Kultūra
Māksla

Provokatīvs žests kaimiņam 16


Izstādes ekspozīcija veidota kā multimediāla instalācija, kur vairākos ekrānos varam vērot epizodes ar sievieti burkā.
Izstādes ekspozīcija veidota kā multimediāla instalācija, kur vairākos ekrānos varam vērot epizodes ar sievieti burkā.
Foto – Timurs Subhankulovs

LNMM izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā līdz 16. septembrim apskatāma Li Bond (Lienas Bondares) izstāde “2. sezona – Epizodes”.

 

Atšķirīgas fobijas, kas vairojas konservatīvā un nacionālistiskā populisma retorikas iespaidā, sabiedrību pēdējā laikā pārņem ļoti izteikti, aizvien biežāk iezīmējoties saasinājumiem un saspīlējumiem gan politiskajā arēnā, gan visplašākajos sabiedrības slāņos. Nokaitētais sociālais un politiskais klimats nevis tiecas izprast kultūru, cilvēku un dzimumu atšķirības, bet aizvien vairāk izaicina to, veicinot rasismu un diskrimināciju. Tādēļ gluži vai antropoloģiskā aspektā saistošs ir Li Bond (Lienas Bondares) izstādes “2. sezona – Epizodes” ierosmes avots – viņas lauku māju kaimiņš, kurš it bieži, māksliniecei esot laukos, nekautrējas dalīties savos uzskatos par politiskām un sabiedriskām norisēm, un tie savas pārliecības dēļ, nojaušot no mākslinieces rakstītā, ir bezkompromisa uzstādījumi. Li Bond kaimiņu raksturo kā “pašizolējušos dīvaini ar radikāliem uzskatiem”, un, ierodoties laukos, viņa jūtas kā svešais, kā kāds, kas patiesībā ir ielauzies viņa telpā.

Pieļauju, mums visiem ir gadījies “tāds kaimiņš” tepat arī pilsētas dzīves panorāmā, lai arī kurā rajonā mēs dzīvotu – klusajā centrā vai “maskačkā”. Tas arī liek pārdomāt, kā visbiežāk personīgā līmenī tiekam galā ar “šādiem kaimiņiem”, tos cenšamies ignorēt, uzklausīt, reizēm iesaistāmies kādā uzskatu duelī, cenšoties pārliecināt par pretējo, bet, šķiet, lielākoties atduramies pret sava veida bezcerības sajūtu šādu viedokli vai uzskatus būtiski ietekmēt. Li Bond kā atbildi savam kaimiņam inscenējusi vairākas situācijas mākslinieces izpildītā performanču sērijā, kuru centrālais tēls ir sieviete burkā (pati māksliniece), kas darbojas turpat viņas lauku mājām tuvajā ainavā. Arī burka adoptēta, piemērojoties latviskajai tradīcijai, māksliniece to darinājusi no lina ar latvju rakstu zīmēm tās audumā.

Viedokļu radikālisms Li Bond licis pārdomāt tieši sievietes pieredzi, viņas tiesības un iekļaušanos sabiedrībā, ķermeni nosedzošajam tērpam kalpojot gan viņas pašas personīgās pieredzes veidošanai kā personai, kas valkā burku, gan kā sava veida provokatoram lokālajā vidē. Par centrālo nostatītais sievietes ķermenis un personiskā pieredze, lai izprastu dzimtas atšķirības un arī etniskās atšķirības, izstādi pietuvina arī feminisma idejām, tomēr tieša aktualitāte mākslinieces domas attīstībā netiek norādīta un, iespējams, nemaz nav viņai būtiska, kas noteikti nav uztverams kā kritizējams aspekts.

Izstādes ekspozīcija veidota kā multimediāla instalācija, kur vairākos ekrānos varam vērot epizodes ar sievieti burkā, brīžiem bezcerīgi cīnoties ar dažādām ikdienas situācijām lauku ainavā – pļaujot zāli, tīrot logus, dodoties peldē un tā tālāk. Tērps neļauj kustībām būt atraisītām un brīvām un teju rada komisku iespaidu. Arī liela daļa darbību, ko veic sieviete, ir gandrīz bezjēdzīgas, māksliniecei sakāpinot tās arī līdz absurda robežai, piemēram, ar motorzāģi zāģējot garo zāli. Noskaņas radītājs izstādes telpā ir Artūra Puntes un Lindas Leimanes oriģināl­skaņdarbs, kas sagaida skatītāju, ienākot zālē. Arī pašam izstādes apmeklētājam ir iespēja iejusties tēlā un pielaikot Li Bond veidoto tērpu – burku latviskā garā.

Tomēr izstādes forma atklājas samezglota, izvirzītā problemātika tās izteiksmes struktūrās un kopējā instalācijā (Vilņa Putrāma dizains un iekārtojums) it kā negūst attaisnojumu un sāk likties nedaudz pašmērķīga. It kā Latvijas ainavai svešais tēls ielaužas kaimiņa un mums visiem pierastajā vidē un kā tāds spoks klīst tās ainavā. Tomēr vai tas vairāk ir tikai provokatīvs žests kaimiņam vai centieni saprast sievietes, kuras valkā burku piespiedu kārtā vai savas izvēles vadītas, vai arī centieni svešo adaptēt lokālajai ainavai? Visi minētie jautājumi it kā iezīmējas, bet nepamet vēlme pēc niansētāka skatījuma – it īpaši šobrīd, kad pasaulē tik daudzās valstīs tiek pārspriests jautājums par burkas valkāšanas atļaušanu vai aizliegšanu. Izstādes žests vairāk atklājas kā dokumentēta eksperimenta fragmenti, kura mērķis tomēr palicis līdz galam nedefinēts, līdz ar to izstāde kopējā noskaņā veidojas vairāk kā abstrakts sabiedrības neirožu identifikators.

Šī izstāde ir pagājušajā gadā Šauļu Mākslas galerijā skatāmās Li Bond personālizstādes “1. sezona – Epizodes”, kas bija retrospektīva skate, sava veida tupinājums, tomēr nesaistīts ar iepriekšējo, bet, iespējams, sērijā sekos vēl trešā sezona, kad māksliniece piedāvās šajā sezonā iezīmēto aspektu izvērsumu, turpinājumu vai attīstību.

 

Galerijas nosaukums
LA.lv