Kultūra
Teātris un kino

Sintētiskā meitene Zoja 16

Pēdējos gados filmu par mākslīgi radītiem humanoīdiem kļūst arvien vairāk, un zinātniskās fantastikas lentē “Zoja” galvenās lomas atveido Jūens Makgregors, Lea Seidū un Teo Džeimss.

Minējumu, kā varētu attīstīties cilvēku un robotu attiecības netālā vai krietni tālā nākotnē, ir daudz, un tie ir dažādi. Tāpat dažādas ir kinematogrāfiskās vīzijas, kuru autori pievērsušies cilvēku un/vai robotu savstarpējām attiecībām, uzmanību izpelnoties gan ar tēmas izklāstu, gan vizuālo izpildījumu, gan vērienu. Pēdējās desmitgadēs vien tapuši vairāki žanra stūrakmeņi (Ridlija Skota “Pa asmeni skrejošais”, 1982, Džeimsa Kamerona “Terminators 2: Pastarā diena”, 1991, Stīvena Spīlberga “Mākslīgais intelekts”, 2001), un no šī žanra apgūšanas neatsakās arī mūsdienu režisori (Alekss Proijass ar filmu “Es, robots”, 2004, Spaiks Džonze un “Viņa”, 2013, Aleksa Gārlenda debija kinorežisora amatā “Ex Machina”, 2014), un viņiem pievienojas arī Dreiks Dorimuss, romantizētā vīzijā atklādams savu stāstu par zinātnieku, kurš strādā milzīgā kompānijā, kas vientuļiem cilvēkiem piedāvā mākslīgi sintezētus, ideālus pavadoņus, un meiteni, kura, kā drīz atklājas, ir šī paša zinātnieka smalkā darba auglis. Taču Zoja ir tik nevainojama, ka Kouls iemīlas. Tāpat kā viņa. Un tālākais Pigmaleona un Galatejas līdzinieku stāsts pakļauts dažādām peripetijām, jo publiskas attiecības ar robotu izārdītu Koula zinātnisko karjeru, savukārt no mīļotās atteikties viņš nespēj.

Taču ne jau Zoja viena vienīga ir sintētiski radīta meitene un humanoīds vispār, tāds ir arī Ašs – pēc velna smuks jauns puisis, kurš ar katru dienu kļūst arvien cilvēcīgāks, līdz jau var ieteikt pa padomam tā radītājam Koulam. Taču viņš – un šajā filmā zinātnieks nav nekāds trakais, kā varētu gaidīt, bet romantisks, dzīvē reiz vīlies vīrietis ar iepriekšēju attiecību bagāžu – nav ar mieru nevienā klausīties, jo ir gan apmulsis, gan laimīgs, gan iekritis depresijā.

Dorimusa lentē uz līdzīgiem svaru kausiem atrodas moderna un stilīga zinātniskās fantastikas un romances deva, un stāsta izpildījums kinematogrāfiski atraktīvākā formā ļautu “Zoju” pieskaitīt pie žanra labākajiem pēdējo gadu piemēriem. Iespējams, reiz tā iekļausies tajā pašā plauktā, kur jau atrodas Mišela Gondrī “Gaišo atmiņu mūžīgais starojums” (2004), bet to rādīs laiks.

Režisors: Dreiks Dorimuss

Lomās: Jūens Makgregors, Lea Seidū, Teo Džeimss, Rašida Džonsa, Miranda Oto, Kristīna Agilera

No 3. augusta “Kino Citadele”

LA.lv