Foto - REUTERS/LETAFoto - REUTERS/LETA

Šogad pirmo reizi militārajā parādē Maskavā tika demonstrēts pretraķešu komplekss "Pancir" arktiskajā maskējumā.

Franks Gordons: Pret 9. maija oficiālo svinēšanu Izraēlā

Telavivas krievvalodīgajā portālā “vesty.co.il” ārsts un rakstnieks Mihails Kņižņiks paudis savu neapmierinātību ar to, ka š. g. jūlijā Izraēlas parlaments apstiprinājis likumu, kas nosaka, ka 9. maijs ir vieni no valsts svētkiem Izraēlā.

Šajā gadījumā, liek saprast M. Kņižņiks, teiciens “labāk vēlu nekā nekad” neder, jo visjaunākie veterāni – 1925. gadā dzimušie – jau pārkāpuši 90 gadu slieksni un viņu palicis ļoti maz.

Mihails Kņižņiks uzsver: “Visa pasaule uzvaru Otrajā pasaules karā svin 8. maijā, kad tika parakstīts kapitulācijas akts. Devīto maiju svin Krievija, uzvēlusi sev uz muguras vēl vienu Staļina izgudrojumu, stūrgalvīgi nevēloties šķirties no Tiflisas seminārista mantojuma.”

Ceturtdaļgadsimta gaitā, turpina autors, mainījušies paši šie svētki. Notiek īstas fanātisma orģijas, jaunatne NKVD uniformās, sauklis “Varam atkārtot”, trakie motociklisti, kas drāžas pāri robežām, – visam tam maz kopīga ar “svētkiem ar asarām acīs” (padomju pēckara dziesma. – F. G.). Tagadējā Krievijas valsts pārvērtusi svētkus par ieganstu demonstrēt muskuļu spēku un draudēt pasaulei.

Krievija, raksta Kņižņiks, “ir ne tikai manas valodas zeme, Čehova zeme, bet arī visai bīstama, neprognozējama valsts. Kāpēc gan mums šodien demonstratīvi jāapvienojas ar valsti, kuras soļi attiecībā uz Izraēlu man nepatīk?”.

Kad 9. maijs Izraēlā vēl nebija valsts svētki, Izraēlas pilsētu ielās ne pārāk raiti soļoja sirmgalvji, tērpušies pavisam jaunās zaldātu uniformās. Tā bija viņu privāta lieta. “Mūsu pienākums bija apliecināt viņiem savu mīlestību un pateicību,” raksta Mihails Kņižņiks, “un neapvaicāties, no kurienes viņu galifē bikses un gimnastjorkas (kareivju virskrekli. – F. G.). Bet pašiem sev mums šie jautājumi jāuzdod. Atvests ieceļotāju koferos? Nopirkts? Pasūtīts internetā? Kaut kā neticami. (..) Tātad to kāds izdāļājis, tātad kāds piešķir šiem gājieniem vēlamo nozīmi, neskopodamies ar naudu. Kāds atved Georga lentītes (..) Un tagad šī citas valsts iejaukšanās mūsu dzīvē tiks ar likumu nostiprināta.”

Timeklī, kā jau bija sagaidāms, bija lasāmi komentāri, kas nikni šaustīja Kņižņiku, bet bija arī ne mazums tādu, kas viņa viedoklim pievienojās.

Arī es tam pilnībā piekrītu.