Foto - Evija Trifanova/LETAFoto - Evija Trifanova/LETA

Saeimas deputāte Jūlija Stepaņenko

Franks Gordons: Saeimas deputāte – jaucēja. Par kādu “mūsu valsti” viņa satraucas?

Interneta portālā “rus.delfi.lv” Saeimas deputāte no “Saskaņas” frakcijas, zvērināta advokāte Jūlija Stepaņenko nākusi klajā ar demagoģisku, nebaidos teikt, provokatorisku rakstu. Pats virsraksts ir izaicinošs: “Kam mēs pasniedzam mūsu valsti?”

Jūlija Stepaņenko ir jaucēja – divējādā nozīmē: viņa, kā mēdz teikt, jauc gaisu un jauc diametrāli pretējas lietas. Jau pašā sākumā viņa dižojas: raugi, 16. martā Saeima ratificēja ASV un Latvijas līgumu par militāro sadarbību. Par šā līguma ratifikāciju balsoja 73 parlamenta deputāti, un tikai viņa vienīgā balsoja pret. Viņas biedri no “Saskaņas” acīmredzot atturējās, un tikai drosmīgā Jūlija “stāvēja uz vakts” par “mūsu (?) valsti”.

Neilgi pirms šīs publikācijas J. Stepaņenko citā rakstā, kas publicēts (latviski) interneta portālos “pietiek.com” un “delfi.lv”, apgalvo, ka šis līgums esot “valsts pieņemšanas – nodošanas akts”. Iznāk, ka ASV pievākušas Latviju?

Stepaņenko nekrietnības kalngals ir tas, ka viņa uzdrošinās salīdzināt 2017. gada līgumu par Latvijas un ASV militāro sadarbību ar 1939. gada 5. oktobra “bāzu līgumu”, ko PSRS burtiski uzspieda Latvijai, lai tā ielaistu savā teritorijā padomju karaspēka kontingentu – 20 000 vīru, kas izvietoti Kurzemē.

Esmu “bišķin” vecāks par J. Stepaņenko, man rit 89. mūža gads, un es labi atceros drūmo noskaņu man visapkārt: neviens neticēja ārlietu ministra Vilhelma Muntera un “paša” prezidenta Kārļa Ulmaņa mierinošajiem vārdiem, ka neitrālas Latvijas suverenitātei nekas nedraud. Jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas atslepenoti dokumenti, no kuriem izriet, ka Latvijas armijas vadība toreiz skaidri apzinājās, no kurienes nāk drauds: sāka izstrādāt mobilizācijas plānu, kas citstarp paredzēja kara gadījumā turēt Ventas līniju pret Kurzemē esošo padomju karaspēku.

Te īpaši jāatgādina, ka Staļins un Molotovs rīkojās mērķtiecīgi – 1939. gada 24. septembrī uz Maskavu izsauca Igaunijas ārlietu ministru, 5. oktobrī pienāca Latvijas kārta, tam sekoja “ielūgums” Lietuvas ārlietu ministram. Visos trijos gadījumos Maskavā “viesiem no Baltijas” tika mutiski un nepārprotami norādīts, ka līgumu neparakstīšanas gadījumā padomju karaspēks šim valstīm uzbruks.

Un te drosmīgā tiesībniece un vientuļā varone Jūlija apgalvo: “Un šodien – valsts meklē (!) sabiedrotos un ielūdz tos savā teritorijā ar visu savu bruņojumu un tehniku.” Tātad smalks mājiens ar sētas mietu: 2017. gadā amerikāņu karaspēks tiek pielīdzināts 1939. gada padomju armijai. Ka mēdz teikt: tas jāprot!

Iedegusies naidā pret ASV – NATO alianses mugurkaulu –, Jūlija Stepaņenko brīdina: “Mūs ievilka bīstamā spēlē, un izredžu uzvarēt mums nav.” Nu, Maskavā te dzirdami “vētraini aplausi, kas pāraug ovācijās”. Atceraties? Es atceros…

Šobrīd amerikāņu karaspēks esot izvietots vien Ādažos, Lilastē un Garkalnē, raksta autore, bet līgums paredzot iespēju jebkurā brīdī papildināt šo sarakstu. Nu un tad? Ja tas, teiksim, nepatiks Krievijas aizsardzības ministram Sergejam Šoigu, to var saprast. Bet kāpēc tas tā tracina Saeimas deputāti Stepaņenko, kura tik aizkustinoši rūpējas par “mūsu valsti” (“našu stranu”)?