Dabā
Zaļā dzīvošana

Siltais laiks saindē ūdeni 16

Foto-Shutterstock

Viena no karstā laika nepatīkamajām pavadonēm ir pārmērīga zilaļģu savairošanās jeb ziedēšana ne tikai upēs un ezeros, bet arī jūrā. Ūdens kļūst duļķains, tā virspusē veidojas tumšzaļa vai brūna aļģu masa. Tām atmirstot, rodas ne vien nepatīkama smaka, bet arī izdalās spēcīgi toksīni, kas var kaitēt gan peldētāju veselībai, gan arī tiem, kuri uzturā lieto šādos ūdeņos noķertas zivis.

Nedrīkst peldēties un dzirdīt mājlopus

Zilaļģes ir jūras un saldūdeņu dabiskās iemītnieces, kuru pārmērīgu attīstību veicina ilgstoša tveice, kas uzsilda ūdeni. Tas kļūst par vidi, kas pārbagāta ar aļģu barības vielām, it īpaši ar slāpekli un fosforu. Veselības inspekcijas Sabiedrības veselības uzraudzības nodaļas vadītājs ­Normunds Kadiķis norāda, ka toksisko zilaļģu savairošanās ir viena no lielākajām stāvošo ūdeņu – ezeru, dīķu – problēmām karstā vasarā. “Daļai peldētāju šie toksīni var arī nekaitēt, bet citiem var radīt alerģiskas ādas un gļotādas reakcijas un citas veselības problēmas. Arī noskalošanās dušā pēc peldes nelīdzēs. Turklāt ūdenī mīt mikroskopiski parazītu kāpuri, kas cenšas ieurbties ādā brīdī, kad tā žūst, un var izraisīt tā saukto peldētāju niezi,” viņš saka.

Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētniece Ieva Bārda pastāsta, ka ne jau visas zilaļģu sugas ir toksiskas. Tikai 50 no tām izdala pēc ķīmiskā sastāva un iedarbības veida atšķirīgus toksīnus. Vieni no spēcīgākajiem ir hepatoksīni, kas ietekmē aknu šūnas un dzīvniekiem var izraisīt akūtus, bet cilvēkiem hroniskus aknu darbības traucējumus. Piemēram, Latvijas ezeros visbiežāk sastopamā zilaļģu suga izdala mikrocistīnu, kas ir divsimt reižu indīgāks par ciānkāliju. Savukārt neirotoksīni izraisa ādas kairinājumu, piemēram, maziem bērniem acu gļotādas iekaisumu, niezi, bet smagos gadījumos – organisma vājumu, muskuļu kram­pjus, elpošanas un gremošanas sistēmu muskuļu darbības traucējumus. “Viss atkarīgs no tā, kādas sugas zilaļģes savairojušās peldvietā, taču parasti sastopamas vairākas sugas vienlaikus. Īpaši bīstami šādā ūdenī peldēties maziem bērniem,” uzsver zinātniece.

Ja zilaļģes savairojušās piemājas dīķos vai mazos ezeriņos, ar šādu ūdeni nevajag dzirdīt mājlopus, arī suņus, jo tie var saindēties un pat aiziet bojā. Par šādiem gadījumiem jau ziņo Somijā.

Saindē arī zivis

Zilaļģu bumam seko dažādi nevēlami procesi, piemēram, ūdenī strauji samazinās skābekļa daudzums. Turklāt toksīni nonāk visos ūdenstilpes iemītniekos, arī zivīs, kas tos uzņem ne tikai ar žaunām, bet arī barojoties. Ieva Bārda stāsta, ka visvairāk toksīnu uzkrājas zivju aknās, bet, ja zilaļģu ziedēšana ir ļoti intensīva, arī muskuļu audos.

Pirms dažiem gadiem Latvijas Hidroekoloģijas institūta zinātnieki pētīja zil­aļģu ziedēšanu Alūksnes un Burtnieka ezerā. Kontrolzvejas laikā maijā, augustā un oktobrī tika analizētas visas biežāk sastopamās un makšķernieku iecienītās zivju sugas – raudas, plauži, līņi, asari, zandarti un līdakas. Starp citu, lielākā notvertā līdaka bija 5,1, bet zandarts – 4,4 kg smags. Visām pētītajām zivju sugām aknās tika konstatēts augsts zil­aļģu toksīnu līmenis, taču muskuļos to koncentrācija bija 20 reižu zemāka. Turklāt lielāka izmēra zivis saturēja mazāku toksīnu daudzumu.

Pasaules Veselības organizācija izstrādājusi pieļaujamās normas visbiežāk sastopamajam zilaļģu toksīnam – mikrocistīnam. Noteikts, ka, piemēram, 70 kg smags cilvēks, nekaitējot veselībai, katru dienu drīkst uzņemt ne vairāk par 2,8 mikrogramiem. Tas nozīmē, ka no Alūksnes ezerā ķertajām zivīm katru dienu drīkst apēst ap 1,1 kg 25 – 45 cm lielu raudu filejas, savukārt no tajā pašā ezerā noķerta 25 – 35 cm gara līņa – tikai 240 gramus. Īpaši jāuzmanās ar to zivteļu devu, ko dodam savam kaķim.

“Kaislīgiem makšķerniekiem, kas savas dienas pavada pie zaļi ziedoša ezera, ar saviem lomiem vajadzētu uzmanīties un katru dienu tās vis neēst,” teikts noslēguma ziņojumā. Par laimi, toksīni zivīs ilgi nesaglabājas un tiek izvadīti laukā, tāpēc, beidzoties zilaļģu ziedēšanas trakumam, lomu var atkal bez bažām lietot uzturā.

Novērtē apskatot

Izvērtējot peldūdens kvalitāti oficiālajās peldvietās, zilaļģu klātbūtne un daudzums šobrīd tiek noteikts tikai vizuāli. Ja visā peldvietas apjomā vērojama ūdens saduļķošanās un iekrāsošanās zaļā krāsā, ja virsmu klāj netīri zilganzaļas plēves vai redzami aļģu saskalojumi, no peldes vajag atturēties. Dažas pašvaldības šogad pasūtīja padziļinātu peldūdens kvalitātes izpēti – aļģu sugu sastāva un koncentrācijas laboratorisko analīzi ūdens paraugos. Analīžu rezultāti liecināja, ka divās peldvietās pie Daugavas un Buļļ­upē 90% no visām atrastajām aļģēm ir potenciāli toksiskās zilaļģu sugas, tādēļ tika noteikti peldēšanās ierobežojumi. “Uzskatu, ka, problēmai vēršoties plašumā, jau tuvākajā nākotnē Latvijā tiks veiktas arī zil­aļģu toksīnu analīzes,” domā N. Kadiķis.

Veselības inspekcija no maija līdz oktobrim regulāri veic peldūdens kvalitātes novērtējumu 56 oficiālajās peldvietās, kuru rezultāti tiek ievietoti interneta mājas lapā, bet par neoficiālajām peldēšanās vietām inspekcijai bieži vien ziņo paši iedzīvotāji, iesūtot arī fotogrāfijas. Tagad peldēšanās ierobežojumi noteikti vairāk nekā desmit peldvietās Latvijā.

Šis tas par zilaļģēm

Zilaļģes jeb cianobaktērijas ir pirmie mikroskopiskie skābekli producējošie organismi uz Zemes, kuru dēļ atmsofērā ievērojami palielinājās skābekļa daudzums.

Pārmērīgi savairojoties, bet pēc tam atmirstot, tās patērē ūdenī esošo skābekli, kas nepieciešams citiem ūdens iemītniekiem, arī zivīm. Piemēram, Baltijas jūrā ir milzīgi apgabali jeb mirušās zonas, kurās valda skābekļa bads.

Pēdējo gadu laikā viengadīgo aļģu, tostarp zilaļģu, augšana Baltijas jūrā palielinājusies par 30 – 70%. Zviedrijas Meteoroloģijas un hidroloģijas institūta informācija liecina, ka šobrīd to daudzums varētu būt vislielākais visā novērojumu vēsturē.

LA.lv