Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

“Savā mūžā esmu bijis četrās frontēs.” Jānim Škaparam – 90

Laikraksta “Literatūra un Māksla” leģendārais redaktors, viens no Tautas frontes līderiem un balsotājs par Latvijas neatkarību 1990. gada 4. maijā, vēlāk Saeimas deputāts un inteliģences urdītājs, grāmatu autors, kultūrcilvēks – Jāni Škaparu pazīstam kā ļoti daudzpusīgu personību. Šodien Škapars ir jubilārs, atzīmē 90 mūža gadus.

 

Kāds noskaņojums cienījamos gados? Optimists, “Latvijas Avīzes” karikatūrists Ēriks Ošs, kam deviņdesmit gadu jubileja aiz muguras, atzina, ka spiests piekrist režisoram Kroderam, kurš esot teicis, ka vecums tomēr ir sūdīga padarīšana.

J. Škapars: Nē, uzskatu, ka ar vecumu jāsalāgojas. Deviņdesmit uz pleciem tiešām ir daudz. Apkārt vairs nav mana gadagājuma kolēģu, draugu, skolasbiedru – ne katram bijis lemts. Bet nekurnu, jāmeklē arī vecumdienu skaistums. Man tā ir daba, Gauja, pie kuras dzīvoju gandrīz piecdesmit gadus, jūra – ja pietiek spēka līdz jūrai aiziet.

 

Par ko interesējaties, kaut ko rakstāt, palasāt?

Man ir neapgūts periods, kas neļauj mierīgi aiziet no šīs pasaules – neesmu aprakstījis darbošanās laiku Latvijas Tautas frontes (LTF) valdē. Mēģinu ar to kaut ko darīt, rakstīt. Tas bija intensīvs darbs uz spēku izsīkuma robežas – cik spēju celt, tik pacēlu.

 

Jūs taču bijāt piederīgs vadībai, “lielajam sešniekam”.

Biju. Tā nebija slepena organizācija, bet kā LTF padome, kur skaitījās Dainis Īvāns, Jānis Kinna, Ivars Godmanis, Jānis Dinevičs, Sandra Kalniete un es. Vadītāju kodols, kas savā starpā koriģēja, ko nākamnedēļ frontei darīt. Brīžam nācās rīkoties ļoti ātri, daudz ko izšķīra dienas un pat stundas. Sešnieks maz izgaismots, gribētos tam pielikt roku.

Lasu trīs latviešu avīzes, “Latvijas Avīzi”, “Dienu” un “NRA”, lai kā tās reizēm kritizētu. Vecs redaktors lasa ar pieredzi, kāda tam uzkrāta, pieeju pats ar savu mērauklu, un ne viss man simtprocentīgi pieņemams. Mani vairāk interesē komentāru lapas ar dažreiz tīri objektīviem spriedumiem. Godīgi sakot, stipri šaubījos, vai jubilejas sakarā sniegt intervijas, bet “Latvijas Avīzei” atteikt nevarēju.

 

Redaktor, drukātai presei gals klāt! Jūs un citi deviņdesmitgadnieki lasa, jaunieši ne.

Eksperti spriež dažādi. Labvēlīgākie domā, ka notiks atgriešanās process pie drukas izdevumiem. Nezinu, vai cilvēci pavisam pārņems un pilnībā ievilks interneta pasaulē. Man šķiet, tur ir pārāk fragmentāra informācija par notiekošo bez plašākas izziņas dziļuma un apjēgas. Bet nevienu jauno par to pārliecināt nevaru. Biedējoši, cik digitālās vietnes ir visiem pieejamas, toskait tiem, kas vēlas manipulēt ar cilvēkiem. Pats esmu sadūries, kā pazīstamie nonāk cita viedokļa ietekmē, un šie viedokļi bieži dibināti uz viltus faktiem. Interneta pasaule ir kā liels okeāns, kur ikviens var zvejot un vilkt lomus, un tur arī haizivis darbojas. “Literatūrā un Mākslā” informatīvā vide arī bija kaujas lauks. Žurnālistam jau nav cita ieroča kā vārds, bet mēs karojām vērtību dēļ, nevis lai saduļķotu prātus.

 

Tagad tas viss izskatās pēc informatīvā lauka demolēšanas.

Jā, īpaši, kad laukā ieplūst Krievijas propaganda. Dezinformēšanas metodes sen izstrādātas, un attiecīgiem mērķiem ziedo ļoti daudz līdzekļu. Manipulēšana un propaganda notiek pa visu pasauli ar politiskajiem spēkiem, un tas ir nopietni. Attiecībā uz informatīvo karu, kas tiek raidīts uz Latviju, jādara viss iespējamais, lai organizētu pretestību. Kaut kādā veidā spējam novērst negatīvās ietekmes, bet ne pilnā mērā. Vieni galā netiksim. Domāju, Eiropa ir joprojām miegaina, bet mostas, koncentrē pretdarbības spēku. Tas ir pietiekami bīstami, ko Maskava dara pret mums, un jārēķinās arī ar iedzīvotāju sastāvu, kāds Latvijā ir. Savā ziņā atmodas laikā bija līdzvērtīga situācija ar ideoloģiju karu, taču liekas, ka pašreiz cīņa ir vēl nopietnāka un citā līmenī.

 

Vai piekrītat tam, kā man izskatās – Škaparam mūžā bija divas zvaigžņu stundas. Kad vadījāt laikrakstu “Literatūra un Māksla” un darbošanās Tautas frontē, kas turpinājās ar neatkarības atjaunošanās gaitām Augstākajā Padomē.

Mūžā esmu bijis trijās frontēs. Viena – reālā, ko piedzīvoju Kurzemes katlā, kad mūsu mājai apkārt ritēja kaujas. Otra – “Literatūrā un Mākslā”, trešā – Latvijas Tautas frontē. Tie tiešām ir augstākie punkti. Laikrakstā publiskā telpā cīnījāmies par vērtībām, kaut neuzstājāmies pret sistēmu. To nevarēja, jo tad Škapars par redaktoru nostrādātu vienu dienu. No 1988. gada sāku darbību LTF, bet bija arī ceturtā fronte – Inteliģences apvienība. Noturējām 60 konferences, atklātas diskusijas par valstij svarīgiem jautājumiem. Domāju – pielikām plecu, lai Latvijā izveidotu pilsonisko sabiedrību. Notika polemika savā starpā un ar politiskajiem spēkiem. Mazāk pārliecinoša vēlāk bija mana atrašanās Tautas partijā, bet esmu gandarīts, ka man izdevās vadīt komisiju, kas izstrādāja Valsts pārvaldes iekārtas likumu. Līdzās Satversmei šis likums veic ļoti svarīgas funkcijas un ar nelielām izmaiņām pastāv vēl tagad. Partijas Latvijā veidojās sarežģīti, daudzām ir vaina, ka tās pārāk centrētas uz viena vadītāja personu, un tā bija arī TP.

 

Valsts pārvaldes likumā tak nerakstījāt, ka valsts jāvada no “Rīdzenes” viesnīcas?

Noteikti ne. Likums pārvaldi traktēja pavisam citādi. Tas, ka žurnālisti pacēluši oligarhu lietu, ir ļoti vajadzīgi. Negribu minēt, kādi būs rezultāti. Saeimas izmeklēšanas komisijas sastāvs un vadība ir komplicēti. Bet, ka notiek aktīva saruna par oligarhu lomu publiskajā telpā, ir svētīgs un vajadzīgs darbs.

 

Jautājums kultūrcilvēkam Škaparam. Esat nodzīvojis gandrīz tikpat ilgu mūžu kā Latvijas valsts. Nākamgad simtgades svinības, bet ceļas runas, ir tādi kā aizēnojumi, ka naudu svētkiem došot par daudz, ka svētki nebūšot visiem un ka daudzi gribot brangi pelnīt uz jubilejas rēķina. Kā iztēlojaties – kā sagaidīt, svētīt lielo gadadienu?

Mani apsvērumi simtgades sakarā – svinēt vajag. Māksliniekiem, kas to vēlas, jāiesaistās simtgades sagatavošanas projektos. Jautājums ir, vai pirmajā vietā ir simtgades akcentēšanas būtība vai samaksa. Ja es sēdētu vērtēšanas komisijās, kā būtību uztvertu, ka priekšplānā ir mūsu tauta. Lasu par mūsu ciešanu pilno pagātni. Piekrītu, tā jāparāda. Bet gribētos sabalansēt ciešanas ar tautas spēku. Neizsīkstošo gribu pretoties. Būt pašiem. Palikt latviešiem. Tas, ka pie visām piedzīvotām varmācībām un spaidiem, kaut arī ar zaudējumiem, tomēr panācām neatkarību, bija balva par kopīgiem pūliņiem. Runāju gan par 1918. gada Latvijas celšanu, gan par valsts atjaunošanu atmodas laikos. Abos gadījumos inteliģence spēlēja lielu lomu. Abās reizēs mērķis tika sasniegts, un tas ir tautas varenā spēka apliecinājums. Šī griba būtu jāuzsver svētku reizē. Tūkstoši Daugavmalā vai “Baltijas ceļā” nenoliedzami ir nācijas spēka pazīme. Bet tas, ka Tautas fronte dzima Benjamiņu namā, neapšaubāmi bija radošo cilvēku un savienību liels nopelns, ļoti izšķiroša loma.

 

Ko teiksiet tiem, kas apgalvo – pēdējais laiks taisīt vaļā čekas maisus? Un tur inteliģenti arī esot iekšā.

Domāju, daudzi būs iekšā. Ar Zinātņu akadēmiju saistītie, no mākslu pasaules. Sistēma gribēja par ziņotājiem padarīt visus un lai viens par otru pienes. Iespējams, atklāt maisu saturu vajadzēja no paša sākuma. Liekas, pareizi darīja tie, kas paši atzinās. Vai tagad maisus vērt vaļā un kādu labumu tas dotu? Neizslēdzu, ka pa gadiem maisu saturs pasijāts. Neticu, ka tā tie ciet stāvēja. Man nav noteikta viedokļa par vai pret, bet nedomāju, ka ziņotāju parādīšana dos būtisku ieguldījumu valsts attīstībai.

 

Neatklāsim čekas ziņotājus, neprasīsim atbildību no tiem, kas izsaimniekojuši budžeta līdzekļus, nekārsim pie lielā zvana un nesauksim pie tiesas valsts nozadzējus. Esam baigi miermīlīgā tauta. Vai tā nepadziļinās nesodāmības sajūta? Un kā ar cietušajiem cilvēkiem, par kuriem ziņoja?

Diez vai ir reāli sodīt visus informatorus. Viss nāk tik stipri novēloti. Atļaujiet man palikt ne jā, ne nē pozīcijā.

 

Jutāt, ka Tautas frontē kāds ziņo?

Esmu kūlies ar aizdomām kolosāli daudz. Iekšēji runājām, kurš varētu būt augstāka līmeņa, kurš mazāks gariņš. Domās pat uzplečus zīmējām – majors vai ne tik lielā činā. Bet klāt jau netikām. Un tāpēc mani māc šaubas, vai īstām kartotēkām šodien tiksim klāt. Daudz ko paguva izvest ārā no Latvijas, materiāli “pazuda”.