Kultūra
Literatūra

Rakstniece un publiciste Rudīte Kalpiņa radījusi pieminekli Ragaciema jūras karalim 16


Rudīte Kalpiņa
Rudīte Kalpiņa
Foto – Karīna Miezāja

“Viens no tiem daudzajiem vīriem, kuri Rīgas līča piekrastē paaudžu paaudzēs jau no bērna kājas neskaitāmas reizes dzinuši laivu jūrā, bija Otomārs Kalpiņš (1928 – 2008), dēvēts arī par Ragaciema jūras karali,” saka rakstniece un publiciste RUDĪTE KALPIŅA. Tēvabrāļa Otomāra gandrīz 20 gadu garumā rakstītās atmiņas par mūžā piedzīvoto un Bigauņciema, Lapmežciema un Ragaciema dzīvi viņa pārvērtusi grāmatā “Sāļumā. Ragaciema jūras karaļa stāsts”, ko nupat laidusi klajā izdevniecība “Latvijas Mediji”.

 

Par ko pašai bija vislielākais prieks?

R. Kalpiņa: Beidzot ir rezultāts – grāmata. Viss sākās pirms astoņiem gadiem, kad uzzināju, ka šādi pieraksti ir veikti. Mans radinieks Raitis Kalpiņš, kurš tur bieži bija ciemojies, zināja, ka Otomārs gadiem ilgi raksta, bet apkārtējie to neņēmuši īpaši nopietni. Bieži vien cilvēki ikdienā nenovērtē to, kas viņiem blakus, nenovērtē kolorītu. Tajā pusē, vismaz Otomāra paaudzē, bija daudz spilgtu, savdabīgu cilvēku. Otomārs bija atstājis 12 sīkā rokrakstā pierakstītas kantorgrāmatas, kā arī izgriezumus no laikraksta “Cīņa” – septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados viņš bieži rakstīja avīzei vēstules, un reizēm laikraksts viņa domas nopublicēja. Izlasīju Otomāra pierakstus, un tie likās tik interesanti un vērtīgi, ka zvanīju Mārai Zirnītei, mutvārdu vēstures projekta vadītājai: “Māra, varbūt tev ir kāds cilvēks, kas ar to visu varētu ņemties?” Māra teica – ņemies pati!

Trīs gadus rakstīju grāmatas manuskriptu. Taču domāju, ka būtu vērtīgi to papildināt arī ar stāstījumu par šā apvidus vēsturi, tāpēc uzrakstīju plašu ievadu. Jāteic, tas nav īpašs pētījums, bet kompilācija no dažādiem mazzināmiem avotiem. Talkā nāca vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs ar vācu tekstiem no arhīva. Pēcvārda autors ir vēsturnieks Jānis Ķerus, kurš piekrita papētīt kolhoza “Selga” pirmsākuma laika dokumentus.

 

Autors ļoti tēlaini atminas daudzus bērnības notikumus. Cilvēkam visvairāk prātā paliek emocionāli spilgti pārdzīvoti brīži, un Otomāram Kalpiņam tādu ir bijis daudz.

Es laikam vienīgā esmu izlasījusi visu Otomāra uzrakstīto. Apkārtējiem par viņa rakstīšanu bija ļoti liela skepse. Varbūt tāpēc, ka viņam bija savs suverēnais kodols, un citiem cilvēkiem tāda savrupība, uzdrošināšanās šķita gana neierasta – ka viens pa laikam brūķē lielu muti pretī sistēmai. Varbūt Otomārs retumis kaut ko arī pārspīlē, taču viņš runā patiesību, neizdomā notikumus. No pierakstiem uzzināju, ka viņš par grāmatas izdošanu interesējies arī pats, runājis ar rakstnieku Andri Jakubānu, kurš kādu laiku Ragaciemā dzīvoja. Žēl, ka grāmatas sapnim lemts piepildīties vien tad, kad cilvēks jau aizgājis mūžībā. Ievadā rakstu, ka grāmata nepretendē uz absolūto patiesību. Viņš ataino notikumus tā, kā tos redzēja un kā tie palikuši viņa atmiņā.

 

Cik daudz jūs pielikāt klāt savu literātes talantu?

Pirmkārt, pieslīpēju teikumu uzbūvi, veidojot tos loģiski izprotamus, jo īpaši tur, kur rakstīts par mūsdienām jau tuvāku laiku, kad Otomārs spriež par sociālisma iekārtu, sociālisma garu un jauno laiku iestāšanos. Otrkārt, no liela materiālu daudzuma izveidota secīgi lasāma grāmata. Bet ļoti gribēju, un ceru, ka tas ir jūtams, saglabāt Otomāra intonāciju, izteiksmes veidu, valodu, jēdzienus, kas mūsdienās jau šķiet arhaiski.

Lasītājs atradīs daudz tādas leksikas, kas ar šo paaudzi jau aizgājusi. Tā varbūt saglabājusies tiem nedaudzajiem cilvēkiem, kas mūsdienās turpina zvejas rūpalu. Bet – pa īstam, nevis uzpērk zivis, tās apstrādā un tad pārdod ar vietējās produkcijas nosaukumu. Interesanti, ka, piemēram, Mērsragā daži zvejnieku vidē lietotie jēdzieni atšķiras no tā, kā tos sauca Lapmežciemā un Ragaciemā.

 

Rakstāt, ka Otomāra atmiņas risinās trīs slāņos: atskats uz paša dzīvi, piekrastes zvejniecības dokumentējums un arī laikmeta ekonomiskās, sabiedriskās un ideoloģiskās aprises.

Mēdz teikt, katrs cilvēks var uzrakstīt vienu grāmatu – par savu dzīvi, Laikā, kad ķēros pie Otomāra grāmatas veidošanas, atmiņu literatūra Latvijā vēl nebija tik plaša kā šobrīd. Tajā bieži izcelti agrāk, padomju laikā, neminamie notikumi – leģions, trimda vai izsūtījums. Par laimi, Otomāru tie neskāra, viņš apraksta pēckara dzīvi tāda cilvēka acīm, kas palicis šeit, uz vietas. Viņš stāsta arī, kā ļaudis dzīvoja zvejnieku kolhozā 60. – 80. gados, aprakstot to diezgan kritiski. Manuprāt, viņa darbu var uzskatīt par ietilpīgu laikmeta dokumentāciju, kuru vēsturnieki tiklab var izmantot kā avotu.

Otrais slānis – zvejniecība, varam uzzināt, piemēram, ko un kā agrāk zvejoja vasarā un ziemā, kādi bija zvejnieka sievas pienākumi krastā, un daudz ko citu. Trešais slānis – pārspriedumi par politisko iekārtu un sociālistisko sabiedrību Padomju Latvijā, norises pasaulē un tuvējā apkārtnē, sevišķi perestroikas laikā. Otomārs tos apraksta no vienkārša piekrastes zvejnieka skatpunkta – trāpīgi, tieši, nesaudzīgi un reizēm komiski. Brīžiem viņš it kā iejūtas vēsturnieka hronista lomā, jo tā viņam it kā dod pamatotākas tiesības sarunāties ar autoritātēm un pasaules lielajām figūrām. Piemēram, Otomārs izgriezis no avīzes rakstu par Margaritu Tečeri un uzrakstījis, kādos jautājumos un uzstādījumos atbalsta Tečeri un ko viņa dara nepareizi. Tāpat viņš uz papīra diskutē ar Ronaldu Reiganu, Mihailu Gorbačovu un citiem.

 

Lasot grāmatu, pārsteidz plašais redzesloks, jo sevišķi tāpēc, ka autors pieder cilvēkiem, kam skološanās laiks nebija ilgs.

Kara laikā Otomāru izmeta no skolas, un vēlāk viņam vajadzēja palīdzēt vecākiem uzturēt ģimeni. Apbrīnojami, ka ar tik nelielu izglītību viņš spēja domāt plašās kategorijās. Nesen jauna dāma man vaicāja: kā viņš vispār iedomājās spriest par pasaules norisēm. Mūsdienās cilvēki pieraduši profilēties, retāk tver kopainu. Piekrastes zvejniecība tādā veidā, kādā tā ilgus gadus pastāvēja, diemžēl ir beigusies. Tāpēc šī grāmata, manuprāt, ir sava veida piemineklis tai.

Pats Otomārs bija labestīgs cilvēks. Zvejnieki kopumā ir raupji, tomēr šī nodarbe jeb profesija nosaka to, ka zvejnieks nevar būt kretīns. Pirmkārt, viņš ir atkarīgs no dabas spēkiem, un, otrkārt, ja nepratīs sadzīvot ar citiem, to neņems laivā uz zveju. Vispār zvejnieki jau izsenis kaut kādā mērā veidojušies suverēnāki, jo darba veiksme pamatā bijusi atkarīga no dabas un paša veikuma, nevis kāda kaklakunga iegribām. Vide skarbāka nekā laukos, dodot gan lielāku izmisumu, vienlaikus arī neatkarību vai vismaz – dūšu.

 

Grāmatā atainota arī ģimenes ticība Dievam.

To, ka mans vecvectēvs bijis dziļi ticīgs baptists, uzzināju no Otomāra pierakstiem. Tā kā Otomāra tēvs Neatkarības karā tika kontuzēts un pēc tam atradās gūstā, veselības dēļ viņš jūrā nevarēja iet. Un tieši vectēvs, kurš pārdzīvojis abus pasaules karus, bijis cilvēks, kurš Otomāram to jūras pazīšanu iemācījis. Savā ticībā balstoties, viņš uzskatīja, ka Bigauņciems un Lapmežciems Otrajā pasaules karā tik pamatīgi cieta tāpēc, ka tur svētdienās cilvēki iet darbā, nesakopj sevi garīgi un tādēļ pār tiem nācis Dieva sods. Vectēvs iedeva Otomāram pasaules struktūru, pie kuras turēties visa mūža garumā.

 

Otomārs zēna gados vaicājis tēvam, kāpēc notiek kari. Tēvs atbildējis, ka citādi uz zemes rūmes pietrūktu.

Varbūt kādam šķitīs, ka šis un tas grāmatā izteikts mūsdienu politkorektumam neatbilstošā veidā, bet autors aprakstīja tā, kā to izprata un redzēja viņa laikā. Par astoņdesmitajiem gadiem rakstītajā viegli nolasīt, ka latvietis savā zemē nejutās kā saimnieks. Tajā laikā vārda “multikulturālisms” vietā bija “internacionālisms”. Otomārs raksta, ka nevar izjust citu klimatisko joslu iedzīvotājus par saviem brāļiem un ka viņš tomēr par saviem tautas brāļiem uzskata latviešus. Piemēram, epizode, kurā stāstīts par nelaimē nonākušo glābšanu. 1987. gada ziemā kādā svētdienā ļaudis pastaigājās pa Rīgas līča ledu; liels ledus gabals atdalījās un peldēja prom jūrā. Kamēr, kā padomjlaikos ierasts, vara ilgi domāja, kā rīkoties, vecie zvejnieki ar savām laivām jau traucās cilvēkus glābt. Otomārs neraksta tieši par sevi, bet uzzīmē vispārinātu zvejnieka tēlu, kurš, nobraucot pie ledus, vaicā (seko grāmatas citāts): “Vai jūsu vidū ir arī krievu tautības cilvēki?” Klusums un skatīšanās citam uz citu. “Vispirms celsim malā latviešus, jo tie maz vairs palikuši, pēc tam krievus,” sacīja latviešu zvejnieks. Un šajā briesmu brīdī krievs Koļa pēkšņi sāka runāt latviski. Lūk, cik īss, iespaidīgs audzināšanas mirklis. Tāds bija zvejnieka tests, kad tas briesmu brīdī izrādījās noteicējs pār nelaimīgajiem. Tomēr zvejnieks taču nav zvērs vai nelietis, viņš nespētu pamest ķibelē pat vislielāko ienaidnieku. Jo visu mūžu viņš cīnījies ar nelaimēm savā darbā uz jūras.” Ja situācija uz ledus būtu bijusi draudīga, būtu šaubas, vai visus varēs izglābt, viņš nebūtu atļāvies tā runāt. Otomārs kā cilvēks, manuprāt, iemiesoja gan mīlestību uz savu tautu, gan vispārcilvēcisku cieņu pret dzīvību. Starp citu, viņš pats, tēlodams igauņu zvejnieku, ir filmējies “Nāves ēnā”, kur viņu iesaistīja draugs Eduards Pāvuls.

Man grāmatā satriecoša šķita epizode no jaunajiem laikiem par Otomāra mātes zemes īpašuma nonākšanu jaunbagātnieku rokās un piebilde – lai nebūtu jāmaksā nodokļi, māte šai personai zemi dāvinājusi…

90. gados piekrastē ne vienu vien cilvēku ar dažādiem paņēmieniem piedabūja atgūto zemi pārdot par ļoti mazu atlīdzību. Iedomājieties – vienkārši zvejnieki, kas dzīvojuši kolhozā, un te piepeši ir iespēja pārdot zemi un tikt pie lielākas summas. Vai viņiem bija apjausma par zemes vērtību naudā, turklāt ilgtermiņā? Un ne jau tikai lētticība, viņus arī piespieda. Sāka ar draudiem, un, ja cilvēks nereaģēja, piemēram, tika aizdedzināts viņa šķūnītis – redz, kas var notikt, proties taču! Toreiz valdīja milzīga patvaļa. Pat tie, kas būtu gribējuši nostāvēt pretī šāda veida spiedienam, bija izmisuši, nezināja, ko darīt. Valsts aizsargāt nespēja. Otomārs bija saglabājis avīžu publikācijas, tostarp kādreizējā “Lauku Avīzes” žurnālista Ivara Andiņa rakstus par šo tēmu un pat konkrēti par Ragaciemā notiekošo. Taču, ja ietvertu arī dažādu gadu periodikā publicēto, grāmata būtu vēl par simt lappusēm biezāka.

Deviņdesmitos gadus Otomārs apraksta kā diezgan bēdīgus, jo zvejas lieta iet mazumā. Lapmežciemā vien 40 tirgotavas, ļoti daudzi jauni cilvēki, kuri nespēj vai negrib jūrā strādāt, kļuvuši par tirgotājiem, bet nav tik daudz pircēju. Mūža nogalē Otomārs jutās vīlies. Viņš pārdzīvoja, ka jūra ir sagandēta, izsmelta tukša, netīra, ka to vairs neapzvejo tā kā kādreiz. Būdams profesionālis, viņš redzēja, ka tam, kas notiek pretēji dabas likumiem, nav ilgtspējas.

 

Lasītājs uzzina arī par Hermīni, Otomāra mīļoto Zemgales meiteni, no kuras guvis laimi visai dzīvei.

Dzīvesbiedri Hermīni (uz kapakmeņa gan rakstīts “Ermīne”) Otomārs ir ļoti mīlējis un ļoti pārdzīvoja, sievai aizejot mūžībā pirmajai. Otomārs uzlika kapakmeni, kurā ierakstīja arī sevi: “Še dus Ragaciema jūras karalis un viņa mūža mīlētā”.

 

Tad, raug, kur ņēmāt grāmatas apakšvirsrakstu “Ragaciema jūras karaļa stāsts”.

Nē, viņš pats nav izdomājis saukt sevi par karali. Viņu tā uzrunājuši gan kolhoza bosi, gan vienkāršie zvejnieki, uz ko viņš atbildējis: kāpēc mani, vienkāršu cilvēku, tā nerrojat. Otomārs dēvēts par karali tāpēc, ka, zinot sentēvu zvejas gudrības, nereti guvis labākus lomus nekā citi. Turklāt viņš dzīvoja pašā Ragaciema galā un vienmēr uzvedās tā, it kā jūra tajā apvidū būtu viņa zvejas teritorija, un šo izturēšanos cilvēki droši vien bija pamanījuši. Arī vārdu spēle ar uzvārdu – par kalpiņu zvejniekos sauc tādu rīku, ar kura palīdzību dabū nost no kājām garos zābakus. Tātad cilvēks vienlaikus var būt gan kalpiņš, gan karalis.

 

Interesi piesaista fotogrāfijas – mājas, laivas darināšana, grandiozs mielasts zivju žāvētavas atklāšanas dienā un citas.

Fotogrāfijās no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājuma ir redzamas ēkas, kādas Ragaciemā bija 20. gadsimta sākumā – 1901. gadā, kad Osvalds Šmits devās fotoekspedīcijā. Tās visas Pirmā pasaules kara laikā gāja bojā. Latvijas valstī zvejnieku ciemi ekonomiskā ziņā vairs neatguvās līdz tam līmenim, kāds pastāvēja pirms Pirmā pasaules kara. 30. gadu beigās uzsāka zvejniecības modernizāciju, bet Otrais pasaules karš atkal visu izpostīja.

1930. gadā Apšuciemā bija Pieminekļu valdes ekspedīcija, kur fiksēja tradicionālo zvejniecību un zivjapstrādi. Lapmežciema pagasta muzeja bildes arī dod iespēju ieskatīties zvejniecības vēsturē.

LA.lv