Kultūra
Māksla

Simt Latvijas gadi simt jelgavnieku portretos 16


Austra Bite ir tikai desmit dienas jaunāka par Latvijas valsti, viņas portreti savulaik rotājuši Jelgavas fotosalonu logus.
Austra Bite ir tikai desmit dienas jaunāka par Latvijas valsti, viņas portreti savulaik rotājuši Jelgavas fotosalonu logus.
Foto – Dzintra Žvagiņa

2016. gada novembrī Rīgas Fotogrāfijas muzeja direktore Maira Dudareva Jelgavas fotomāksliniecei Dzintrai Žvagiņai ieteica: “Pietiek smukbildītes bildēt, nu vajadzētu kaut ko nopietnāku.”

Kopš tā brīža pagājuši gandrīz divi gadi, un fotoprojekts “Jelgavnieki 1918 – 2018, veltījums Latvijas simtgadei” tuvojas noslēgumam. Fotogrāfes Dzintras bildes vairs nav tikai glītas. To nospiedumos saskatāmas stipras, gaišas, ļoti labestīgas un, galvenais, patiesas sejas. Katrs no portretējamajiem cilvēkiem pārstāv savu gadu mūsu valsts simtgades laikā. Dīvaini, šos mūsdienu jelgavniekus gribas salīdzināt ar tiem, kuri kādreiz dzīvoja un strādāja tai skaistajā Jelgavā, kuru nopostīja 1944. gada jūlija beigu lielā bombardēšana. Mākslinieces Dzintras spēkpilnajās fotogrāfijās skatoties, liekas, ka jelgavnieku sejās atmirdz senās Jelgavas godība. 2017. gada rudenī iesāktais portretu projekts jau ieguva pirmo vietu Ogres fotoseminārā “Egona Spura ceļš”.

“Katru projektā izvēlēto gadu Jelgavu pārstāv kāds cilvēks. Pirmā ir Austra Bite, viņa bija dzimusi 1918. gadā, arī novembrī, un dažreiz pat esot draugu saukta par “Māti Latviju”. Esmu ļoti laimīga, ka izdevās vēl viņu satikt, jo dažus mēnešus pēc fotografēšanās viņa aizgāja mūžībā,” stāsta Dzintra Žvagiņa.

Dzintra ir diplomēta mežsaimniece un juriste, taču, kad vīrs Otto Žvagiņš sāka strādāt Kijevā, viņa aizgāja no darba, lai varētu latviskā garā audzināt bērnus. Ģimene dzīvojusi arī Maskavā un Stokholmā. Maskavas laikā Dzintra fotogrāfijas mākslu apguvusi īsos profesionālos kursos, kur papildus mākslinieciskajām un tehniskajām zināšanām pasniedzēji rosinājuši domāt fotogrāfijas valodā. Tagad meita Silva un dēls Ainārs jau izauguši, dzīvo Latvijā, savukārt vecāki lielāko gada laiku pavada Bukarestē. Mūsu sarunā piedalās arī Otto, un skaidri jūtams, cik spēcīgs atbalsts viņš ir savai fotogrāfei, pie tam atbalsts nav tikai finansiāls, vīra balsī skan lepnums un gandarījums par jau paveikto: “Dzintrai ir arī vairākas ļoti interesantas dabas fotogrāfijas. Esmu bijis klāt ļoti daudzām labām bildēm, kuras Dzintra ir radījusi.” Otto ir pirmais fotogrāfiju kritiķis, arī labāko kadru atlasītājs un savulaik Kijevā uzdāvinājis Dzintrai pirmo fotoaparātu, vēlēdams, lai sieva nesēž tikai mājās, lai iet un vēro pasauli.

Fotogrāfijas Dzintra saskaņo ar varoņiem – lai nav tā, ka galīgi nepatīk. Pie viena nācies braukt pat četras reizes, jo nekādi nevarēja atrast īsto variantu. “Galu galā atklājās, ka viņam vienkārši patīk ar mani runāties,” pasmaida Dzintra. Dažas bildes uzņemtas pat nepilnas stundas laikā, bet nesen fotogrāfe sarēķinājusi – vidēji vienai fotogrāfijai veltītas astoņas stundas, ieskaitot braucienos pavadīto laiku. Kopā nobraukti 3800 kilometri, un gandrīz neviens portrets nav pozēts, tos Dzintra uzņem sarunu laikā. Dažiem gadiem varoņi ir vairāki, piemēram, “Prāta vētras” vai metāla grupas “Darrva” portrets – iezīmējot grupu dibināšanas gadu. Varoņu stāstus pierakstot, fotogrāfe pamanījusi, ka starp tiem ir daudz Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieru.

 

Dzintra Žvagiņa: – Esmu satikusi daudz sabiedrībā pazīstamu jelgavnieku, taču uzskatu, ka ikviens no maniem varoņiem ir ievērojams un īpašs. Katrs no viņiem ir devis kaut ko arī man – kāda sporta spēļu organizatore personām ar īpašām vajadzībām izmasēja arī manu muguru, cita varone iedeva kontaktus, lai varu sameklēt un izpētīt savu dzimtu. Ir tikai daži gadījumi, kad atteica fotografēties, kaut gan no sākuma es tā bikli – nu kā varu profesoram, ievērojamam un aizņemtam cilvēkam lūgt laiku veltīt man… Taču paiet kāds brīdis, un pat tie, kas atteikuši, zvana – vai vēl var piedalīties?

– Kā jūs atrodat savus varoņus?

– Vispirms tie bija man pazīstamie cilvēki, arī mana mamma, bez kuras nebūtu ne šī projekta, ne manis pašas. Protams, palīdz arī tālāki radi. Pamazām arī citi ieinteresējas, un tie, kas ir manējie, paši atnāk. Palīdz draugi, īpaši mani labie, kā pati viņus saucu, rūķi, – desmit bērnu mamma Baiba Ozola un klasesbiedrene Jana Ķirpīte. Mani varoņi nav tikai tie, kas ir dzimuši un dzīvo Jelgavā vai Jelgavas novadā, daudzi, pat nedzīvojot Jelgavā, ir saistīti ar Jelgavu.

– Vai jūsu fotoprojektam ir atbalstītāji?

– Mans galvenais balsts ir vīrs, bijušais mežsaimnieks, tagad specializējies mēbeļu ražošanas sagādes jautājumos. Gada lielāko daļu mēs dzīvojam Rumānijā, kur Otto strādā “IKEA” kompānijā. Šobrīd Rojā apskatāma mana fotogrāfiju izstāde par Rumānijas iespaidiem “Trīsdesmit trīs baltus zirgus meklējot”. Savukārt jelgavnieku portretu izstādi novembrī solījusi atbalstīt Jelgavas pilsētas pašvaldības iestāde “Kultūra”.

– Ko šajā laikā esat atklājusi par jelgavniekiem?

– Viņi ir bezgala dažādi, unikāli. Es gan arī meklēju, lai būtu dažādība, tautības, profesijas, lai būtu pārstāvētas visas lielākās reliģiju konfesijas. Nesen saņēmu atļauju fotografēt baznīcas zvanu zvanīšanu pareizticīgo baznīcā. 2017. gadu pārstāv bērniņš, kura tēta vecāki dzimuši Somijā un mātes vecāki – Lietuvā. Mūsdienu jelgavnieks! Vēl piedomāju, lai visi nebūtu tikai pilsētnieki, piemēram, tāpēc man ir bitenieks Kārlis Bolmanis Vilcē. Viņam ir pašam savs Latvijas simtgades projekts – būs jau simt bišu saimes. Nesen viņš zvanīja – pašlaik esot jau deviņdesmit astoņas!

– Vai jelgavnieks ir vidējais latvietis?

– Jelgavnieks vienmēr nemaz nav latvietis! Jelgavā ir daudzu tautību iedzīvotāji. Un profesijas ir pārsteidzošas – lidmašīnas pilots, kurš kopumā gaisā pavadījis vairāk nekā divus gadus; slaveni sportisti, dziedātāji, arī uzņēmīgi maiznieki un kārtīgi sava darba darītāji. Viena no manām varonēm ir sētniece. Jelgavnieki ir aktīvi, sportiski, muzikāli, te darbojas vairāki jaunveidoti muzeji; jelgavniekiem patīk spēlēt teātri, ar to viņi nodarbojas brīvajā laikā. Piemēram, viens no maniem varoņiem, jau minētās desmit bērnu ģimenes dēls Matīss, ir rūdīts sportists, daudzās sacensībās piedalījies un uzvarējis airētājs, bet viņa galvenais dzīves mērķis bija iestāties Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra fakultātē, un tas viņam arī šovasar izdevās. Viņa mamma Baiba Ozola ir Latvijas Goda ģimenes gada vēstnese – viņu fotografēju laikā, kad viņa gaidīja desmito bērniņu. Jelgavnieki ir mērķtiecīgi – būvnieks Edgars Bukšs ir ultramaratonists, piemēram, skrējis pat 36 stundu ilgu maratonu. Manu varoņu gaitas kļuvušas svarīgas arī man – cenšos sekot līdzi, kā kuram iet, arī viņi paši zvana un stāsta.

– Vai projektam vēl kāda portretējamā trūkst?

– Jā, nesen sapratu, ka man vajadzīgs kurpnieka portrets! Un vēl – jau ilgi meklēju jelgavnieku, kurš būtu dzimis 1919. gadā. Dīvaini, bet nekur nevar atrast. Nesen pilsētas domē stāstīja, ka braucot sveikt veselus desmit simtgadniekus, bet neviens deviņdesmit deviņgadnieks nav zināms… Lūdzu atsaukties arī kādu cilvēku, kurš dzimis 1926. gadā.

– Ko jūs novēlētu Jelgavai, jelgavniekiem un visai Latvijai?

– To pavisam nesen izdzirdēju, sens jelgavnieks, valodnieks un jurists Stērstu Andrejs esot teicis: “Dzīvo pats un ļauj citiem dzīvot!”

“Nezaudēt smeķi,” iestarpina Otto un piebilst: “Latvija, protams, kļūst aizvien skaistāka un sakoptāka, taču kaut nu tā nepaliktu tik sterila, ka vairs nebūs ko fotografēt.”

 

Galerijas nosaukums
LA.lv