Kultūra
Kultūrpolitika

Pensijā vēl netaisās. Saruna ar aktieri Ivaru Kalniņu 16


Ivars Kalniņš
Ivars Kalniņš
Foto – Valts Kleins

Ivara Kalniņa radošā dzīve vienmēr ir bijusi saistīta ar austrumu kaimiņvalstu kino, televīzijas un teātra industriju. Kopš kinolentu vietā nākusi ciparu tehnoloģija viņš lomas precīzi neuzskaita, šķiet, ka tās tuvojoties diviem simtiem. Jau ilgāku laiku dzimtenē talants netiek novērtēts, toties ārzemēs esot lielāka izvēles brīvība un augstāki honorāri. Augustā aktierim aprit 70 gadi, taču izskatās, ka pensijā iet netaisās.

Ar Ivaru Kalniņu tiekos Dziesmu un deju svētku laikā, kad viņam uzticēti, kā pats saka, aukles pienākumi – vecākā meita dejo Rīgas Franču liceja tautas deju kolektīvā “Auseklītis” un jāvadā uz mēģinājumiem. Liela dancotāja esot arī mazākā, kas nupat pabeidza pirmo klasi. “Tērpi, zeķītes, kurpītes, tas viņām patīk,” pasmaida gādīgais tētis. Laika pietiekot gan ģimenei, gan darbam. Par dzimšanas dienu izsakās visai atturīgi. Minu, ka starptautiskā teātra un kino mūzikas festivāla “Jūras pērle”, kas notiek Jūrmalā, 1. augusta programmā ierakstīts, ka “īpašs notikums būs Ivara Kalniņa jubilejas svinības”, bet mākslinieks tik parausta plecus un nosaka – par to esmu maz informēts. Nekāda sentimenta, tikai lietišķi profesionāla attieksme, pie kādas pieradis lielajā Krievijas un Ukrainas aktiermākslas tirgū. Ja ko griboties “priekš sirds”, par savu naudu ierakstot Latvijā kādu dziesmu disku. Nupat izdevis vinila plati “Uh…” kā veltījumu Latvijas simtgadei.

Tā sagadījās, ka tieši pirms mūsu sarunas Latvijas televīzijā rādīja filmu “Likteņdzirnas”, kur jums ir viena no galvenajām lomām.

Es pat nepieminu, ka man tāda ir. Sū…īga filma.

Nu vismaz meitām kādus vecos gabalus esat parādījis?

Man ir stāsts par “gastroļiem” (viesizrādes, – I.P.) pie Amerikas krieviem. Pie viņiem esmu vairākkārt braucis, tas bija nopietnāk nekā pie latviešiem, jo nebija jādzīvo pie kāda mājās un pārdeva biļetes, nevis vāca ziedojumus. Ņujorkā ir tāds rajons Braitonbīča, kur dzīvo krievi, ukraiņi, ebreji, pat uzraksti pie veikaliem ir krieviski. Iegāju tur kādā puspagrabiņā, kur pārdod mākslas filmu CD (kompaktdiski, – I.P), visa “sperta” (nelegāli pavairota, – I.P.) produkcija. Man līdzi saraksts ar filmām, prasu pārdevējam, vai viņam ir tādas. Visas esot! Domāju, jānopērk, jo bērni prasa, ar ko nodarbojos, bet man mājās nav nekā ko parādīt. Veselu somu piekrāmēju ar savām filmām. Beigās pārdevējs uz mani paskatās un saka: “Dļja vas – skidka ģesjaķ procent!” (tulkojumā no krievu valodas – Jums atlaide – desmit procenti, – I.P.)

Viņš jūs atpazina?

Jā, no CD vāciņa…

Nav ironiski?

Tas ir smieklīgi. Tāpēc par padomju laiku, visu to 20. gadsimtu pat negribu runāt.

Tomēr ir vērts pieminēt vēl vienu Jāņa Streiča filmu – “Teātris”, kurā Toma loma, kā apgalvo kritiķi, bija jūsu veiksme. Pats režisors kādā sarunā teicis, ka šai lomai jūs izvēlējusies Vija Artmane.

Nezinu, kurš kam prasīja, bet, ja Artmane tā izdarīja, tas bija pareizi. Viņa man to nekad nebija teikusi. Uz Toma lomu pretendēja vēl divi aktieri, bet pēc provēm varēja redzēt, ka mūsu ģīmji perfekti sader, izdevās laba kompozīcija un saspēle. Kino likumi ir tādi, ka ņem tos, kuru sejas labi saskan, un tur nekā nevar darīt.

Vai karjerā sevi uzskatāt par veiksminieku?

Kopumā – jā, kaut gan… Būtu citur jāpiedzimst. Jaunībā ar igauni manu draugu Lembitu Ulfsaku filmējāmies pie poļu režisora Bogdana Porembas, spēlējām šļahtičus kopā ar poļu aktieriem Ukrainā un Čehijā. Ar Lembitu spriedām, ka mums traucē dzelzs priekškars, lai iekarotu pasauli. Par pašapziņas trūkumu nevarējām sūdzēties, tās bija 80. gadu beigas un sajūta, ka logi drīz būs vaļā. Poļi bija tikuši tālāk, un Poremba mums teica – jūs vēl raudāsit pēc valsts kino! Viņi zināja, demokrātijai ir savas ēnas puses – cenzūru nomainīs naudas vara un slavinājums.

No aktieriem jums un Gundaram Āboliņam izdevusies aktīva radošā darbība ārpus Latvijas, tiesa, viņš tagad ir atgriezies.

2000. gadā Kārlis Auškāps un Bērtulis Pizičs (Dailes teātra galvenais režisors un direktors, – I.P.) ar mani nenoslēdza līgumu, kad palūdzu vairāk brīvu laiku, lai neliek jaunās izrādēs, kamēr filmēšos “Likteņdzirnās”. Nekad neesmu prasījis lomas, bet, kad nebija ko spēlēt, arī bija nepamierināti. Tā kļuvu brīvs un neatteicos no jauniem piedāvājumiem, iesaistījos vairākās antreprīzēs, kad aktieru trupa ar vienu izrādi ceļo pa pasauli un katru dienu izrāde ir citā pilsētā. Lai nestāsta, ka tūkstošvietīgās zālēs ar to nevar nopelnīt naudu. Vienkārši vajag sakārtot saimniecību un domāt par tiem, kas strādā uz skatuves, un tad par visu pārējo!

Latvijā tā nav?

Un ilgi vēl nebūs. Te ir kā padomju laikos. Man ir pazemojoši – meklēt savu vārdu teātrī uz sludinājumu dēļa, vai kāds mani ir aplaimojis ar lomu. Māksla nav nagliņu štancēšana.

Vai nav bijis piedāvājuma no mūsu teātriem?

Ir. Bet nu jau es te ne uz ko neceru. Kad iedošu savu “raideri” (šeit domāti līguma noteikumi, – I.P.)…

Citur pasaulē aktieris, kurš nestrādā kādā konkrētā teātrī, ir uzņēmējs. Tas ir mans bizness. Laiku lieki netērēju, ja tas netiek lietderīgi izmantots, man maksā “ņeustoiku” (soda nauda par līguma nepienācīgu izpildi, – I.P.).

Krievijā to tik precīzi spēj ievērot?

Protams, tie, kas grib sadarboties ar labiem māksliniekiem. Ar manām lietām nodarbojas aģenti, un viņi ir juristi. Ja mani uzaicina, teiksim, uz kādu “tokšovu” (televīzijas sarunu raidījums, – I.P.), sarunas notiek arī par atbilstošu honorāru, protams, ne jau tramvaja biļetes apmērā līdz ieraksta vietai. Pie mums tas parasti ir “liels gods”.

Šobrīd Krievijā ir viegli strādāt. Dienā nofilmējam apmēram vienu sēriju – līdz pat 20 epizodēm, lielākoties izmantojot skaņu no filmēšanas laukuma, tekstus pārrunā, ja nu kas galīgi saiet dēlī.

Cik jums ir aģentu?

Trīs – teātrim. Divas aģentūras kino un seriāliem.

Esat tur populārs?

Diezgan, pagaidām vēl varu savākt pilnas zāles, citādi ar mani Krievijā neviens nerunātu. Pēdējos 20 gadus esmu tur ļoti daudz parādījies. Kaut ko jau atceras no laika, kad iznāca “Ziemas ķirši” un vēl vairākām citām filmām, seriāliem. Televīzija regulāri aicina uz sarunu šoviem, katru gadu kāds kanāls par mani uztaisa portretraidījumu. Latvijā man tikai vienreiz mūžā tāds ir izveidots. Šogad divi krievu TV kanāli ir izveidojuši divus manus portretus.

Varat izvēlēties, ko spēlēt?

Parasti spēlēju to, kas man patīk, taču ar vecumu paliek arvien mazāk lomu. Nu ko manos gados var spēlēt – ne jau Romeo vai Hamletu un pat ne Otello, bet Prospēro gan, ja ņemam Šekspīru. Rainim – Balto tēvu vai kraukli, taču ne Antiņu. Vīriešiem ir vieglāk – vairāk lomu, jo pasaules dramaturģijā parasti ir viena sieviete un divi vīrieši. Sievietēm šajā vecumā ir mazāk piemērotu lugu.

Kāds ir jūsu ampluā? Kādreiz, ja padomju filmās vajadzēja tēlot vācu oficierus, ņēma latviešu vai mūsu kaimiņu aktierus. Valentīns Skulme teica – esmu visas pakāpes vācu armijā nospēlējis – no ierindnieka līdz ģenerālim.

Es nevienu vācieti neesmu spēlējis. Tikai kaut kādus padomju cilvēkus laikā, kad vajadzēja savādākas sejas, citādus tipāžus.

Padomju Savienībai raksturīgā propaganda mākslā parādās arī mūsdienu Krievijā. Jums nācies ar to saskarties?

Protams, bet to ir grūti iepriekš nojaust. Ja kādreiz deva lasīt scenāriju, kurā bija norādīts viss teksts, kadrējums un mūzika, tad tagad labākā gadījumā iedod lapas ar daļu no teksta. Bieži vien scenārijus seriāliem raksta vairāki autori un režisori un nav skaidrs ne konteksts, ne ar ko tas beigsies. Nesen mūsējie mediji “uzbrauca” kolēģim Mārtiņam Vilsonam*, ka spēlējis kādā politizētā seriālā neesošas valsts prezidentu, taču viņš jau nedomāja, ka tā ir kaut kāda krievu propaganda. Turklāt viņam taču jāpelna nauda, jo ir daudz bērnu!

Vai pēc piedalīšanās viesizrādēs Krievijas okupētajā Krimā jūs vēl ielaiž Ukrainā?

Protams, kāpēc ne? Trīs reizes esmu bijis uzstāties un neesmu saņēmis pretenzijas ne no vienas Ārlietu ministrijas. Pasākumu taču toreiz organizēja ukraiņu puse no Poltavas, ar kuriem strādāju jau kādus 15 gadus. Esmu arī pirms konflikta visu Ukrainu apbraukājis, to pašu Doņecku, Mukačevu, Ļvovu u.c.. Viss norāda, ka, iespējams, tas bija krievu dzeltenās preses blogs – provokācija, uz kura uzķērās mūsu mediji.

Kur tagad filmējaties?

Astoņu sēriju detektīvā “Parasta slepkavība” kopā ar Čursinu (aktrise Ludmila Čursina, – I.P.). Viņa kā mis Mārpla uz savu roku izmeklē dīvainas nāves, kas notiek skaistumkopšanas salonos, bet es esmu kaimiņš un draugs, kurš viņai palīdz, vadā ar auto. Man patīk, ceru, ka būs asprātīgs gabaliņš un bez krievu, amerikāņu vai ķīniešu propagandas.

Ar kolēģiem sanāk runāt par politiku? Piemēram, par režisora Kirila Serebreņņikova aizturēšanu un mājas arestu vai notiesāto ukraiņu režisoru Oļehu Sencovu.

Kas ir Sencovs?

Viņu Krievijas tiesa notiesāja par it kā terorismu uz 20 gadiem stingrā režīma kolonijā. Nesenajā vizītē Maskavā Francijas prezidents Emanuels Makrons par abiem aizlika labu vārdu, bet veltīgi.

Tas ir labi, ka Makrona kungs aizliek labu vārdu par netaisni cietušajiem. Puse Krievijas nav apmierināti ar to, kas notiek, otra puse varbūt jūtas labi. Serebreņņikova gadījumā, visdrīzāk, tā ir naudas lieta, kad kaut kas par daudz iztērēts.

Ir sanācis paskatīties kādu no pēdējā laika Latvijas filmām? Uz simtgadi valsts piešķīra kino krietni lielāku naudu.

Visu kopējo bildi nevaru vērtēt, taču tas, ko noskatījos, priecē, izrādās, ka var pat ar telefonu kaut ko labu uztaisīt. Ne vienmēr jābūt daudz naudai, galvenais, lai ir dvēseles kustības, talantīgas idejas un izpildījums. Jāatzīmē „Nameja gredzens”, ”Svingeri”, “Melānijas hronika” – Kairiša kungam ļoti izdevies darbs.

Jūsu ģimenē šis temats nav svešs – mātes brāli izsūtīja uz Vorkutu.

Varu pastāstīt par to dzīvi vēl šausmīgākus stāstus. Radus izsūtīja gan 1941., gan 1945. gadā. Mana pirmā sieva bija dzimusi Dudinkā. Esmu uzstājies daudzās pilsētās, kur bija izsūtīti latvieši – jau pieminētajā Dudinkā, Vorkutā, Intā, Magadānā, Karagandā, Omskā u.c. Tas bija padomju laikā, kad man organizēja tikšanās un prasīja, kur gribu aizbraukt. Ar cilvēkiem runāju arī par izsūtīšanu, stāstīju, ka man te bija nometināti radi. Viņi saka, bet mēs šeit dzīvojam… Pēc tikšanās nāca klāt ļaudis ar latviešu uzvārdiem – strēlnieku vai izsūtīto pēcnācēji.

Kāda ir jūsu patriota sajūta, tā ceļojot starp Latviju un Krieviju?

Tas, ka man darbs ir tur, nenozīmē, ka mazāk mīlu Latviju par tiem, kas šeit dzīvo un strādā. Tieši otrādi – varu dažiem pastāstīt, kā pelnīt tur un tērēt šeit, nevis vest no valsts naudu ārā.

Man patīk Latvija, ka esmu latvietis. Vēl šodien acu priekšā ir bilde, ka esam sadevušies rokās par savu zemi, es paspēju pie Berģiem iestāties Baltijas ceļa ķēdē. Var daudz runāt, kā nu kurš līdz šim laikam dzīvojis, taču galarezultātā ir labi, kā viss noticis, bet mūsu sapņus un vīzijas varbūt izdosies piepildīt nākošajai paaudzei.

Šogad domas un runas grozās arī ap Saeimas vēlēšanām. Pašam ir bijusi deputāta pieredze, tikai politiskā karjera ātri beidzās. Kāpēc?

Sapratu, ka tas nav mans – sēdēt sapulcēs un tādā veidā pelnīt naudu. Saeimai vajadzīgi profesionāļi, lai paliek juristi.

Aktieriem deputāta krēslā nav ko darīt?

Kultūras pārstāvji ir vajadzīgi, tie ir sirdsapziņas cilvēki. Ja par maniem kolēģiem runā, Saeimā lieki nav sēdējusi ne Dreģe, ne Kantāne (Saeimas deputātes aktrises Olga Dreģe un Ausma Kantāne, I.P.). Daudzi tur gribētu pabūt, bet kad ievēl kolēģi – smīkņā. Man izdevās ielikt pirmos akmentiņus Valsts kultūrkapitāla fonda pamatos – igauņi tādu jau bija izveidojuši, un mēs viņiem sekojām.

Vai pats par savu dzīvi taisāties rakstīt grāmatu – daudz kas pieredzēts.

Man jau ir divas – latviešu un krievu valodā –, tās gan izdotas pirms ilgāka laika. Jā, noteikti rakstīšu, varbūt tie būs stāstiņi, varbūt fotoattēli. Man ir fotogrāfiju kolekcijas – cilvēku sejas, attēli, ko redzu pa savas viesnīcas logu, pa ceļam noskatīti ķemertiņi kā ekonomikas un kultūras sastāvdaļa. Bildes ir dažādas, arī paradoksālas. Kaut kur lasīju, ka tauta ir veselīga, ja spēj par sevi pasmieties.

Latviešiem tas nāk grūtāk?

Mums stipri traucē mazās tautas komplekss. Gribam, lai visi mūs mīl un saprot.

Kā tad galu galā savu jubileju svinēsit?

Bez liekas publicitātes. Tie vispirms būs manas ģimenes svētki.

Sabrauks visi pieci bērni?

Starp citu, viņi visi dzīvo Latvijā.

Pensijā laikam vēl netaisāties doties, toties esat sasniedzis Latvijas vīriešu vidējo vecumu, kas ir par desmit gadiem īsāks nekā sievietēm. Kas notiek ar mūsu vīriem?

Tās pensijas, ko lielākā daļa šeit saņem, ir pazemojošas un cilvēku cieņu aizskarošas. Bet par Latvijas vīriešiem runājot, droši vien, ka viņi dzīvo lielākā stresā. Lasīju kādā pētījumā, ka vīrietis ir vairāk sabiedriska būtne un grib būt kapteinis, ģenerālis. Ja neizdodas, tas viņu saēd. Vēlas vairāk nopelnīt, bet nesanāk – tas atkal bojā nervus. Grib savu sievieti uzturēt, lai viņa dzīvo mājās ar bērniem, rosās pa virtuvi, un pat to nevar kārtīgu uztaisīt. Sieva sāk “zāģēt”, viņš apprec citu, bet tā arī zāģē un nākamā – dara tāpat.

Saprotu, ka jūsu ģimenē esat kapteinis un sieva “nezāģē”.

Mēs ģimenē par varu necīnāmies. Man nav ne kompleksu, ne tādu ambīciju, ģimeni varu pietiekami nodrošināt. Patīk, ja sieviete jūtas pašpietiekama, un mana kundze tāda ir, bija nepieciešamas tikai nelielas investīcijas.

Saistītie raksti

Varu tikai katram vīram novēlēt, lai ar profesiju, kuru izvēlējies, spētu savai ģimenei sagādāt visu nepieciešamo. Diemžēl Latvijā daudziem laime jābrauc meklēt ārpusē, skatījos Dziesmu svētku gājienu – gandrīz stundu gāja tie, kas strādā ārzemēs. No kurienes tik nebija atbraukuši! Līdzīgi kā ebreji vai armēņi esam izklīduši pa visu pasauli.

Esat padomājis, ar ko tā patiesi varat savā dzīvē lepoties?

Kokus esmu iestādījis – pat veselu dārzu, māju uzcēlu, bērni man ir.

Aktiera darbu kā pirmo tomēr nenosaucāt?

Tas pats par sevi, tāpēc ka tur var darīt bezgalīgi daudz.

* Mārtiņš Vilsons Krievijas seriālā “Vēstniecība”, kuru sāka demonstrēt maija sākumā, atveido izdomātas Austrumeiropas valsts Kaledonija prezidentu.

Galerijas nosaukums

Ivars Kalniņš

aktieris

Dzimis 1948. gada 1. augustā Rīgā daudzbērnu ģimenē.

Beidzis Rīgas Raiņa 8. vakara vidusskolu.

Aktiera profesiju mācījies Rīgas Kinostudijas Tautas kinoaktieru studijā un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas teātra fakultātē.

Dailes teātra aktieris no 1972. līdz 2000. gadam.

Piedalījies vairāk nekā 180 filmās un seriālos Latvijā, Krievijā, Ukrainā u.c..

Bijis 6. Saeimas deputāts.

Laulībā ar Lauru Kalniņu divas meitas – Luīze Dārta (15) un Vivjena Anna (8), no iepriekšējām divām laulībām – dēls Mikus un meitas Elīna un Una.

 

LA.lv