Kultūra
Teātris un kino

Raimonds Celms: Jārīkojas, lai tiktu, kur gribi 16


Raimonds Celms
Raimonds Celms
Foto – Karīna Miezāja

Jaunais Latvijas Nacionālā teātra aktieris, alūksnietis RAIMONDS CELMS pēc aktierspēles studijām apskaužamā ātrumā uzmirdzējis ievērības saulītē – spēlē, lieliski dzied, filmējas. Ceturtdien, 15. martā, Nacionālā teātra Aktieru zālē gaidāma pirmizrāde – režisora Toma Treiņa iestudētā igauņu autora Andri Lūpa komēdija “Dūja” par mūsdienu teātra aizkulišu saspringto un briesmu pilno dzīvi, kurā Raimonds Celms pirmoreiz izmēģina arī režisora prasmes.

Jau trešo sezonu jaunais aktiermākslas talants spēlē Nacionālajā teātrī, kopš spilgtā snieguma izrādē “Svina garša” viņš ir viens no pieprasītākajiem jaunajiem aktieriem. Ne vienu vien pārsteigušas Raimonda lieliskās vokālās dotības, ko novērtējis arī Maestro Pauls, turklāt viņš ir arī nepieklājīgi izskatīgs un sarunā uzmanīgi šarmants. To pamanījis arī lielais kino – rudenī Raimonda spēlētais trakulīgais pusaudzis spoži pārliecināja Jāņa Norda mīlas trīsstūrī “Ar putām uz lūpām”. Tikko noslēgusies arī spēlfilmas “Dvēseļu putenis” ziemas filmēšanas sezona, un Raimondam te galvenā varoņa Artūra Vanaga vecākā brāļa Edgara loma. “Bija piedāvājums un ielēcu vilcienā,” saka jaunais aktieris.

Raugoties uz jūsu pagaro lomu sarakstu teātrī, ir skaidrs, ka jau tagad esat pieprasīts pat vairāk nekā viens otrs vecmeistars. Kā pats to skaidrojat un uztverat?

R. Celms: Esmu priecīgs – sākot jau ar to, ka Kultūras akadēmijas pedagogi starp 200 kandidātiem izvēlējās mani kā vienu no tiem, ar ko vēlas strādāt. Otrs nozīmīgais pagrieziens bija Nacionālā teātra piedāvājums tālāk attīstīties. Studiju laikā tieši tur biju skatījies daudz izrāžu un jau tad sapratis, ka šis teātris un cilvēki man ir ļoti patīkami. Bet konkurence pastāv vienmēr un jebkurā dzīves situācijā, pat ja tā nav aktīva. Tev ir jādomā par to pozīciju, kurā atrodies, un, ja esi ar kaut ko nemierā, tad jādomā un jārīkojas, lai tiktu tur, kur gribi. Es šos dzīves principus ļoti labi apzinos, tiem pielāgojos un ar tiem strādāju. Nežēlīgi noteikumi, bet tādi tie ir, un ne tikai teātrī.

Vai viegli tiekat galā ar slodzi – izrādes, filmēšana, koncerti?

Sanāk reizē skriet pa vairākiem mēģinājumiem dienā. Bet pavasaris teātrī vienmēr ir darbīgs laiks – šobrīd paralēli “Dūjai” top arī “Ideālās žurkas” izrādes, savukārt aprīļa sākumā piedalos Ditas Lūriņas jubilejas koncertā “Tango bez asinīm”, bet pēc tam nākamā pirmizrāde manā plānā ir Pētera Pētersona, Raimonda Paula un Ināras Sluckas veidotā izrāde “Man trīsdesmit gadu”. Esmu piekritis arī kursabiedrenes Ances Kukules maģistra darbam režijā. Jā, vēl tikko spelgonī noslēdzām arī “Dvēseļu puteņa” ziemas filmēšanas periodu.

Štata vieta teātrī, kino lomas, Paula labvēlība… Jāatzīst, straujš ceļš jaunietim, kurš, kā esat atzinis, līdz studijām par teātri nav zinājis tikpat kā neko.

Jā, teātris un aktiera profesija noteikti nebija mans bērnības sapnis. Par Latvijas teātra pasauli manas zināšanas bija nulle. Nebija ne jausmas, kas ir Kaspars Znotiņš vai Edmunds Freibergs. Brīdī, kad izlēmu startēt, sapratu, ka nu pēc iespējas ātrāk un vairāk jāuzņem informācija. Studiju gados pamazām vērās vaļā acis, ļoti lēni iepazinu šo pasauli. Sapratu, ka gribu turpināt šo ceļu, un tas nav mainījies.

Vai šajā laikā jau radusies nojausma par to, kas ir labs aktieris?

Labs aktieris ir visai gaistošs jēdziens, jo pati aktiermeistarība ir gaistoša parādība. Šim apstāklim ir savs spožums un posts. Vienu dienu saka – tu esi labs, citu – jau vairs neesi. Cenšos nevērtēt, vai esmu labs, vai arī kāds cits ir labs. Ja redzu kaut ko, kas man šķiet vērtīgs, mēģinu to labā nozīmē piesavināties. Tagad, filmējoties “Dvēseļu putenī” kopā ar 16 gadus vecu zēnu Oto Brantevicu, kurš spēlē galveno lomu bez aktiera pieredzes, skatos, re, cik viņš forši nospēlēja, tas patiešām strādā un varbūt der arī man.

Kā sākās jūsu “Dvēseļu puteņa” stāsts?

Esmu priecīgs, ka mani izvēlējās. Kad atrada Oto, filmētāji saprata, ka esam mazliet līdzīgi – tādi latvju lauku zēni, viņš – no Kuldīgas, es – no Alūksnes. Oto ir stalta auguma, tāpēc vecākajam brālim vajadzēja būt drusku garākam. Esmu arī par dažiem gadiem vecāks nekā Aleksandra Grīna Edgars – romānā viņam ir 18 gadi. Manuprāt, vecākā brāļa loma stāstā ir visai svarīga. Starp abiem brāļiem ir tipiskas latviešu zēnu, brāļu attiecības, kuras tiek pārbaudītas Pirmā pasaules kara laikā. Vāciešiem ienākot, Edgars dodas uz Krievijas karaskolu, kamēr jaunākais brālis piesakās strēlnieku pulkos. Viņi satiekas vēlāk, jau kara laukā, dramatiskos apstākļos.

Romānā vecākais brālis iet bojā. Piedzīvojāt pirmo “nāvi” kameras priekšā?

Jā, tas notiek Ziemassvētku kauju laikā purvā, kad sibīriešu pulks neatnāk palīgā. Ziema, sasalums, aukstums un, atšķirībā no romāna, brāļi šajā mirklī, smagā artilērijas uzbrukumā, ir blakus. Artilērijas šāviņš mani ir apbēris ar zemes kārtu, un, guļot zem zemes ar kūdras un kafijas kombināciju mutē, pat saprotot, ka šī ir tikai filmēšana, jutu, ka dabiski instinkti saka, ir kaut kas jādara, jākustas, citādi nosmakšu. Izturēju un esmu dzīvs (smejas).

Droši vien iedomājāties, kā pašam būtu īstenībā viņu vietā?

Mūsu apstākļi nebija ne tuvu tiem šausmīgajiem apstākļiem, kādi bija tiem zēniem tur, salā, un izdzīvošanas instinkts domas par tādu realitāti vēlas izslēgt no apziņas. Tomēr vajadzētu vairāk novērtēt to brīnumu, ko tie zēni izcīnīja un kas man tagad te par baltu velti ir dots. Par to vajag domāt. Studiju gados saasinājās konflikts Ukrainā, un atceros, tad domāju – ja te kaut kas notiks, būšu gatavs jau otrā dienā skriet. Tagad kaut kas ir mainījies, zinu, ka tagad to darītu ar citu jēgu, nevis tā, pa galvu, pa kaklu – karot vienalga ar ko un kā. Kaut kādā ziņā šajā domas stāvoklī esmu līdzīgs savam varonim, kurš atšķirībā no jaunākā brāļa ir par to domājis vairāk. Ceru, ka man savā dzīvē tāds lēmums nebūs jāpieņem.

Izrāde “Dūja” intriģē ar solījumu ieskatīties teātra aizkulisēs. Stāsts būs par Nacionālo teātri?

“Dūja” ir igauņu autora Andri Lūpa luga, sarakstīta 2008. gadā. Viņš pats to nosaucis par “katastrofu trīs daļās”. Mūsu variantā lugu lokalizējam, taču stāsts nav par Nacionālo teātri. Te ir runa par kāda maza teātra likteni mūsdienu situācijā – ir svarīgi izsisties, izpeldēt virs ūdens, vīzijas atšķiras, un rodas traģikomiskas situācijas. Esmu jauns, pro-gresīvs režisors, kurš gatavojas pirmizrādei.

Ja reiz spēlējat režisoru, tad varbūt piedalāties arī izrādes tapšanā?

Esmu režisors kāda cita iestudētā izrādē. Vai gribētu būt režisors arī dzīvē? Par to neesmu domājis.

Bez kino un teātra vēl ir Raimonda Celma muzikālā puse. Manā gadījumā pirmo izdzirdēju balsi, Paula “Baltu sauli”, un nodomāju, ka dzied kāds no latviešu estrādes vecmeistariem. Par pārsteigumu attēls rādīja jaunu aktieri. Muzikalitāte laikam ir skolota?

Mani vecāki nav saistīti ar mūziku, bet apmēram sešu gadu vecumā mamma izlēma, ka man jāiet mūzikas skolā. Apguvu klarneti, vidusskolā dziedāju korī, spēlēju orķestrī un dejoju tautas dejas. Nebija tā, ka mūzika būtu mans dvēseles aicinājums, bet man noteikti patika to darīt.

Maijā pirmizrāde Pētera Pētersona un Raimonda Paula izrādei “Man 30 gadu”, kurā piedalāties arī jūs.

Man laimējās, ka Ojārs Rubenis mani un Agnesi Cīruli kā savus jaunos aktierus kādu dienu aizveda ciemos pie Raimonda Paula. Man vistuvākās ir tās viņa dziesmas, kuras ir maz vai tikpat kā nav dzirdētas – kā pārsteigumā klausos Viktora Lapčenoka un Noras Bumbieres dziedātās “Ērģeles naktī”, “Vientulību”. Un, iedomājieties, desmit minūtes garš skaņdarbs no plates progresīvā roka stilā “Spēļu nakts Duntes krogā”! Ir izaicinājums dziedāt ko tādu – Raimonds Pauls ir ļoti laikmetīgs mākslinieks un es nejūtu paaudžu atšķirības.

Ko tik aizņemtais aktieris Raimonds Celms dara brīvajā laikā?

No rītiem skrienu pa Pārdaugavu, šad tad peldu un uzspēlēju basketbolu. 19. martā, kad Valmieras teātrī pasniegs Krodera balvu, dienā ar Valmieras zēniem sarunājām basketbola maču pret domniekiem. Uz Alūksni gan pagūstu Ziemassvētkos, mammas dzimšanas dienā un kapusvētkos. Ja ir laiks un varu atļauties, aizklaiņoju arī kaut kur tālāk. Ceru, vasarā īstenosies kāds no tālo ceļojumu scenārijiem.

Ceļojat viens? “Google” meklētājs liecina, ka otrs visvairāk meklētais vārds ir “Raimonda Celma draudzene”?

Ceļoju viens pats, arī divatā, un lielākās kompānijās. Nesen Jordānijā biju viens. Teorētiski.

Galerijas nosaukums

Raimonds Celms (1991)

Lomas teātrī: Misha Madis (“Dūja”, 2018); Lauris (“Apsolu”, 2018); Matīss (“Svina garša”, 2016, “Spēlmaņu nakts 2015/2016” nominācija kategorijā “Gada jaunie skatuves mākslinieki” ); Līcītis (“Sieviete”, 2016), Ontons, Francis Ķemme (“Klūgu mūks”, 2017) u. c.

Lomas kino: Roberts (“Ar putām uz lūpām”, 2017), Edgars Vanags (“Dvēseļu putenis”, 2018).

LA.lv