Latvijā
Sabiedrība

Peru nacionālā varone no Latvijas 16


Barbarai d’Ačilei bija lemts trīs gadu vecumā pamest dzimteni un jaunajā mājvietā – Peru – kļūt par populāru dabas žurnālisti.
Barbarai d’Ačilei bija lemts trīs gadu vecumā pamest dzimteni un jaunajā mājvietā – Peru – kļūt par populāru dabas žurnālisti.
FOTO NO IZDEVUMA “EL COMERCIO” ARHĪVA

Kad žurnālisti Barbaru d’Ačili (D’Achille) Peru kalnos apturēja teroristi no maoistiskās kustības “Sendero Luminoso”, viņa pirms tam dzīvē bija piedzīvojusi jau daudz dramatisku mirkļu. Šiem bija lemts kļūt par pēdējiem viņas mūžā, taču tie līdz ar visu iepriekš paveikto padarīja Latvijā dzimušo sievieti par Peru nacionālo varoni.

No Latvijas uz Argentīnu

Dobelē dzimusī Barbara Bištēviņš trīs gadu vecumā 1944. gadā kopā ar vecākiem bija spiesta doties prom no Latvijas, iekļaujoties vairāk nekā 100 tūkstošu latviešu bēgļu pulkā. Kad Zviedrijas valdība 1946. gadā gļēvulīgi izdeva Padomju Savienībai pārbēgušos latviešu leģionārus, Bištēviņu ģimenē radās neuzticība Zviedrijas varas iestādēm. Ar draugu palīdzību viņi pārcēlās uz Argentīnu.

Pēdējos piecos savas dzīves gados Barbara aktīvi iesaistījās žurnālistikā, rakstot par apdraudētajām dzīvnieku sugām un biotopiem. Vācot datus visā Peru popularitāti ieguvušai rakstu sērijai par dabas aizsardzību, viņa un viņas ceļabiedri devās riskantos ceļojumos. “Naktī no mūsu teltīm mēs dzirdējām skaļu un ilgstošu sprauslāšanu, kuru izdvesa daži reptiļi, un vienīgais, kas atdalīja mūsu ķermeņus no šiem nakts monstriem, bija plāna auduma piramīdveida patvērums,” viņa vēstīja kādā no saviem rakstiem. Savās spilgtajās publikācijās latviešu cilmes Peru žurnāliste spēja pievērst plašu sabiedrības uzmanību dabas aizsardzības problēmām, par kurām iepriekš satraucās tikai daži biologi. Žurnāliste sāka saņemt vēstules no daudzām kopienām, un valsts aģentūras meklēja sadarbību, un viņa pati piedalījās jau esošo dabas rezervātu atbalstīšanā un jaunu veidošanā.

Barbara devās ilgās ekspedīcijās – sevišķi pēc tam, kad kļuva par laikraksta “El Comercio” ekoloģijas nodaļas vadītāju. Viņas izietie maršruti nebija iezīmēti tūristu ceļvežos; tie šķērsoja varenas upes, veda pa bezceļu vietām. Pētniecei vajadzēja pārvarēt kalnus, kurus ieskāva dziļas aizas, bija jāiztur ekstremālas temperatūras, lietusgāzes, elementāra komforta trūkums. Vienīgā kompensācija redzamo ainavu krāšņums. Dabas izaicinājumus viņa spēja pārvarēt, taču nespēja apturēt cilvēku neprātu…

Traģēdija kalnos

1989. gada 31. maija rītā Peru vidienes Uankavelikas pilsētā Barbara piecēlās agri. Viņai bija jāsatiek inženieris Estebans Bojorkess. Viņi kravas pikapā kopā ar šoferi un kādu palīgdarbinieku devās uz pamestiem kalnraču ciematiem, lai inspicētu, kā tiek īstenota izstrādātu karjeru rekultivācijas programma, apstādot tos ar mežu. Braucienā daudzviet kalnus vēl klāj migla, kura pamazām izklīstot atklāj uz brokastīm iznākušos alpaku pulciņus kalnu pļavās un pamestu kalnraču būdu spokainās aprises. Kalnu klusumu iztraucē tikai pikapa riepu uzrauto akmeņu sišanās pret mašīnas korpusu un motora ierēkšanās, pārvarot kādu grūtāku šķērsli. Pamestā kalnraču nometnē Barbarai un viņas pavadoņiem ceļu pēkšņi aizšķērsoja bruņoti vīri maskās. Tiek noskaidrots, ka inženieris Bojorhess ir augstu situēts valdības ierēdnis – tātad ienaidnieks. Gūstekņus aizturēja, pratināja, tad pārveda augstāk kalnos vienpadsmit kilometrus no Uankavelikas.

Teroristu nodaļas vadītājs biedrs Rohelio izrādījās viens no “Sendero Luminoso” jeb senderistu galvenajiem ideologiem. Viņš pieprasīja žurnālistei ievietot laikrakstā savu fotogrāfiju un plašu interviju, kurā grasījās izklāstīt paša vadīto komunistisko teroristu ideoloģiju. Sadarboties ar Peru dabas nikniem ienaidniekiem? Sieviete, kas bija pieradusi ignorēt briesmas, laužoties cauri mūžamežiem un virzoties augstkalnu šauros celiņos, atbildēja ar kategorisku “nē”.

Kad teroristu atbrīvotais šoferis un žurnālistes palīgs bija nogājuši desmit minūtes, viņi aiz muguras izdzirdēja sprādziena un šāviena troksni.

Otrā rītā notikuma vietā ieradās Peru armijas patruļa un prokurors. Viņi atrada saspridzinātu pikapu un divu cilvēku nedzīvos ķermeņus. Vīrietim bija šāviena brūce pakausī, sievietei ar akmeni sadragāts galvaskauss…

No Bištēviņu dzimtas

Šī raksta autors šo stāstu uzzināja, pateicoties savam hobijam – korespondencšaham. Spēļu partneri pārsūta savus gājienus pretspēlētājam. Agrākos laikos tas notika ar vēstuļu vai pasta atklātņu palīdzību, mūsdienās – speciālos interneta serveros. Četrpadsmitās pasaules korespondencšaha olimpiādes pusfinālā Latvijas izlasei citu valstu vidū bija jāspēlē arī ar Peru komandu. Uzsākot partiju, partneri parasti iepazīstas viens ar otru. Mans pretspēlētājs Hozē bija Limas universitātes students. Izrādījās, ka viņam patīk klasiskā mūzika, jo sevišķi “zviedru” diriģenta Marisa Jansona ieskaņojumi. Izdarot kārtējo šaha gājienu, metos arī vārdiskā uzbrukumā, aizrādot, ka Mariss Jansons nav nekāds zviedrs, bet gan latvietis. Taču mūsu vārdiskajā saspēlē jau nākamajā Hozē sūtījumā saņemu spēcīgu pārbaudījumu erudīcijai: “Vai zināt latvieti, kura ir Peru nacionālā varone?”

Bija vien jāatzīst, ka nezinu. Nākamā atbilde deva sākotnējo informāciju; Barbara d’Ačile, dzimusi Bištēviņš 1941. gadā Dobelē Latvijā. Dabas pētniece un žurnāliste, kuru 1989. gadā nogalināja kreisie teroristi. Viņas tēvs Oļģerts Bištēviņš bija diriģents Argentīnā.

Diriģenta Bištēviņa vārds man nav svešs – skolojies Rietumeiropā pie vairākiem atzītiem maestro, tajā skaitā pie diriģēšanas slavenības Feliksa Veingartnera; atgriezies Latvijā 30. gadu otrajā pusē; aktīvi iesaistījies Latvijas mūzikas dzīvē, atskaņojot ar Radiofona simfonisko orķestri ne vienu vien latviešu komponistu jaundarbu un gūstot atzinību kā Vīnes klasiskās mūzikas komponistu smalks interprets. Oļģerts Bištēviņš bija viens no tiem latviešu inteliģences pārstāvjiem, kuri, nebaidoties represiju, vācu okupācijas laikā parakstīja Latvijas Centrālās padomes 1944. gada 17. marta memorandu par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Viņa vārds kļūst par pavediena galu, tālākai notikumu attīstības šķetināšanai.

Diriģenta sieva Daina, spēcīga rakstura sieviete, ir tā, kura 1944. gadā visnoteiktāk uzstāj – mēs aizbraucam. Un tā paša gada rudenī ģimene ar diviem mazgadīgiem bērniem – meitu Baibu un dēlu Indriķi zvejnieku laivā no Pāvilostas devās uz Gotlandi, vēlāk pārcēlās uz Argentīnu. Tur Oļģerta Bištēviņa diriģenta spējas un lieliskā izglītība uzreiz atrada pielietojumu. Viņu uzaicināja diriģēt Argentīnas Nacionālo simfonisko orķestri, Buenosairesas simfonisko orķestri, Argentīnas Radio orķestri un simfoniskos orķestrus citās Argentīnas pilsētās. Viņa diriģētie koncerti notiek labākajās Argentīnas koncertzālēs, arī uz lielākā Latīņamerikas operteātra Buenosairesas “La Colon” skatuves.

Kā viesdiriģents viņš apciemo Čīli, Urugvaju un 1963. gadā arī virkni Eiropas valstu. Ģimenē pa šo laiku meitai Baibai (kuru argentīniešu ierēdņi pārdēvē par Barbaru) un brālim Indriķim ir pievienojusies māsa Sandra. Oļģerts Bištēviņš kļūst arī par vispāratzītu diriģēšanas profesoru, kurš izaudzinājis vairākas argentīniešu diriģentu paaudzes. Mūža nogali līdz savai aiziešanai aizsaulē 1972. gadā latviešu maestro pavada ievērojamā Argentīnas kultūras centrā Santafē, kur viņš ir vietējā simfoniskā orķestra galvenais diriģents.

Amazone no augšas

1961. gadā Peru lidsabiedrība “Panagra” Limā izsludināja uzņemšanu lidmašīnu stjuartu kursos. Atlasei noteiktajā dienā daudzo tumsnējo dažādu proporciju spāņu un indiāņu asiņu jaukuma skaistuļu vidū uzmanību piesaistīja jauniete ar pavisam gaišu sejas krāsu, “Barbara Bistevins Treimanis” – viņa raksta pieteikuma anketā, pēc spāņvalodīgo zemju tradīcijas blakus tēva uzvārdam nosaucot arī mātes dzimtu. Konkurss tika veiksmīgi izturēts, un sākas latvietes darba gadi debesīs. No mākoņu augstumiem viņa iepazina Peru. No ziemeļiem uz dienvidiem valsti šķērsojošie Andu kalni, plašie lietusmežu rajoni austrumos padara daudzas vietas grūti pieejamas, un aviotransports ir ļoti nepieciešams.

Brīvajos brīžos Barbarai ir laiks pavērot ainas, par kurām tik aizrautīgi stāsta tūrisma ceļveži: inku svētvieta augstkalnos Maču-Pikču, noslēpumainie lielformāta attēli Naskas tuksneša smiltīs, gleznainais Titikaka ezers, inku civilizācijas šūpulis Kusko, šaurā Klusā okeāna piekrastes zona, necaurredzamais zaļais pārklājs Amazones upes augštecē. Šos lietusmežus jaunā stjuarte aplūkoja ar bijību. Amazoni aptverošais zaļais mūžamežu masīvs atdeva Zemei to skābekli, ko aprija reaktīvie dzinēju, dūmojošie skursteņi un iekšdedzes motori. Ar bažām viņa vēroja, ka no šīs zaļās segas vietām paceļas dūmu stīdziņas. Tur zemnieki atņēma džungļiem platības, lai varētu audzēt ne tikai labību un liellopus, bet arī kokas krūmus. Šo krūmu zaļās lapas tika par mazu naudu uzpirktas, pagrīdes laboratorijās pārvērstas baltā pulverī, lai tālāk dotu peļņu narkotirgoņiem.

Pagāja daži lidojumu gadi un kādu vakaru klubā, kurā mēdza pulcēties lidsabiedrību apkalpojošais personāls, Barbara iepazinās ar kluba īpašnieku – sportisku itāli Mauricio. Viņš 1956. gada Melburnas olimpiskajās spēlēs bijis Itālijas ūdenspolo izlases komandas spēlētājs. Lai izvairītos no despotiskās mātes uzraudzības, viņš atbraucis uz Peru un uzsācis savu biznesu. Abi jaunieši ieskatījās viens otrā, apprecējās. Barbara ieguva Itālijas pilsonību un aristokrātisku uzvārdu d’Ačile, spāņu mēlē tik grūti izrunājamā Bištēviņš vietā. Drīz ģimenē klāt nāca meita Daina (par godu vecmāmiņai) un dēls Fabricio.

Pirmā dabas aizsardzības cīņa

Barbaras darbīgajam vīram ir stingrs uzskats, ka biznesam ir jābūt rentablam. Viņa vadītais klubs īsti neatbilst šim priekšstatam, un Mauricio pieņem kādas angļu tirdzniecības firmas priekšlikumu kļūt par menedžeri firmas filiālēs Amazonei pieguļošajās pilsētās.

Un tā jaunā ģimene dodas uz Ikitosu, Pukaljpi un nonāk pat līdz mūža mežu lielpilsētai Manausai Brazīlijā, uzceltai tajā vietā, kur Amazones kafijas ar pienu krāsas plūdums vēl ilgi nespēj sajaukties ar pietekas Rionegro stipri savārītas melnās tējas tonējumu. Dažviet izmaiņas dzīvē pēc galvaspilsētas Limas ērtībām ir krasas. Mauricio ir gādīgs ģimenes tēvs un dara visu iespējamo, lai ģimene justos maksimāli ērti. Pie Pukalpjes viņi dzīvo mītnē ar palmu lapu jumtu un elektrības padeve ir neprognozējama. Toties Baibai un bērniem patīk ikdienas izjādes ar zirgiem un daudzveidīgās dabas vērošana. Grāmatu plauktā parādās arvien jaunas grāmatas par botāniku un zooloģiju. Kad pēc pastaigas uz tuvējo mežu tiek atnests kāds neparasts kukainis vai augs, tiek rūpīgi pētīts, vai šajās grāmatās tie ir atrodami. Savus vērojumus un dabas apbrīnu Barbara izteic dienasgrāmatā, savās plašajās vēstulēs draudzenēm un radiniekiem, tā neapzināti trenējot savas novērotājas spējas un rakstītājas veiklību.

Manausā Barbara izcīna savu pirmo dabas aizsardzības cīņu. Pie viņu mājas aug augsts koks. Pilsētas varas iestādes grib to nozāģēt, lai atbrīvotu vietu celtniecībai. Jaunā sieviete, kura arvien vairāk izjūt mīlestību un piederību dabai, metas koku aizstāvēt un … cīņu zaudē. Bet tas tikai stiprina viņas gribu. Pēc 16 mūža mežos pavadītiem gadiem ģimene atgriežas galvaspilsētā Limā. Un atgriezusies Barbara cenšas iekļauties pirmajos valsts dabas aizsardzības projektos.

Žurnālistes karjera

1985. gada 28. augustā ietekmīgais Peru laikraksts “El Comercio” savā sestdienas numurā veselu lapu un vēl ceturtdaļu bija atvēlējis nezināmai žurnālistei, kuras publikācijas iepriekš nebija manītas. Raksta nosaukums bija “Jūras lauvas”, un tam vēl bija pievienota sleja “Aligators”. Sākotnēji izbrīnīja, kāpēc tik daudz vietas laikrakstā atvēlēts dabas tematikai, ja valstī plosās ekonomiskā krīze un vardarbība! Taču raksts bija tik dzīvā valodā uzrakstīts un izzušanas briesmas dzīvnieku sugām atklātas tik pārliecinoši, ka publikācija guva plašu atsaucību. Rezultātā redakcija pasūtīja Barbarai d’Ačilei rakstu arī nākamajai sestdienai. Tas bija sākums iknedēļas publikāciju sērijai, kas pārvērta bijušās lidmašīnas stjuartes, vīra privātsekretāres un mājsaimnieces dzīvi.

Sestdienas apraksti turpinājās ar apskaužamu regularitāti. Piemēram, “Vai glābsim “paiche”?” tika veltīts pasaules lielākajai saldūdens zivij, kas uzturas Amazonē, sasniedzot ltriju metru garumu un 220 kg svaru. Apceļojot Manu nacionālo parku, viņa rakstīja par skudru sugu, kas barojas no koka nektāra un reizē aizsargā to no kaitēkļiem. Pēc ceļojuma uz Kahamarku Barbara aprakstīja vulkāniskas izcelsmes klinšu stabu mežu (“frailones”), kas “izaug” līdzenumā.

Skudras, aligatori, papagaiļi, jūras lauvas, pērtiķi, bruņurupuči, paičes – tā ir tikai neliela daļa no dabas pētnieces tēmām. 1988. gada vidū viņa kuplā ekspedīcijā dodas gar Peru un Bolīvijas robežupi, lai noteiktu, vai teritorijai jānosaka dabas rezervāta statuss. Pēc mēneša viņa jau ir Otavā, piedaloties konferencē par apdraudēto sugu tirdzniecības reglamentāciju.

Bīstamie apvidi

Bet 80. gadu sākumā ceļotājiem nomaļākās vietās draudēja nopietnas briesmas no Peru marksistiski-ļeņiniskās, maoistiskās nelegālās komunistiskās partija un tās teroristiskā grupējuma “Sendero Luminoso” (“Mirdzošā taka”). Tautā tās sekotājus sauca par senderistiem. Peru tajā laikā bija vērojama dziļa sociālā plaisa. Daudzi zemnieki dzīvoja lielā nabadzībā, daudzviet trūka elementāru ērtību un elektroapgādes. Galvaspilsētas Limas iedzīvotājiem nebija priekšstata, kas notiek Andu kalnu otrā pusē, nomaļos rajonos. Daudzas valsts sociālās programmas noslīka korupcijas purvā, un senderistu propaganda atrada dzirdīgas ausis daļā nabadzīgo zemnieku. Senderisti pasludināja karu pret valsts institūcijām. Zemniekiem, kas iekļāvās valsts programmās un gribēja attīstīt lauksaimniecisko ražošanu, tie iznīcināja ganāmpulkus, dedzināja sējumus, uzspridzināja lauksaimniecības tehniku. Vai Barbara zināja, ka tie apvidi, kurus viņa apmeklē, mēdz būt bīstami? Varbūt viņa ignorēja briesmas? Varbūt domāja, ka viņu aizsargā žurnālistes statuss? Diemžēl tas nepalīdzēja traģiskajā epizodē 1989. gada 31. maijā.

Žurnālistes un inženiera Bojorkesa neģēlīgā slepkavība izraisīja sašutuma vētru Peru pilsoniskajā sabiedrībā. No valdības pieprasīja nesaudzīgu cīņu pret sarkanajiem teroristiem, savukārt dabas aizstāvju rindās pieteicās daudz jaunu interesentu, kurus bija iedvesmojušas d’Ačiles publikācijas.

Barbara d’Ačile pēc nāves kļuva par Peru nacionālo varoni (“Hero civile del Peru”). Viņas vārdu pievienoja dabas parka “Pampa Galeras” nosaukumam (“Pampa Galeras Barbara D’Achille National Reserve”). Arī kāds papagailis Amazones selvā tika pie d’Ačiles vārda – nannopsittaca dachillae.

Trīs gadus pēc traģēdijas trīs no bandas locekļiem, kuri nogalināja žurnālisti un inženieri, arestēja un notiesāja. Taču viņi nebija tieši piedalījušies slepkavībā. Īstos slepkavības veicējus tā arī nenotvēra.

D’Ačiles ģimenei sievas un mātes zaudējums bija ļoti sāpīgs. Sākotnēji viņi pat izvairījās iepazīties ar izmeklēšanas un vēlākās tiesas materiāliem, baidoties uzplēst sāpju brūces. Dēls Fabricio sirdsmieram pameta Peru un devās uz Floridu (ASV), Mauricio nodzīvoja vēl 24 gadus un sirds trieka viņu pieveic 31. maijā – tajā pašā dienā, kad tika nogalināta viņa sieva.

Meita Daina palika Peru, viņa māca angļu valodu, piedalās aktivitātēs, kas aizstāv sieviešu tiesības. Intervijā pirms trim gadiem uz jautājumu: “Vai tu piedosi mātes slepkavām?” viņa atbildēja: “Domāju, ka es to izdarīju jau kādu laiku atpakaļ…”

Galerijas nosaukums

Kā tapa šis raksts

Mana tēva, flautista un Latvijas Mūzikas akadēmijas emeritētā profesora Viļņa Strautiņa hobijs vairākus gadu desmitus bija korespondencšahs jeb šaha spēle ar pasta, vēlāk interneta starpniecību. Padomju laikos tā bija iespēja arī sajust pasaules elpu. Dažkārt šādas attālinātās spēles pārtapa draudzībā, citreiz vienkārši ļāva uzzināt kaut ko interesantu, kā šajā lapā aprakstītajā epizodē.

Šī gada pavasarī, acīmredzot jūtot, ka veselība pasliktinās, viņš steidza uzrakstīt stāstu par latvieti, Peru nacionālo varoni Barbaru d’Ačili jeb 1941. gadā Dobelē dzimušo Baibu Bištēviņš. Pētot Baibas-Barbaras dzīves stāstu, par ko viņš uzzināja no Limas universitātes studenta Hozē, viņš daudzas stundas pavadīja tīmeklī. Viņš ļoti vēlējās, lai par šiem Latvijā (atšķirībā no Peru) gandrīz nevienam nezināmajiem notikumiem lasītu pēc iespējas vairāk cilvēku. Mans tēvs aizgāja mūžībā 2018. gada 12. augustā. Tagad nododu šo stāstu “Latvijas Avīzes” lasītājiem vērtēšanai.

Pēteris Strautiņš

LA.lv