ir sēdējis cenzors. Pat slaukot mājās putekļus, man liekas, kāds mani vēro.” Man liekas, kas tas ir Intas kundzes godaprāts, ieaudzinātā darba mīlestība, prasme izdzīvot arī vissmagākajos brīžos un dzīvotprieks.

Bauskas Valsts ģimnāzijas Informācijas centrs (bibliotēka) vēl šodien lepojas ar Intas kundzes paveikto: bagāts grāmatu klāsts, datori, uzziņu literatūra, kultūras aktivitātes bibliotēkā.
Intas Dzelzkalējas dzīves rīts bijis dramatisks. Varbūt katram no mums dzīvē ir sava tumsa, bailes, neziņa. Bet mūsu gribasspēks, izvēles, arī liktenis mūs aizvedīs vai nu dzīves kalnā, no kurienes baudīsim skaistus skatus, vai dzīves lejās, kur čīkstēsim un žēlosimies, īsti nepiedzīvojot neko skaistu.

Intervija noslēdzās tieši turpat, kur iesākās – Bauskas Valstas ģimnāzijas bibliotekā. Nedomāju, ka varēja būt vēl piemērotāka vieta, kur varētu notikt šī intervija. Inta Dzelzkalēja tieši tāpat kā sākumā uzsmaidīja un atsveicinājās. Viņu atkal gaida jauna diena un jauni sirdsdarbi.

“Vien ērkšķis sirdī palicis uz mūžu mūžiem…” Reinis Eiduks, 19 gadi

Vakar bijām kapos. Tur apglabāts mans vectēvs Jāzeps Reinis. Pavisam nesen bija 25. marts, un šogad šai datumā zemi klāja krietna sniega kārta. Nu jau pagājuši 69 gadi kopš tās dienas, kad tika izsūtīta mana mātes tēva ģimene. Bet nu par visu pēc kārtas! Viegli nav runāt ne mammai, ne vecmammai, bet vajag, jo no kā gan cita lai uzzinu savas dzimtas vēsturi, lai cik tā ir sāpīga?

1936. gada 28. novembrī Antona un Jezupatas Reiņu ģimene sagaidīja savu pirmdzimto – Jāzepu. 1940. gadā ģimenē nāca pasaulē otrs dēls – Pēteris.

Reiņi saimniekoja, kopa lopus un zemi, kura tika iegādāta, ņemot aizdevumu bankā. Par pirkumu galvoja aizsargu vienība, kurā Antonam bija jāiestājas, lai darījums varētu notikt. 1941. gada jūnija melnajās dienās jaunā ģimenīte atviegloti uzelpoja un pateicās Visaugstākajam, ka sarkanās varas kalpu pajūgus griezis garām viņu mājas ceļam. Tomēr veiksme reti kad lutina atkārtoti. 1944. gada 6. augustā Antonu apcietināja it kā par dzimtenes nodevību. Dzimtenes? Tā pēkšņi bija izvērsusies tik plaša un sveša! Prātam nav viegli saprast un sirdij – pieņemt, ka tolaik daudzi Tēvzemes sargi pārtapa dzimtenes nodevējos. Mans vecvectēvs tika ieslodzīts Komi APSR Vorkutas nometnē. Vecvecmāmiņa Jezupata sētā palika viena ar diviem mazgadīgiem bērniem…

1949. gada 25. martā agri, agri no rīta sitās pie durvīm vīri armijas formas tērpos. Viņi esot paskaidrojuši, ka notiek izsūtīšana un ģimenei jādodas prom no mājām. Lai līdzi paņem pašu nepieciešamāko un, cik iespējams, sālītu gaļu un maizi. Vispār ēdamo. Tā kā Jezupata bija ļoti ticīga, tad nezināmajā ceļā līdzi tika ieliktas arī divas svētbildes, divas Bībeles, „mūceņa” (krucifikss) un koka rožukronis. To visu steidzīgi iemeta koka koferī, sasēja lakatos un iekrāva ratos.

Mājas, lopi, visa iedzīve palika. Māti ar abiem dēliem (manam vectēvam 12 gadi, bet viņa brālim 8) iesēdināja zirga pajūgā un veda prom nezināmā ceļā. Ģimenīte, acu nenolaižot, cik vien bija iespējams, skatījās atpakaļ uz māju, kuru ietina miglains rīts. Bet lopu balsis – govju māvienus, aitu blēšanu un suņu rejas varēja dzirdēt tālu, ai, cik tālu…

Lubānas stacijā bija jau daudz citu ģimeņu. Lielākoties veci cilvēki, bērni un sievietes. Vilcienā, lopu vagonos, kur vienīgās “ērtības” bija salmi, kā arī trauks gan lielajām, gan mazajām darīšanām, ceļš šķita bezgalīgi garš, laikam vairāk nekā divas nedēļas. Caur mātes pirkstiem visu laiku slīdēja lūgšanu krelles, lai ģimene dzīva un neizšķirta nonāktu galā. Ar ēšanu bija trūcīgi. Vilciens piestāja stacijās, bet visur apsargāja, lai kāds neaizbēg. Pa ceļam nomira vairāki veci cilvēki un mazi bērni. Kādā stacijā atļāva nomirušos iznest un meža malā kaut kur aprakt (bez zārkiem), apakšā paliekot skujas, kā arī pārsedzot ar tām ķermeņus. Šausmīgi! Iebraucot Tomskas apgabalā, atlasīja dažas ģimenes. Ņēma tās, kurās bija spēcīgāki strādnieki – kāds vīrietis vai pusaudži zēni. Vectēvam iespiedās atmiņā kāda vīrieša armijas šinelī teiktais krievu valodā: „Jūs nekad neēdīsiet Latvijas maizi un neredzēsiet, kā zied ābeles.” Tad pārējos veda tālāk. Kam gan bija vajadzīgas sievietes ar maziem bērniem?

Mani tuvinieki nonāca Tomskas apgabala Tuganas rajonā. Tur viņiem ierādīja māju, kur dzīvot, un piekodināja, ka mātei jau nākamajā rītā jādodas uz mežu strādāt. Bērni tika ieslēgti mājās, lai dienas pagaidām vadot, kā prot.

Arī izsūtījumā bērniem bijis jāiet skolā, tikai visas mācības, protams, notikušas krievu valodā, kuru latvieši nemaz nav pratuši. Un tā mans vectēvs, kurš Barkavā gājis 6. klasē, Sibīrijā ticis uzņemts vien 2. klasē. Valodu esot apguvuši visai ātri – pāris mēnešos.

Kādu brīdi Reiņi dzīvoja arī Pievolgas vāciešu, kuri no savas dzimtās vietas bijuši izsūtīti 1941. gadā, ģimenē. Šie atsaucīgie un saprotošie cilvēki dalījušies ar pārtiku un apģērbu. Viņiem bijusi vecāmāte, kura runājusi tikai vāciski. Par to laiku Jāzepam palikušas labas atmiņas. Bērni gulējuši uz krāsns, jo tur siltāks. Vecāmāte no rīta viņu modinājusi ar vārdiem: „Joske, essen!” (Jāzep, nāc ēst!), savukārt vakarā gulēt raidījusi ar vārdiem: „Joske, schlafen!” (Jāzep, ej gulēt!).

Māte vakaros sveču gaismā, bet vēlāk pie petrolejas lampas adījusi, tamborējusi un šuvusi, lai puikām un pašai aukstajās ziemās būtu kas nedaudz siltāks uzģērbjams. (Vairākus rokdarbus vecvecmamma atveda, atgriežoties Latvijā.) Bet vienmēr acu priekšā bija svētbildes un krucifikss kā atgādinājums, ka jādzīvo un jāiztur, jācer uz labāko, jātic iespējai vēl redzēt Dzimteni. Vēlāk māte sāka strādāt cūku fermā, bet Jāzeps – uz traktora par piekabinātāju, tas ir, sēdēja uz arkla un regulēja tā darbību.

Vienu smieklīgu gadījumu no vectēva ļoti nedaudzajiem to dienu stāstiem atcerējās Inese Eiduka – mana mamma: „Kad Jāzepam bijuši apmēram 16 vai 17 gadi, viņam bijis draugs Vasjka. Kopā strādājuši vietējā kolhozā „Boļševiks”, kā arī darījuši dažādas palaidnības. Tā kādā ziemas dienā puiši norīkoti atgādāt govīm sienu no tālākajām pļavām, kur tas īsajā vasarā sakrauts gubiņās, bet uz kūtīm nav vests, jo nebijis, kur tik daudz uzglabāt. Braukuši ar ratos iejūgtu raibo vērsi, jo Sibīrijā tie atzīti par labākiem vilcējiem nekā zirgi. Nu tā – piekrāvuši vezumu, brauks uz mājām, bet raibais iespītējies un nekust. Puikas izraustījušies visvisādi, bet vērsis stāvot kā stāvējis. Pēkšņi Vasjka no ratiem paķēris cirvīti un – šņakt! – spītniekam pa asti! Aste nost! Vērsis sakustinājis palikušo strupuli un aizgājis ar visu vezumu uz māju pusi. Pusaudžiem atlicis paķert cirvīti, nocirsto asti un tecēt līdzi. Tiekot tuvāk fermai, sapratuši, ka var sanākt ziepes par kolhoza īpašuma bojāšanu. Ko nu? Paņēmuši mājās resnu diegu, vislielāko adatu, asti piešuvuši. Ielaiduši vērsi aplokā. Otrā rītā dzirdot, kā kolhoza priekšsēdētājs stāsta: „Likās, ka pagājušo nakti nemaz nebija tik auksts, bet raibajam bullim aste tā nosalusi, ka nokritusi nost!”. Puikas, protams, nav teikuši, ka šie pie tā vainīgi.”

Ar laiku ģimene Sibīrijā iedzīvojās – uzcēla sev nelielu mājiņu un kūtiņu, kurā turēja govi, cūku, vistas. Cūkas audzēja lielas un treknas. Vectēvs teica, ka „speķis bijis plaukstas platumā”, t.i. apmēram 10 cm biezumā. Reizēm gaļu, olas, pienu veda pārdot. Tad Jāzeps vilka mugurā aitādas kažociņu, kuru bija izdevies iegādāties par sapelnīto naudu, un abi ar māti devās uz tirgu. Govis pienu nedeva daudz – vien litrus trīs četrus slaukumā. Ziemā pienu salēja bļodiņās un iznesa laukā, kur tas -35 grādos ātri sasala. Tad šos saldētos klucīšus sakrāva lielākās kastēs un varēja uzglabāt līdz pat vēlajam pavasarim vai izlietot tad, kad govs pārtrauca dot pienu.

Vectēva ģimeni atbrīvoja 1956. gada 17. septembrī. Septiņi gadi! To laikā bērnības un jaunības vieglumu, draiskulības ļoti ātri un pašsaprotami bija nomainījusi pieauguša cilvēka atbildība.

Tēvs Antons Reinis no Vorkutas tika atbrīvots 1955. gada 19. oktobrī, atgriezās Latvijā un apmetās pie sava brāļa Vietalvā. Sieva ar dēliem kolhozā sapelnīto naudiņu atsūtīja uz Latviju, lai tēvs, pieliekot pie Vorkutā iekrātā, varētu iegādāt visai ģimenei dzīvokli vai māju, kad rastos tāda izdevība.

Valsts arhīvos atrodas ļoti daudz vērtīgu dokumentu par deportāciju. Taču manas dzimtas likteni vistiešāk un emocionālāk varu izdzīvot, vecmāmiņas un mammas stāstītajā klausoties. Mūsu ģimenes arhīvā vienmēr būs atrodamas svētbildes, abas Bībeles, rožukronis un vecā čuguna panna, kurā Sibīrijā tika cepti kartupeļi un speķis, melnā, pašaustā sega ar sarkanajām puķēm, vecais koka koferis un aitādas kažociņš, kuru, plecos uzmestu, uz Latviju atveda mans vectēvs Jāzeps Reinis. Tad viņam ritēja divdesmitais dzīves gads.
Kad ģimene no Tomskas devās mājup, viņi izpārdeva iedzīvi – mājiņu, kūtiņu, klētiņu, govi, graudus, dažādus sīkumus. Cūku nokāva un gaļu atveda uz Latviju, lai pirmajā laikā būtu ko ēst. Tā latviešu ģimene, kura tika aizvesta tikai ar to, kas pie rokas, ar savu čaklumu ne tikai izdzīvoja smagajā laikā Sibīrijā, bet arī nopelnīja un tika arī pie sava stūrīša zemes, savas iedzīves. Par kolhozā „Boļševiks” un Vorkutā nopelnīto naudiņu nopirka tagadējās dzimtas mājas – „Vecskolas” Vietalvas pagastā, Pļaviņu novadā.

Pēc atgriešanās Latvijā Antons strādāja Jēkabpils ceļu daļā, Jezupata – padomju saimniecībā “Vietalva” par teļkopi. Pēteris ieguva vidējo izglītību Pļaviņu 2. (krievvalodīgajā) vidusskolā, vēlāk devās uz Jūrniecības skolu Krievijā. 1973. gadā Pēteris, nebūdams apmierināts ar padomju režīmu, emigrēja (aizbēga ar to, kas bija mugurā) uz Dāniju, kur dzīvoja līdz savai nāvei 1985. gadā. Latviju padomju varas gados viņš vairs nedrīkstēja apmeklēt… Apglabāts Kopenhāgenas (Dānija) latviešu kapsētā. Ģimenes fotogrāfijās veroties, mammai liekas, ka es esot līdzīgs viņas krusttēvam Pēterim.

Atgriezies Latvijā, vectēvs iestājās Vestienas mehanizācijas skolā, kuru pabeidza kā teicamnieks. Bet Vietalvā “jaunam gurķim” ar šaubīgu biogrāfiju darbu un traktoru nepiešķīra, tāpēc Jāzeps pēc mehanizācijas skolas beigšanas atkal devās plašās dzimtenes ārēs – šoreiz pelnīt naudu Jaunozemju novada Kustanajas apgabala Ņekrasova vārdā nosauktajā padomju saimniecībā. No „ceļinas” čaklais latvietis atgriezās 1964. gadā ar automašīnu „Moskvič”, pilnu kabatu naudas, medaļu par labu darbu un piemiņas zīmi “10. neskarto zemju ražas novākšanas dalībniekam”.

Vietalvas padomju saimniecībā (toreizējā Stučkas rajonā) vectēvs nostrādāja līdz pat 1991. gadam. Viņš ilgus gadus bija labākais mehanizators un kombainieris. Par to liecina daudzie apbalvojumi – medaļas, vimpeļi, gada raksti. Vērtīgākais no tiem – bronzas medaļa par sasniegumiem tautsaimniecībā.
1967. gada Jāzeps Reinis apprecēja Annu Eriņu. Viņiem piedzima divas meitas – Inese (mana mamma) un Daiga.

Vectēvs nomira 2001. gadā, kad man bija tikai 2 gadi, bet vecākajam brālim Rūdim – 5. Es vectēvu tikpat kā neatceros, bet fotogrāfijās viņš liekas tik liels, stiprs, labsirdīgs un smaidošs – nu gluži kā tāds lācis!

Kad mamma reiz vectēvam vaicājusi, kāpēc bijis izsūtīts, viņš atsmējis: puikas gados esot domājis – par to, ka skolā partordzes meitu aiz bizēm raustījis.

Uz šo jautājumu atbildes vēl joprojām nav daudzās Latvijas ģimenēs. Vien ērkšķis sirdī palicis uz mūžu mūžiem…

“Kādas šujmašīnas dienasgrāmata.” Kristiāna Linde, 17 gadi

1939. gada 14. jūnijs. Mana dzimšanas diena. Esmu tikko kā izlikta sava meistara veikala skatlogā. Ik pa brīdim kāds uzmet man aci. Tomēr neviens neienāk.

Ir aizritējusi nedēļa. Pulkstenis nosit sesto stundu vakarā, meistars gatavojas slēgt veikala durvis. Tomēr atskan zvaniņš un pa durvīm iesteidzas jauks pāris – sieviete zaļā kostīmā, vīrietis tumšā uzvalkā. Beidzot, beidzot mani nopirka!

Esmu pie Bērziņu ģimenes. Jaukā Marijas kundze, sieviete, kas mani iegādājās, ir lieliska šuvēja, līdz ar to man darba netrūkst – klientes jau stāv garā rindā! Vienmēr smaidīgais Jāņa kungs ir liels ierēdnis Izglītības ministrijā, strādā tur kopš Raiņa laikiem. Pelna pietiekami, lai uzturētu ģimeni – sievu un bērnus, 8 gadus veco Pēteri un piecgadīgo Annu, Marijas kundzes vecākus Jēkabu un Rasmu. Tomēr gan man, gan manai uzticamajai šuvējai patīk mūsu darbs, tā ir sirdslieta. Nauda ir tikai blakusprodukts – tā vienmēr Marija Jānim iečukst ausī pēc kārtējā klusā strīda par pilnu māju svešiem cilvēkiem. Mēs dzīvojam Rīgas centrā 11 istabu dzīvoklī. Bez brīnišķīgās Bērziņu ģimenes šeit dzīvo arī Marijas kundzes brāļa ģimene – Valdis ar sievu un trīs atvasēm.

1940. gada 8. septembris. Rudenim netipiski silta diena. Šodien Marijas kundze māca Annai, kā pareizi apieties ar šujmašīnu, tātad ar mani. Tā nav diez ko patīkama nodarbe, jo meitenītes mazie pirkstiņi nav tik veikli. Tomēr varu izturēt. Uz vakarpusi Annai ievērt diegu visās vajadzīgajās cilpās sanāk visai veikli. Pēteris tepat blakus mācās. Dīvaini – skolā viņam tagad jāapgūst Padomju Krievijas vēsture. Kāpēc?

1941. gada 12. jūnijs. Valda kungs kopā ar savu ģimeni un vecākiem devušies uz laukiem pie Jēkaba brāļa Imanta Kurzemes pusē. Rīgā tagad ar iztikšanu nelāgi, jo Jānis palicis bez darba un vienīgā pelnītāja ir Marijas kundze. Viņa, tā teikt, netiek izbaudīt vasaras garšas un smaržas ārpus pilsētas. Pulkstenis nosit dienas divpadsmito stundu. Mājās esmu tikai es un Marijas kundze. Līdz vakaram mums jāpabeidz Rozes kundzes kleita.

1941. gada 13. jūnijs. Vakarpuse. Marijas kundze tikko kā nolikusi gulēt Annu un Pēteri. Viņa vēl pienāk un nočukst, ka rīt noteikti jāpabeidz Lapsas kundzes mētelis. Man tiek uzlikta koka kaste, un es lēnām ieslīgstu sapņu pasaulē.

Pulkstenis tikko kā nosita pirmo stundu šajā naktī. Tātad jau 14. jūnijs. Tomēr ne šis troksnis mani pamodināja. Tās bija klaigas un skaļā soļu dipoņa. Klausos vēl pirms tam mūsmājās nedzirdētā valodā. Mani kāds paņem. Esmu pārbijusies. Taču tad sadzirdu Marijas kundzes balsi tepat līdzās, kas kaut ko saka Jāņa kungam. Dzirdu bērnu raudas. Kas gan noticis Pēterim un Annai? Manai mazajai, mīļajai Annai, kas ar lielu pacietību mācījās šūt? Manam Pēterītim, kas vienmēr ar rūpību un mīlestību vienmēr slaucījis no manis tos neģēļus putekļus?

Mani kaut kur nes. Nu jau esmu mierīgāka, jo ar mani kopā atrodas mana ģimene. Varbūt arī mēs dodamies uz laukiem? Vienīgi nesaprotu, kādēļ tas notiek tādā steigā un agrumā.

Pagājušas vairākas stundas. Man tiek noņemta kaste. Kāds vīrietis to aiznes prom. Apkārt valda nepatīkama gaisotne. Bērni raud. Kāds pienāk un satver Jāņa kungu aiz elkoņa. Arī šis cilvēks runā tajā pašā man nezināmajā valodā. Šķiet, ka Bērziņa kungs gan saprot. Viņš pieliecas un noskūpsta Marijas kundzi uz vaiga, samīļo bērnus un dodas līdzi svešajam. Citi tādā pašā apģērbā tērpti kungi sāk mūs visus bīdīt vilcienā. Vienu reizi man bija izdevība kopā ar Bērziņu ģimeni doties izbraukumā ar vilcienu. Tikai tas bija pavisam savādāks. Dzirdu, kā kāda sieviete nomurmina, ka viņa jau neesot nekāds lops, lai brauktu lopu vagonā. Marijas kundze uzliek mani uz laipiņas, pēc tam te augšā uzliek arī mazo Annu un Pēterīti. Un tad uzrāpjas pati.

Esam braukuši jau ilgu laiku. Vairs nespēju izsekot laika ritējumam, tādēļ man nav ne jausmas, cik tieši. Šajā vagonā ir arī kāds zīdainis. Pirms tam viņš visu laiku raudāja, bet nu ir apklusis. Viņa māte vairs nešķiet tik uztraukta, tur bērnu rokās un skatās vienā sienas punktā. Apkārtējās sievietes lūkojas uz viņu ar skumju pilnu skatienu. Vai tiešām būtu noticis tas sliktākais?

1941.gada jūlija sākums. Esmu apjukusi un nezinu, kāda diena, jo vagonā pie sienas nav kalendāra. Vilciens, skaļi nopūties, apstājas. Svešie atkal sāk mūs stumdīt. Esmu Marijas kundzes rokās. Turpat blakus mums gausi soļo abas jaunākās Bērziņu atvases. Ejam lielu vārtu virzienā. Šeit valda haoss. Sievas cenšas ko uzzināt par saviem vīriem, tādās pašās drānās kā Rīgas stacijā tērpti vīrieši viņas atgrūž un kaut ko bļauj. Beidzot sievas padodas un dodas tālāk. Esam izstādīti kā tādi cirka zvēri. Pie tam izskatās, ka vietējiem, kas te sanākuši, šis cirks nemaz nepatīk, jo tik nicinošus un dusmīgus skatienus nebiju redzējusi nekad. Nevilšus sajūtos kā pelēkais akmens Ernesta Birznieka-Upīša stāstā – vēroju šausmu lietas, bet palīdzēt neko nevaru. Atliek tikai klusēt un ciest līdzi. Mums tiek ierādīta māja – maza, pārāk maza, lai šis lielais cilvēku skaits varētu kopā ērti sadzīvot. Mazā Anna knapi turas kājās, Pēterītis šķiet pavisam pārbijies. Visi cenšas pēc iespējas ērtāk iekārtoties. To darām arī mēs.

1942.gada marts. Šajā vietā, Sibīrijā, esam pavadījuši jau astoņus mēnešus. Tas ir bijis smags laiks. Ik pa laikam var redzēt jaunu līķi, cilvēku, kas nav spējis iztikt ar sagādāto maizes gabaliņu un miris mokošā bada nāvē. Ir arī tādi, kas nav spējuši izciest bargās ziemas radīto aukstumu. Marijas kundzei jāiet strādāt govju fermā. Mazā Anna un Pēteris ir sākuši mācības vietējā skolā. Krievu skolā. Tagad es zinu, ka tā dīvainā valodu, kurā runāja „vaņkas”, ir krievu valoda. Bērniem nav viegli, jo abi nezina valodu tik labi, cik vajadzētu. Marijas kundze cenšas no visa spēka palīdzēt, bet viņa ir tik pārgurusi pēc darba dienas, ka bieži iemieg sarunas vidū. Kad viņa pēc pāris stundām pamostas, sāk darbināt mani. Sibīrijas sievas pēc tam, kad bija redzējušas Marijas kundzes mēteli, ko viņa bija sev uzšuvusi, sāka nākt ar saviem pasūtījumiem un audumiem, lai arī tiktu sagādāts kas jauns viņām. Audumi ne tuvu nebija tik labi kā Rīgā – pārsvarā raupjas pašaustas drānas vai šineļu audums. Kundzes maksāja dažādi – nesa audumu pārpalikumus vai arī dažādas ēdmaņas, par kurām mana kundze sajūsminājās visvairāk, jo tad varēja iepriecināt savus un citus barakas bērnus. Šobrīd mēs šujam Oksanas Vladimirovičas mēteli Sibīrijas ziemai. Tas nav viegli – audums ir biezs un ass.

1943.gada 23.jūnijs. Jau divus gadus prom no mājām. Pamazām visi sāk pierast pie skarbajiem dzīves apstākļiem. Arī mirušo skaits sarūk. Šodien pie mums ieradās govju fermas brigadieris. Viņš bija dusmīgs, jo Marijas kundze bija nedaudz aizkavējusies, šujot viņa kundzes Oļesjas puķaino kleitu. Brigadieris sagrāba mani un svieda pret koka sienu. Kolīdz vīrietis aizgāja, Marijas kundze steidzās pie manis, lai pārliecinātos, ka ar mani viss kārtībā. Biju guvusi nelielu rētu un pāris skrambiņas. Darba spējas nebija zudušas.

1948. gada Ziemassvētki. Šodien Marijas kundze saņēma vēstuli. Vēstuli no mīļā brāļa Valda. Viņiem izdevies glābties no izsūtīšanas, jo tobrīd neatradās mājās. Kad esot atgriezušies dzīvoklī, uzzinājuši par liktenīgās nakts notikumiem. Kara beigās aizbraukuši uz Vāciju, jo bailes par deportāciju bija pārāk lielas. Tagad viņi ar kuģi braukšot uz Sanfrancisko. Ar Marijas kundzes brāļa ģimeni izceļojuši arī viņas vecāki. Viņi ilgi bija centušies mūs atrast, taču, atrodoties tik tālu prom, tas nebija viegli. Ar Sarkanā krusta svētību noskaidrojuši mūsu Sibīrijas adresi.

1949. gada Vasarsvētki. Pēterītis no skolas pārnāca pavisam nikns. Vēstures stundā viņš esot valsts vadoni, tautu tēvu, nosaucis par “staļinu – sraļinu”. Skolas direktors solījies parūpēties, lai fašistu ģimenes māte pēc iespējas ātrāk nonāktu raktuvēs un Petjka mazgadīgo kolonijā Kolimas apgabalā. Nekas nenostiprina cilvēku attiecības tik ļoti kā kopīga nelaime. Un atrašanās Sibīrijas nometinājumā ir liela nelaime. Saķeršanās ar varu – vēl lielāka nelaime. Marija šuva Oļesjas kārtējo puķukleiti un klusēja. Anna kaktiņā lasīja Čehova stāstu un klusēja. Pēterītis, kuru lielā auguma dēļ tagad jau droši varēja saukt par Pēteri, savilcis dūres, sēdēja, kodīja lūpas, klusēja. Pēteris vairs nav mazgadīgais, viņam ir astoņpadsmit – cietuma neizbēgt. Kas tagad būs?

1956. gada 25. marts. Mums paziņo, ka vairs nav ilgi līdz brīdim, kad varēsim tik mājās. Kā es esmu sailgojusies pēc vecās un skaistās darbistabas, nemitīgi plūstošās klientu straumes un svaigu audumu smaržas… Es redzu Marijas kundzei asaras acīs, smaidu Pēterīša sejā un ilgas Annas skatienā. Pēteris ir apprecējis Olgu un audzina dvīņus Jēkabu un Imantu (vārdus deva par godu abiem vectēviem). Biļete uz mājām! Mājām!

1957. gada septembris. Mēs sēžam vilcienā. Te arī nav kalendāra, tāpēc atkal nezinu datumu. Tas mani satrauc. Šoreiz braucam īstajā, ne tajā lopu. Mēs atgriežamies! Atgriežamies Latvijā! Mūs sagaidīs gan Marijas kundzes brālis ar ģimeni, gan viņas vecāki, kas nesen atgriezušies no Amerikas. Tomēr vislielākais prieks mums par to, ka beidzot varēsim satikt Jāņa kungu.

1957.gada Ziemassvētki. Vilšanās bija smaga. Marijas brālis joprojām ir Amerikā, Imantam Kurzemes saimniecība atņemta un pats ar ģimeni aizvests, nu protams, uz Tālajiem Austrumiem. Par Jāņa kungu nekādu ziņu. Mūsu dzīvoklis pārvērsts par komunālo mitekli militārpersonu ģimenēm. Paši drīkstam apmesties aiz simtā kilometra. Dzīve Latvijā jāsāk no nekā.

2018. gada 14.jūnijs. Pagājuši vairāk nekā 70 gadi. Esmu Rīgas dzīvoklī kopā ar Austru – Annas mazmeitiņu, kas, tāpat kā mana Marijas kundze, ir brīnišķīga šuvēja un modes dizainere. Vairs nestrādāju tik aktīvi kā agrāk, tomēr reizēm man izdodas palīdzēt. Man ir jauns lakojums, bet rētas un skrambas, lai arī vairs nav redzamas, vienmēr paliks tur apakšā, zem jaunās krāsas kārtas.

LA.lv