Sports
Citi sporta veidi

Rainis uzklausa sportistus jeb atdodiet naudu 16

Foto – Zane Bitere/LETA

Latvijas sporta organizācijas, treneri un sportisti šonedēļ sanāca kopā pie Raiņa pieminekļa Esplanādē, lai skaļi paustu bažas par situāciju nozarē. Savu interešu lobēšana ir ierasta lieta. Ja bagātīgāk klātu galdu grib mediķi, pedagogi, iekšlietu sistēmas darbinieki un pārējie, tad kāpēc lai līdzīgu nostāju nepaustu arī sportisti? Īpaši Saeimas vēlēšanu gadā.

Taču atšķirībā no citām nozarēm sportisti sauc nevis pēc naudas pielikuma, bet gan – atdošanas. Nodokļu reformā ieviestā norma, kas paredz, ka no reinvestētās peļņas nav jāmaksā nodoklis, krietni samazinājusi uzņēmēju apetīti ziedot nevalstiskajām organizācijām. Agrāk dalīties nopelnītajā bija visnotaļ viegli, jo no ziedotās summas tika saņemta 85 procentu uzņēmuma ienākuma nodokļa atlaide.

Nodokļu reforma bija valdības un uzņēmēju kopsaucējs, lai veicinātu uzņēmējdarbību un no makroekonomikas viedokļa tai uz tautsaimniecību ir pozitīvs efekts. Arī blēdību pie jaunā likuma regulējuma nebūs, proti, tiek izslēgta iespēja, ka labvēlim daļa no ziedotās summas jānes atpakaļ skaidrā naudā. Šāda prakse Latvijā bija pazīstama.

Taču nevalstiskajām organizācijām nu iet garām būtisks ienākumu avots, un valdība nepiedāvā reālas alternatīvas, kā to kompensēt. Ministru prezidents Māris Kučin-skis esot solījis, ka kopējais sporta budžets netiks samazināts, tiesa, nekur nav zvanīts, ka viņš pēc vēlēšanām saglabās savu amatu.

Pie jebkura valdības sastāva un radītā kompensācijas mehānisma grūts posms gaida privātos sporta klubus, kas daļēji veic arī sociālo funkciju.

Ne visi gan lej asaras. Latvijas Hokeja federācija uzskata, ka spēs noturēt pašreizējo ziedojumu apjomu – ap 650 tūkstošiem eiro gadā. Tiesa, ja paliktu iepriekšējā kārtība, ģenerālsekretārs Viesturs Koziols pārliecināts, ka dabūtu miljonu, kas ļautu darboties ar citu vērienu. Un pirms pasaules čempionāta nebūtu jādodas pie valdības lūgt līdzekļus izlases spēlētāju apdrošināšanai.

Raiņa pieminekļa pakājē izskanēja vēl virkne aicinājumu, no kuriem daži, šķiet, pievilkti klāt, lai mākslīgi sabiezinātu krāsas. Piemēram, sporta infrastruktūras attīstība. Dažādi sporta objekti Latvijā šobrīd tiek būvēti vai rekonstruēti no Daugavpils līdz Liepājai, kopā no valsts maka vien šogad investējot vairāk nekā 19 miljonus eiro. Dažās pašvaldībās gan ir skumjš stāsts, piemēram, Ķekavā un Jūrmalā sporta zāles īsi pēc uzcelšanas nācās vērt ciet, jo tika konstatētas dažādas nepilnības. Bet tas jau ir cits – un patiesi satraucošs – stāsts par darba kvalitāti.

Treneru sastāvs novecojot, un ilgtermiņā tas, protams, ir slikti, bet šis ir komplicēts jautājums, kam ātru recepti neizdosies rast. Turklāt gadi nebūt nenozīmē profesionalitātes samazināšanos. Piemēram, šķēpmešanas speciāliste Valentīna Eiduka nupat 81 gada vecumā ar audzēkni devās uz Eiropas čempionātu Berlīnē. Apsveicami.

Par optimālo sporta pārvaldības modeli, ko “Es atbalstu sportu” aktīvisti dēvē par novecojušu, var lauzt daudz šķēpu, bet jāpatur prātā, ka šobrīd Sporta departamentā, kas ir Izglītības un zinātnes ministrijas struktūrvienība, ir deviņas amata vietas. Tas ir mazāk nekā daudzās sporta federācijās vai klubos. Šo cilvēku pārbīdīšana nemainīs pilnīgi neko. Sporta vadības funkcijas lielā mērā nodotas dažādām organizācijām – Latvijas Olimpiskajai komitejai, Latvijas Olimpiskajai vienībai, Latvijas Sporta federāciju padomei. Globālos lēmumus izskata Latvijas Nacionālā sporta padome, kurā ir teju puse valdības locekļu ar premjeru priekšgalā.

Esošajā sistēmā ne vienmēr valda spozme, un, meklējot vainīgos, der paskatīties arī spogulī.

LA.lv