Publicitātes fotoPublicitātes foto

Sanita Upleja: Reklāma Sibīrijas sniegos

Kad pagājušās svētku sestdienas vakarā liela daļa mūsu tautas vienojās kopējā sajūtā, sabiedriskās televīzijas LTV1 kanālā skatoties Viestura Kairiša spēlfilmu “Melānijas hronika”, daudziem svētku prieku aptumšoja krāsainās un košās reklāmas pauzes, kuras skaudri sacirta gabalos poētisko un melnbalto mākslas darbu. Par to, ka mēs pie savas mājas tālrādes ekrāna nebijām vienīgie sašutušie, pārliecinājos nākamajā dienā, kad viedokļu apmaiņa par šo gadījumu spraigi vērpās sociālajos tīklos.

Iebildumi, kādēļ šādas nopietnas filmas, turklāt svētkos rādītas, nevajadzētu pārtraukt ar ikdienišķām, jautrām un skaļām preču un pakalpojumu reklāmām, droši vien ir daudz un dažādi. Tāpēc, ka ētiskie apsvērumi un latiņa, kas atdala drīkst no nedrīkst, mums katram ir savā augstumā un nozīmības pakāpē. Dažiem var likties, ka skaudrais Sibīrijas stāsts par vieniem no baismīgākajiem notikumiem mūsu tautas vēsturē tiek zaimots, ja ir nostādīts blakus tirdzniecībai un lielveikalu reklāmām. Citi uzskata, ka patiesībā šādu it kā nesavienojamu lietu savienojums pat nevilšus kalpo filmas stāsta pastiprināšanai, jo ļoti uzskatāmi parāda atšķirību starp divām dažādām pasaulēm, starp to, kur reiz bijām un kur esam tagad brīvā valstī.

Taču man liekas, ka visvairāk šis gadījums ļoti skaidri parāda skaudro patiesību, kādēļ sabiedriskajos medijos nav vietas komercreklāmām. Tāpēc šajā reizē negribas arī vērsties ar dusmīgiem pārmetumiem pret televīzijas kolēģiem, jo zinu, ka ir bijušas svētku dienas, kurās visas dienas garumā sabiedriskajā televīzijā vispār netiek raidīta reklāma. Droši vien arī šoreiz, rūpīgāk un laikus plānojot, varēja nepārdot reklāmu kaut vai tikai šīs filmas laikā, bet mēs visi esam cilvēki un mācāmies jau tikai no savām, nevis citu kļūdām.

Un tādas “kļūdas”, apzinātas vai neapzinātas, mēs varēsim vērot sabiedriskajos medijos, it īpaši jau televīzijā, kur reklāmu ir vairāk un kur tās ir uzkrītošākas, tikmēr, kamēr sabiedriskajiem medijiem nebūs pietiekama finansējuma no visas sabiedrības kopējā naudas maka un kamēr būs jāpārdod reklāma. Tur nelīdzēs lāpīšanās no reizes uz reizi, uzdāvinot skatītājiem no reklāmām brīvu svētku dienu vai nepārdodot reklāmu tikai pie kādas nopietnas filmas, kā tas bija šajā gadījumā.

Jo sabiedriskajā televīzijā jau patlaban ir un ideālā gadījumā būtu jābūt vēl vairāk nopietniem raidījumiem, filmām un sarunām par ļoti smagām, skumjām un skaudrām tēmām, kuras nebūtu jāpārtrauc ar spožām, jautrām un bezbēdīgām reklāmām. Tās ir vairāk piemērotas privātajiem televīzijas kanāliem, kur reti vai nemaz nebūs tādas filmas, raidījumi vai diskusijas.

Ja diskusiju vai raidījumu, piemēram, par bāreņu aprūpes problēmām mūsu valstī vai padziļinātu kādas traģēdijas ar cilvēku upuriem izvērtējumu pāršķeļ ar skaļām un jautrām reklāmām, tad būtībā tiek samazināta apskatāmās tēmas nozīmība un novērsta arī skatītāju uzmanība.

Ar to es negribu teikt, ka sabiedriskajos medijos vieta ir tikai nopietniem un drūmiem raidījumiem, bet vieta izklaidei nebūtu jāatvēl. Sabiedriskā medijā ir jābūt līdzsvarotām visām sabiedrības vajadzībām un interesēm. Tur jābūt gan gudrai un izglītojošai izklaidei, gan nopietnai mākslai un mūzikai (kā “Melānijas hronikas” gadījumā), gan sarunu un pētnieciskajiem raidījumiem. Patiesībā tā ir liela māksla smalkjūtīgi līdzsvarot šīs intereses vienā kanālā, kā tas pārsvarā šobrīd ir Latvijas televīzijas gadījumā, un vajadzība pārdot reklāmas šo darbu tikai apgrūtina.

Tāpēc palīdzēsim sabiedriskajai televīzijai veikt tās svarīgākos pienākumus un pēc iespējas labāk salāgot dažādās sabiedrībai būtiskās intereses un vajadzības. No savas puses sabiedrība to var izdarīt, pieprasot politiķiem pēc iespējas ātrāk pieņemt lēmumus, kas atbrīvotu sabiedriskos medijus no reklāmas klātbūtnes. Tad mēs paši varēsim svinēt svētkus bez mielēm un rūgtuma.

Visu filmu šobrīd iespējams noskatīties Latvijas Televīzijas mājas lapā.