Dabā
Zaļā dzīvošana

“Pirtszemes” efekts biedē ar Zemes pārmaiņām 16

Foto – ECCO3D/SHUTTERSTOCK

Piekrastes pilsētu “noslīkšana”, izzuduši koraļļu rifi un lieli zemeslodes zemes laukumi kļuvuši pilnīgi neapdzīvojami. Tie ir tikai daži no gana baisajiem scenārijiem, kas varētu notikt, ja sāksies “pirtszemes” efekts (“Hothouse Earth” – angļu val.) – brīdis, kad Zeme būs sasniegusi kritisko punktu, kurā vidējās gaisa temperatūras celšanās dēļ sāksies nekontrolējamu dabas kataklizmu virkne. Līdz šim vairāk pazinām siltumnīcas efektu (“Greenhouse effect” – angļu val.), taču šis termins skaidro tikai planētas atmosfēras zemāko slāņu temperatūras paaugstināšanos, salīdzinot ar planētas siltuma starojumu, kas novērojams no kosmosa. “Pirtszemes” efekts ir jau nākamais globālās sasilšanas līmenis.

Šķiet, šādi teksti jau daudzas reizes, daudzās vietās un laikos dzirdēti, tomēr ne tik bieži tam atvēlēts vesels zinātnisks pētījums, nevis Holivudas režisoru vai futūristu uzburta drāma. Žurnālā “Proceedings of the National Academy of Sciences” tieši par šādiem notikumiem brīdinājuši zinātnieki, ja Zemes vidējā gaisa temperatūra pārsniegs kritisko divu grādu pēc Celsija pieaugumu salīdzinājumā ar pirmsindustriālās revolūcijas laiku. Protams, zinātnieki neapgalvo, ka “pirtszemes” efekts tiešām notiks, taču viņi ir vienisprātis, ka argumenti tam ir gana nopietni un vērā ņemami.

 

Dzīve polos var būt realitāte

Kas tad īsti ir “pirtszemes” efekts? Šo terminu parasti lieto, lai skaidrotu scenāriju, kurā Zemes iedzīvotāju dažādu darbību dēļ panākta augstāka vidējā gaisa temperatūra nekā jebkad iepriekš pēdējo 1,2 miljonu gadu laikā. Turklāt ne tikai vienkārša gaisa temperatūras celšanās, bet jau sasniedzot kritisku līmeni. Šis “varoņdarbs” panākts, sagraujot dabiskos aizsardzības mehānismus, kas temperatūras līmeni uz Zemes regulē. Savukārt to sagraušana nozīmēs jau nekontrolējamu temperatūras celšanos, ko nevarēs apturēt teju nekas. Pat ja vienā dienā nolemsim izskaust ikvienu automobili, ražotni, govi vai jebko citu, kas piedalās gāzu emisiju radīšanā.

Pētījuma autori prognozē, ka “pirtszemes” efekts stabilizētos, kad temperatūra būtu 4–5 grādus virs pirmsindustriālās revolūcijas līmeņa. Sliktākajā iespējamā scenārijā tobrīd okeānu ūdens līmenis būtu pat 60 metrus augstāks nekā šobrīd, lauksaimniecības zemes būtu būtiski samazinājušās, cenas – kāpušas, bet starpība starp bagātajām un nabadzīgajām valstīm vēl vairāk palielinājusies. Tobrīd abi Zemes poli dzīvošanai būtu krietni piemērotāki nekā dzīve ap ekvatoru.

 

CO2 “izlietnes” nav mūžīgas

Pētījums daļēji tapis uz profesora Hansa Joahima Šelnhūbera iepriekšējā darba ideju bāzes, kurā viņš norādījis, ka fosilie kurināmie par apmēram 100 000 gadu atlikuši nākamā ledus laikmeta iestāšanos, jo, kā norādīts pētījumā, Zeme piedzīvo dabiskus sasilšanas un atdzišanas periodus, tomēr šobrīd arvien skaidrāks kļūst fakts, ka ar savu darbību esam Zemes ierasto ciklu izsituši no ierindas.

Bet kas tad ir tie kritiskie punkti, kuri globālajai sasilšanai ļaus notikt nekontrolējami? Zinātnieki norāda, ka bīstama ir mūžīgā sasaluma izzušana, arī arktisko ledāju un Antarktīdas ledus kušana. Tāpat arī Amazones lietus mežu un skujkoku mežu izciršana, baktēriju pārmērīga savairošanās pasaules okeānos. Kā norāda zinātnieki, meži, okeāni un mūžīgais sasalums šobrīd ir lielisks CO2 “sagremotājs”, palīdzot pasaulei “elpot”, tomēr arvien pieaugošā temperatūra šīs CO2 “izlietnes” vājina un dažas no tām līdz ar to pat varētu sākt atkal izdalīt uzņemto gaisa piesārņojumu.

 

Briesmu novēršanai vēl ir laiks

Būtiski, ka, pat ja valstis ievēros ANO Parīzes klimata vienošanās mērķus siltumnīcefektu izraisošo gāzu izmešu samazināšanai, tas nedos nekādas garantijas, ka no bīstamās “siltumnīczemes” stāvokļa lodes tiešām būsim izvairījušies. Zinātnieki gan arī norāda, ka bīstamā divu grādu robežšķirtnes sasniegšana vēl ir vairāku dekāžu tāla iespējamība. Tas Parīzē pieņemtajiem mēriem varētu vēl dot laiku, lai gaisa temperatūras pieaugumu apstādinātu. Kā zināms, Parīzes klimata vienošanās paredz ierobežot vidējās temperatūras pieaugumu vēl šajā gadsimtā un līmenis, ko nekādi nedrīkst pārsniegt, ir 1,5–2 grādi pēc Celsija. Tomēr profesors Šelnhūbers norāda, ka jāņem vērā arī tas, ka neviens jau īsti nezina, vai gaisa temperatūras celšanās apstādināšana pie bīstamā divu grādu līmeņa tāpat neaizsāks dabas kata-klizmu domino efektu.

Tāpat pētījumā norādīts, ka aktīvs problēmas risinājums liek meklēt arī drastiskus līdzekļus un tikai ar gāzu emisijas samazinājumu varētu nepietikt. Piemēram, var nākties pat “izsūknēt” vai jebkādā citā veidā atmosfēru atbrīvot no piesārņojuma. Kas nozīmētu aktīvu darbu pie tādu tehnoloģiju attīstības, kas šo darbu ļautu īstenot. Viss iepriekš minētais liks mainīties arī sabiedrībai, taču, tā kā “pirtszemes” efekts samazinātu Zemes iedzīvotāju kapacitāti par miljardu cilvēku, domas par paradumu maiņu vairs nešķiet nemaz tik sarežģītas.

LA.lv