Kultūra
Teātris un kino

“Tāda nozīme teātrim, kāda ir Latvijā, citur reti sastopama.” Intervija ar Vili Daudziņu 16


Vilis Daudziņš
Vilis Daudziņš
Foto – Karīna Miezāja

Jaunā Rīgas teātra aktierim VILIM DAUDZIŅAM sezona sākusies ar divām, tiesa, ļoti atšķirīgām brāļu lomām divos jauniestudējumos. Viena ir Vācijā pazīstamā, bet Latvijā vēl neiepazītā vācu režisora Geca Leinevēbera iestudējumā “Latviešu laupītāji”, kas pirmizrādi piedzīvos JRT Lielajā zālē svētdien, 9. septembrī, bet otra – dzejnieka Eduarda Veidenbauma vecākā brāļa Kārļa loma paša veidotā uzvedumā “Veidenbaums un Veidenbaums. Divi brāļi”, kas pirmizrādes priekškaru vērs 16. septembrī mūzikas namā “Daile”.

“Vienreiz jau bija tāds gadījums,” atceras Vilis Daudziņš, “ar Ģirtu Krūmiņu, ar kuru tagad esam brāļi “Latviešu laupītājos”, divi brālīši bijām arī iestudējumā “Vientulīgie rietumi jeb izrādē, kas nav par latviešiem”… Bija tāds smieklīgs gabals.”

Visnotaļ interesanti, ka vācu režisors, pirmoreiz būdams Latvijā, iestudē “Latviešu laupītājus”…

V. Daudziņš: Uzvedumam ļoti interesanta priekšvēsture. Tieši ar latviešu “Laupītājiem” sācies latviešu teātris. Jauns puisis kučieris Jānis Peitāns, aizbraucis kopā ar savu kungu uz Rīgu un noskatījies Šillera lugu “Laupītāji”, izlūdzies no kunga rakstīto tekstu, ko pats iztulkojis. Dievs vien zina, kā, bet muižas ļaudis Dikļos to nospēlējuši. Jādomā, bijis jautrs pasākums. Tas noticis pirms 200 gadiem. “Laupītāji” ir pirmā latviešu valodā uzvestā luga. Un mums ir aizdomas, ka pats muižas kungs, visticamāk, spēlējis Moru, abu brāļu laupītāju veco tēvu. Interesanti, ka muižas kučierim toreiz bija septiņpadsmit gadi, apmēram tikpat, cik Šilleram, kad viņš sarakstīja savus “Laupītājus”. Režisoram kā Šillera tautietim, pirmo reizi strādājot latviešu teātrī ar latviešu aktieriem, bija svarīgi iestudēt lugu, kas ir vienlīdz nozīmīga abām mūsu kultūrām.

Režisors teicis, ka izrādes darbība notiek it kā divās paralēlās pasaulēs – Šillera lugā “Laupītāji” un tuvākā nākotnē, kad jaunu aktieru grupa mēģina iestudēt šo lugu. Bet ko gan vācu režisors var spriest par nākotni Latvijā?

Runa ir par teātra nākotni! Pēc režisora novērojumiem, vairākās Eiropas valstīs teātris jau tagad marginalizējas un kļūst par hobiju šauram entuziastu pulciņam. Tik liela nozīme, kāda teātrim ir Latvijā, citur reti sastopama. Šobrīd esam privileģēti, bet vai tā būs vienmēr, kas zina…

Interesanta ir režisora doma, ka galvenie varoņi “Latviešu laupītājos”, tāpat kā Šillera lugā, būs divi brāļi, no kuriem vienam modernāka, pragmatiskāka domāšana, bet otrs, kas ticis jums, esot ideālists un tāpēc vēl jo bīstamāks. Kur ir tā ideālisma bīstamība?

Pats stāsts ir jauna cilvēka protests pret netaisnību pasaulē, ko viņš redz apkārt, un pret to netaisnību, kas nodarīta pašam. Mans varonis mēģina šo pasauli labot. Bet tik izmisīgi un ar tādu entuziasmu, ka pasaule salūst. Te nu mūsu latvieši arī varen pacentušies. Kaut vai 1905. gadā, kad devās cīņā neapšaubāmi pret netaisnību, taču… Kad redzi vienu cilvēku bagātu tikai tāpēc, ka tāds liktenis, ka piedzimis bagātā ģimenē un līdz ar to jau, pats par sevi, viņam pienākas muiža un būt manam kungam, tad – tāds liktenis jāmaina! Un, ja nepieciešams, ar ieročiem rokās. To otru, bagāto, nošaujot. Un te jautājums – kāda ir šīs cīņas cena? Tās ir cilvēku dzīvības un milzīgās mums zudušās kultūras vērtības.

Un nu par otru brāļa lomu. Kas pamudināja ķerties pie Veidenbauma, kuram veltīto uzvedumu veidojat kopā ar Valmieras teātra aktieri Mārtiņu Meieru un komponistu Jēkabu Nīmani?

Mani vienmēr interesējis konteksts, kādā konkrētā persona, par kuru runāju no skatuves – vai tas būtu mans vectēvs vai šajā gadījumā Veidenbaums –, dzīvojusi, tā laika sabiedrība, nosacījumi, ko bija jāņem vērā, paradumi, kas veidoja un ietekmēja cilvēku. Varam, piemēram, runāt par mums šodien, bet nebūtu slikti paraudzīties, kas tā par valsti, kurā dzīvojam, kas tā par valdību, kuras lēmumi ietekmē mūsu likteņus, un kas tās par vērtībām un uzstādījumiem, kurus atbalstām vai neatbalstām?

Liela daļa poētiskās lekcijas, kā man patīk saukt mūsu uzvedumu par Veidenbaumiem, ir veltīta Krievijas impērijai un cariem. Veidojot izrādi, cari man likās ļoti interesants konteksts, jo viņu patvaldība kaut kā ļoti atgādina Krievijā šodien notiekošo, situāciju, kad viens cilvēks, prezidents Putins, nosaka visu. Kad Veidenbaumi bija mazi puikas, pie varas bija Aleksandrs II, bet, kad Kārlis un Eduards jau bija nobriedušas personības, viņa vietā stājās Aleksandrs III. Tas ir laiks, kad Eduards mācījās Tērbatas universitātē, ļoti zīmīgi gadi. Jo Aleksandrs II bija liberāls cilvēks, kurš demokratizēja Krieviju, mēģināja feodālu viduslaiku valsti pārvērst modernā, viņa nozīmīgākais sasniegums bija dzimtbūšanas atcelšana, taču bija arī citas būtiskas reformas. Bet paradoksālākais, ka šo liberālo cilvēku nogalina neviens cits kā tie paši bīstamie ideālisti – teroristiska anarhistu grupa, kas sevi dēvēja par “Tautas gribu”… Viņu ideāli bija pilnīga cilvēku līdztiesība un brīvība. Bet, lai ko tādu uz zemes sasniegtu, ir jāiznīcina visi, kas neatbalsta šo ideju, – jātaisa revolūcija. Un latviešu līdzdalība boļševiku apvērsumā pirms simt gadiem Krievijā ir visiem labi zināma.

Jūsu radošā trijotne kopā partnerībā ir pirmoreiz. Kā sadalījāt lomas?

Rakstīt par abiem Veidenbaumiem ir mana ideja, taču likās – nebūs interesanti, ja viens lasīšu abu brāļu dzeju. Kaut kā intuitīvi pašam interesantāka likās Kārļa Veidenbauma dzeja, un tad sāku domāt: kurš varētu runāt Eduardu Veidenbaumu? Izvēle krita uz Mārtiņu Meieru. Turklāt esmu par viņu vecāks, tāpat kā Kārlis par Eduardu. Man ļoti patīk iespēja strādāt ar kolēģiem no citiem teātriem, tas asina aktieriskās maņas. Viens ģenerālmēģinājums mums jau bija – “Kalāčos”, Veidenbauma mājās. Poētisko lekciju rādījām vāgūzī, sabrauca ļoti daudz cilvēku, bija jauka, brīnišķīga atmosfēra.

Mums katram ir savs priekšstats par Eduardu Veidenbaumu, bet tikai retais zina, ka arī viņa vecākais brālis rakstīja dzeju.

Varbūt tas ir otrs iemesls, kādēļ šajā uzvedumā izvēlējos Kārļa tēlu. No viņa rakstītā saglabājies pavisam maz – daži dzejoļi un piezīmes –, taču pat no šā mazumiņa kļūst skaidrs, ka darīšana ar īpatnu un smalku personību. Man likās ļoti svarīgi runāt par cilvēku, kurš ziedojies savam brālim. Arī tādēļ, ka tā laika patriarhālajā sabiedrībā viņam, Kārlim, gadījās piedzimt pirmajam. Un, tā kā viņš bija vecākais, “Kalāči” tika viņam kā saimniekam, bet, saprotot, ka mājas piederēja visai ģimenei – vēl bija jaunākais brālis Eduards, Voldemārs un divas māsas –, tas nozīmēja, ka Kārlim jārūpējas, lai domātā daļa mantojuma, pārvērsta naudā, tiktu brāļiem un māsām. Tā ir nauda, par kuru Eduards sāka mācīties Tērbatā, bet turpinājumam jau bija citi, lielāki līdzekļi. Būtībā Kārlis, prasmīgi saimniekojot, sūtīja Eduardam trīssimt četrsimt rubļu gadā – un tā ir milzīga nauda! – studijām Tērbatā. Kārlis liekas mieramika, bet viņš ir cilvēks, kurš alkst zinību, bet liktenis licis būt vecākajam. Kāds varbūt par to priecātos, bet Kārlis vēlētos būt kapteinis, grib mācīties jūrskolā, taču tuberkulozes (šī liga paņēma visus trīs brāļus Veidenbaumus) dēļ tur netiek, un kaut kāda pārpratuma pēc viņu vēl iesauc armijā, kaut vecākos dēlus, māju saimniekus, zaldātos cara laikā neņēma. Viņš nonāk Varšavā hospitālī, kur parādās rakstnieka talants, un Kārlis sāk rakstīt piezīmes – nelielas elegantas esejas, kuras vēlāk kļuva par iedvesmas avotu, Kārlim Skalbem rakstot savas “Mazās piezīmes”.

Vai, pētot Kārli Veidenbaumu, uzzinājāt ko jaunu par Eduardu? Vai kāds atklājums bija arī jums pašam?

Stipri vajadzēja cīnīties ar priekšstatu, kas ir lielākajai daļai padomju skolās zinības apguvušo cilvēku par Eduardu kā revolūcijas dzejnieku, kaismīgu strādnieku un zemnieku šķiras aizstāvi. Patiesībā viņš nekad nav strādājis – saimniecībā to darīja kalpi. Edu­ards varēja mierīgi nodoties literatūras studijām un tulkojumiem.

Savā ziņā labi vien ir, ka tāds priekšstats savulaik valdīja. Ja Eduards nebūtu, piemēram, uzrakstījis dzejoli “Mosties, mosties reiz, svabadais gars”, padomju laikos viņu būtu ieskaitījuši buržuāziski dekadentiskajos dzejniekos un, ja viņš nodzīvotu līdz 1941. gadam, viņu aizsūtītu uz Sibīriju. 180 hektāru zemes pēc padomju laiku mērauklām bija daudz par daudz! Bet liktenis izspēlē savas kārtis visneparastākā veidā. Visprecīzāk teicis Knuts Skujenieks – Veidenbaums bija nevis revolūcijas, bet izmisuma dzejnieks. Tas ir izmisums, kurš piemīt cilvēkam, apdāvinātam, bet spiestam rēķināties ar sabiedrības uzspiestiem noteikumiem, normām un nemitīgu naudas trūkumu. Spiestam rēķināties ar to, ka viņš nenāk no elites, aristokrātijas, muižniecības vai augstākās ierēdniecības, kam impērijā bija daudz lielākas tiesības. Viņam visu laiku jācīnās, sevi jāpierāda, un jācīnās arī ar sajūtu, ka pasaule pret viņu nav taisnīga.

Lasot Eduarda dzeju, atradu arī Kārļa vārsmas, un daži no šiem dzejoļiem ir brīnišķīgi. Tas nav lauku amatieris, kas sēž un starp-laikā starp ražas novākšanu un saimnieciskiem aprēķiniem uzraksta pa rīmei. Nē, tā ir augstas raudzes dzeja. Pētot Kārļa personību, domāju: vai gan es būtu spējīgs sava brāļa dēļ tik daudz izdarīt? Un gāja jau viņiem visādi. Eduarda Veidenbauma sataisīto parādu dēļ Kārlis, kuram tie bija jāatmaksā, reiz gribēja nošauties… Jādomā, Kārlis lasīja Eduarda dzeju un otrādi. Taču neviens no viņiem sevi nepozicionēja kā dzejniekus. Nekad!

Tas, ka Eduards kaut ko ir rakstījis, plašākai publikai atklājās viņa bērēs, kad atbrauca draugi no Tērbatas un cits pār citu sāka lasīt Eduarda dzeju. Protams, par šo brāļa nodarbi zināja Kārlis, bet ne vairāk. Nekādu publikāciju, nekā tamlīdzīga. Un tikai pēc Eduarda nāves Kārlis kopā ar savu draugu kaimiņu Treimani-Zvārguli sāka nodarboties ar Eduarda dzejas popularizēšanu. Kad Zvārgulis rakstīja grāmatai priekšvārdu, viņš piedāvāja arī Kārlim pieminēt viņu kā dzejnieku, bet vecākais Veidenbaums atbildēja – labāk nevajag, viņš tik šo to mēģinot… Mūsu poētiskā lekcija būs stāsts par diviem talantīgiem jauniem cilvēkiem, par zemi, kurā viņi piedzima, par valdniekiem, kas pār viņiem valdīja, un laiku, kurā viņi dzīvoja.

Galerijas nosaukums
LA.lv