Pasaulē
Vēsture

Pirms 50 gadiem padomju tanku kāpurķēdes sadragāja “Prāgas pavasari” 16


Padomju tanki, kas ieradās Čehoslovākijā 1968. gada augustā, valsti atstāja pēc vairāk nekā divdesmit gadiem. Čehu mākslinieki šo padomju tanku 1991. gadā nokrāsoja rozā krāsā, un tas nonāca militārajā muzejā. Pieminot padomju karaspēka izvešanas gadadienu, tas ticis izvietots Prāgas centrā.
Padomju tanki, kas ieradās Čehoslovākijā 1968. gada augustā, valsti atstāja pēc vairāk nekā divdesmit gadiem. Čehu mākslinieki šo padomju tanku 1991. gadā nokrāsoja rozā krāsā, un tas nonāca militārajā muzejā. Pieminot padomju karaspēka izvešanas gadadienu, tas ticis izvietots Prāgas centrā.
Foto – Petr Josek/REUTERS/LETA

Tieši pirms pusgadsimta padomju tanku kāpurķēdes sadragāja “Prāgas pavasari” – toreizējās Čehoslovākijas valsts vadītāju iecerētās sociālistiskās iekārtas reformas, kuras Padomju Savienības politiskā elite uzskatīja par kaitīgām un komunisma garam neatbilstošām. 1968. gada augustā, kopā ar savām satelītvalstu armijām uzsākot militāro invāziju Čehoslovākijā, Kremlis parādīja, ka nepieļaus nekādus mēģinājumus mazināt savu ietekmi Austrumeiropā. Taču, kā izrādījās vēlāk, tad tieši šie notikumi Čehoslovākijā arī iezvanīja padomju iekārtas sabrukumu.

 

Staļinisks politisks režīms

Pēc Otrā pasaules kara Čehoslovākijā, kas formāli bija neatkarīga valsts zem Padomju Savienības protektorāta, iedibinājās īsteni staļinisks politisks režīms ar citādi domājošu indivīdu represēšanu, savu soda nometņu sistēmu, komunistisko ideoloģiju, vāji maskētu antisemītismu un plānveida ekonomiku. Pat pēc tam, kad Padomju Savienībā tās līderis Ņikita Hruščovs jau bija nosodījis staļinismu un padomju impērijā sākās politiskais atkusnis, čehoslovāku komunistu līderi joprojām turpināja ieturēt stingru staļinisku, komunistisku politisku līniju. Tas atstāja iespaidu uz valsts ekonomiku, iedzīvotāju labklājības līmenis pazeminājās, bet tas savukārt iespaidoja vispārējo noskaņojumu: komunistu režīms Čehoslovākijā kļuva arvien nepopulārāks tautas vidū un, to apzinoties, valsts politiskā elite sāka aizdomāties par politisko un ekonomisko reformu nepieciešamību.

20. gs. 50. gadu beigās valstī sākās represēto pilsoņu reabilitēšanas process – līdzīgi kā nedaudz agrāk Padomju Savienībā varēja sākt runāt par zināmu politiskās iekārtas destaļinizāciju. 1962. gada čehoslovāku kompartijas 12. kongress pieņēma lēmumu par “nacionālās ekonomikas pielāgošanu valsts sociālistiskās attīstības progresīvajai stadijai” jeb komunistiskais režīms pieļāva nesociālistiku reformu iespēju valsts buksējošās ekonomikas saglābšanai. Tiesa, pat piedāvātās minimālās ekonomiskās reformas, piemēram, strādnieku darba algu sasaistīšana ar rūpnīcu peļņu, nevis ar oficiālā plāna izpildi, partijas stingrā kursa piekritēju vidū atbalstu neguva un to atbalstīja tikai pēc četriem gadiem nākamajā partijas kongresā.

 

Dubčeka pārmaiņas

Tomēr pārmaiņas brieda, līdz visbeidzot, 1968. gada pavasarī, Čehoslovākijas komunistiskās partijas vadību pārņēma politiskās sistēmas liberalizācijas piekritēji ar partijas jaunievēlēto 1. sekretāru Aleksandru Dubčeku priekšgalā. Tā paša gada aprīlī Dubčeks pasludināja “Čehoslovākijas komunistiskās partijas rīcības programmu”, kurā paredzēja valsts ekonomikā ieviest brīvā tirgus elementus, atvērt valsti starptautiskajai konkurencei, paplašināt rūpniecības uzņēmumu rīcības brīvību, pieļaut sabiedrības demokratizāciju un pilsoniskās brīvības.

Dubčeks un viņa domubiedri bija pārliecināti komunisti un nekādā gadījumā nevēlējās gāzt pastāvošo politisko iekārtu vai atcelt plānveida ekonomiku, viņi vēlējās uzlabot esošo sistēmu, nosaucot to par “unikālu eksperimentu demokrātiskajā komunismā”, viņi gribēja izveidot “sociālismu ar cilvēcīgu seju”, kā tas kļuva pazīstams sarunvalodā. Vai čehoslovāku komunisti to gribēja vai ne, bet šīs idejas izraisīja politisku zemestrīci. Sākās “Prāgas pavasaris”.

Notikumi attīstījās ļoti strauji. 1968. gada 26. jūnijā Čehoslovākijā atcēla preses un plašsaziņas līdzekļu cenzūru. Šajā pašā dienā tika paziņots, ka Čehoslovākija kļūst par federatīvu valsti, kas sastāv no līdzvērtīgām Čehijas un Slovākijas sociālistiskajām republikām, tādējādi atjaunojot agrāk faktiski likvidēto Slovākijas autonomiju. Lai arī tas neietilpa Dubčeka un pārējo valsts vadītāju nodomos, taču arvien vairāk sabiedrībā sāka runāt par to, ka komunistiskajai partijai ir jāatsakās no varas monopola, jāpieļauj alternatīvu politisko partiju dibināšana un jāļauj tautai pašai izvēlēties savu politisko iekārtu.

 

Aicina “vest pie prāta”

Jau kopš sākuma “Prāgas pavasari” ar bažām vēroja Padomju Savienībā. PSRS vadība šos kaimiņvalstī notiekošos politiskos procesus uztvēra kā draudu visai sociālisma valstu nometnei. Čehoslovākijas vadītāji un pats Dubčeks savukārt dzīvoja naivās ilūzijās, ka viņi varētu nelaist Maskavu tuvumā savu iekšpolitisko jautājumu risināšanai un cerēja pārliecināt PSRS valdību par savu reformu īsteni sociālistisko raksturu. Visas 1968. gada vasaras garumā notika intensīvas pārrunas starp Kremli un čehoslovāku valdību. Padomju vadonis, Padomju Savienības komunistiskās partijas centrālkomitejas ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs personīgi vairākas reizes mēģināja “vest pie prāta” pie viņa uz Maskavu atbraukušo A. Dubčeku. “Katrai komunistu partijai ir brīv izmantot marksisma-ļeninisma pamatus, bet tai nav ļauts novirzīties no šiem principiem, ja tā grasās arī turpmāk būt komunistu partija. [..] Ikvienas saiknes novājināšana pasaules sociālisma sistēmā tieši skar visas sociālistiskās valstis, un tās nedrīkst uz to raudzīties vienaldzīgi,” tā 1968. gada 3. augustā teica L. Brežņevs.

Lai atstātu lielāku izspaidu uz “čehoslovāku biedriem”, jūlija beigās un augusta sākumā Čehoslovākijas robežu tuvumā vairākas reizes tika sarīkotas Varšavas līguma valstu armiju militārās mācības. Brežņeva sludinātajai doktrīnai par to, ka nepieciešamības gadījumā var ierobežot tās vai citas “sociālistiskās sadraudzības valsts” suverenitāti, pilnībā piekrita arī Vācijas, Polijas, Ungārijas, Bulgārijas komunistisko režīmu līderi, kuri vienotā balsī aicināja PSRS līderi izbeigt čehu un slovāku kolēģu “māžošanos” un “vest tos pie prāta”.

 

“Lūgums pēc palīdzības”

Ar katru liberalizācijas soli Prāgā Maskava kļuva arvien nemierīgāka, līdz visbeidzot 1968. gada 18. augustā oficiāli tika pieņemts lēmums par militāro iebrukumu Čehoslovākijā. Lai attaisnotu karaspēka ievešanu suverēnā valstī, bija nepieciešams “lūgums pēc palīdzības”. 21. augustā padomju ziņu aģentūra TASS izplatīja paziņojumu, kurā bija apgalvots, ka čehoslovāku komunisti un valsts darbinieki esot lūguši savā valstī ievest PSRS bruņotos spēkus. Vēstures literatūrā izskan apgalvojums, ka šādu “ielūguma vēstuli” patiešām esot parakstījuši vairāki Dubčeka nelabvēļi, apgalvojot, ka “valstī esot radušies draudi komunistiskajai iekārtai”, un lūguši militāro intervenci. Čehoslovākijas prezidents Ludvigs Svoboda un arī pats Dubčeks par šādas vēstules eksistenci esot zinājis, bet nekādi nereaģējis…

Naktī no 20. uz 21. augustu sākās militārā operācija “Dunai” (“Donava”), kuras gaitā Čehoslovākijas teritorijā iesoļoja piecu Varšavas līguma valstu – PSRS, Polijas, Bulgārijas, Ungārijas un Vācijas Demokrātiskās Republikas – karaspēka vienības. No Varšavas līguma valstīm šajā operācijā piedalīties atteicās Rumānija, tāpēc Bulgārijas karaspēka vienības uz Čehoslovākiju tika transportētas caur Ukrainu. Šajā naktī Čehoslovākijas robežu šķērsoja apmēram pusmiljons karavīru.

Atšķirībā no Otrā pasaules kara beigām, padomju karavīrus Prāgā un citur sagaidīja nevis ar ziediem, bet ar skaļiem protestiem, kas nereti pārauga sadursmēs. Jau līdz pirmās okupācijas dienas beigām okupētājvalstu karaspēks bija ieņēmis praktiski visus stratēģiski svarīgos objektus Čehoslovākijas teritorijā – lidostas, dzelzceļa transporta mezglus, sakaru centrus, svarīgākos tiltus un ceļu pārvadus. Čehoslovākijas armija bija bloķēta savās izvietojuma vietās, tiesa, tā bija saņēmusi pavēli neizrādīt nekādu pretestību un notikumos neiejaukties. Toties pretoties sāka visa sabiedrība: cilvēki izgāja ielās, apstādināja padomju tankus, runāja ar karavīriem, mēģināja tos pārliecināt atgriezties mājās, demonstratīvi izrādīja nepatiku pret svešajiem karavīriem. Sākās arī nevardarbīgā pretošanās: vietējie uzņēmumi un veikali attiecās apgādāt okupantu karaspēku ar pārtiku, degvielu, iedzīvotāji mainīja uz ceļiem norādes, valsts un pašvaldību iestādes nestrādāja.

Padomju armijas vienības lielāko tiesu sastāvēja no obligātajā dienestā iesauktajiem karavīriem, starp tiem bija arī iesauktie no Latvijas. Lielākajai daļai padomju karavīru nebija nekādas saprašanas par notikumiem, kuros viņus iesaistīja, ne arī par to, kas Čehoslovākijā notiek. Tas pats sakāms arī par vācu, ungāru, poļu un bulgāru karavīriem, lai arī aculiecinieki stāsta, ka atsevišķi vācu karavīri Čehoslovākijā esot izturējušies kā iekarotā ienaidnieka zemē, acīmredzami cenšoties atriebties par 1945. gada notikumiem, kad no šejienes ar varu bija izraidīti visi vietējie vācu tautības iedzīvotāji.

 

“Austrumeiropas komunisms streipuļoja tālāk”

Jau tūlīt pēc okupācijas sākuma visi “Prāgas pavasara” ieguvumi bija likvidēti. Arestēja visus vietējos komunistus reformatorus, vēlāk gan tos atbrīvojot. Publiskās politiskās prāvas gan izpalika, tomēr šiem cilvēkiem bija ļoti problemātiski atrast kaut vai kādu darbu. Komunistiskā partija, valsts un pašvaldību iestādes “iztīrīja” no visiem politiski “neuzticīgajiem” elementiem. Visi, kas bija bijuši aktīvi vai redzami “Prāgas pavasara” laikā, tika “izjautāti” un viņiem pieprasīja parakstīt paziņojumus, ka viņi atsakās no savas rīcības un nosoda Dubčeka reformas. Tie, kuri atteicās šādus paziņojumus parakstīt, kopā ar saviem bērniem un tuvākajiem radiniekiem kļuva par sabiedrības izstumtajiem. Viens no veidiem, kā izvairīties no šāda notikumu pavērsiena, bija emigrēšana no valsts – pēc 1968. gada augusta notikumiem trimdā devās 80 000 čehu un slovāku.

“Ilūzija, ka komunisms ir reformējams, ka staļinisms bija nelāgs pavērsiens, kļūda, ko joprojām ir iespējams labot, ka demokrātiskā plurālisma pamata ideālus kaut kā iespējams savienot ar marksistu kolektīvisma iekārtu – šo ilūziju 1968. gada 21. augustā sabradāja padomju tanki, un tā nekad vairs netika atgūta,” tā par šiem notikumiem raksta britu vēsturnieks Tonijs Džads. “Austrumeiropas komunisms streipuļoja tālāk, neticamās ārzemju aizdevumu un krievu durkļu alianses balstīts: trūdošais skelets beidzot tikai aiznests projām tikai 1989. gadā. Taču komunisma dvēsele bija mirusi divdesmit gadus agrāk: 1968. gada augustā Prāgā.”

LA.lv