Viedokļi
Komentāri

Uldis Šmits: Pilsonība un pilsoniskums 16

Foto AFP/Scanpix/LETA

Stāstā par Putina režīma izrēķināšanos ar ukraiņu režisoru Oļegu Sencovu un Aleksandru Koļčenko, iespējams, zīmīgākā epizode bija abiem “piešķirtā” Krievijas pilsonība. Lai viņus varētu tiesāt un turēt ieslodzījumā kā Krievijas pilsoņus, kādi viņi nekad nav bijuši, nav gribējuši būt un atteicās būt.

Līdzīgā situācijā 1940. gada vasarā nonāca PSRS okupētās Baltijas valstis, kuras tika pakļautas aneksijai jeb “uzņemšanai” Padomju Savienībā, tāpēc Igaunijas, Latvijas un Lietuvas pilsoņi kļuva par padomju pilsoņiem. Protams, šis process bija sarežģītāks un toreizējie apstākļi atšķīrās no tagadējiem. Arī tajā ziņā, ka “baigajā vasarā” vismaz Latvijā nevienam, šķiet, nepiedēvēja nodomus rīkot “terora aktus” (kā tagad Sencovam, kurš it kā grasījies spridzināt Ļeņina pieminekli dzimtajā Simferopolē), jo nekāda organizēta bruņota pretestība vēl nebija sākusies. Pilsoņi lielākoties dzīvoja atbilstoši aicinājumam palikt savās vietās. Saskaņā ar “darbaļaužu prasībām” izveidotā, bet faktiski Maskavā sastādītā jaunā “tautas valdība” izskatījās itin mērena un pilsoniskajām aprindām pieņemama. Tā deklarēja, ka nodrošinās demokrātiju, valsts neatkarību un labklājību. Redzamu komunistu “valdībā” nebija, un patiesībā no kurienes gan viņi būtu varējuši pēkšņi uzrasties. Tiesa, pastāvēja agrāk pagrīdē nīcis un pat savā ideoloģiskajā tēvijā aiz austrumu robežas noniecināts vārs veidojums – Latvijas Komunistiskā partija, kura nu izvirzīja ministru kabinetam “savas” PSRS vēstniecībā formulētās prasības, un galvenā, protams, bija stiprināt draudzību ar Padomju Savienību. Bet kurš gan nostāsies pret draudzēšanos ar varenplašu kaimiņzemi, kad pasaulē plosās karš. Runas par spīdzināšanu un nošaušanām vēl gluži nebija nomākušas pilsoniskās sabiedrības pēdējās cerības. Tās pazuda līdz ar Kirhen­šteina “ministru kabineta” 4. jūlijā izsludinātajām un, pārkāpjot Satversmi, 14. – 15. jūlijā notikušajām “Saeimas vēlēšanām”, kurās ļāva pieteikt vienīgi “Darba tautas bloka” sarakstu. Iecirkņus apsargāja un visu balsošanas procesu uzraudzīja okupētājvalsts armijnieki (kārtējā paralēle ar pavisam nesenā pagātnē sarīkoto “referendumu” Krimā). Pēc dažām dienām Rīgā tika organizēta demonstrācija zem drīzumā iedzīvinātā lozunga “Lai dzīvo Latvija kā Padomju Savienības republika”. Kam nebūtu ne mazāko izredžu notikt bez okupantu ievestās un jau ieviestās noziedzīgās “likumīgās kārtības”, kuras vārdā iznīcināja vai deportēja uz svešiem attāliem novadiem desmitiem tūkstošu Baltijas valstu pilsoņu. Viņi – starptautisko tiesību normu izpratnē – tādi bija un palika.

Pavisam attālu Arktikā ieslodzītais Sencovs un Koļčenko vienmēr ir principiāli aizstāvējuši savu Ukrainas pilsonību. Uzstājuši uz to. Par spīti viņus sagūstījušā Kremļa režīma nostājai, ko raksturo zināmā tēze – ir cilvēks, pants atradīsies. Un arī – ir teritorija, iegansts tās sagrābšanai tiks atrasts. Abām tēzēm piemīt savstarpēja saistība, kas izpaudās staļinisma ērā un tāpat izpaužas mūsdienās. Iespējams, arī vēsturiskās pieredzes dēļ Lietuvas Seims nesen pieņēma rezolūciju ar prasību Sencovu atbrīvot. Šādi aicinājumi kopumā bijuši neskaitāmi, taču valsts parlamenta līmenī diezgan reti, un konkrētajā gadījumā zīmīgākais bija tas, ka “pret” balsoja tikai viens parlamentārietis un atturējās arī tikai viens. Tas tātad bija gandrīz visu Lietuvas deputātu pilsoniskuma un patriotisma apliecinājums, kaut balsojums attiecās uz Ukrainas un Sencova gluži personisko traģēdiju.

Šie savijušies vēstures un tagadnes notikumi liek domāt arī par simtgadi svinošo Latviju un drīzajām Saeimas vēlēšanām. Par mūsu pašu attieksmi, bet īpaši mūsu Augstā nama pretendentu attieksmi pret pagātni, kura nav pagājusi, kā vēsta pazīstama spārnotā frāze. Vēl ir mazliet laiks par to izvaicāt, piemēram, vēlētāju pievilināšanai par izkārtni izliktos premjeru kandidātus. Droši vien izskanēs arī politiski prātojumi, ka jautājums, tā teikt, nav viennozīmīgs. Proti, atbilde, kas allaž palīdz saprast, kurš tad īsti uzticību nepelna… Un varbūt pat drusku uzpurināt mūsu iesnaudušos pilsonisko apziņu.

LA.lv