Viedokļi
Komentāri

“Hibrīdkara apstākļos no integrācijas plāna izsvītro latvisko”: Daces Melbārdes komentārs pēc LA raksta 16


Dace Melbārde
Dace Melbārde
Foto – Edijs Pālens/LETA

Vārdiem ir spēks. Par šo seno patiesību atgādināja “Latvijas Avīzes” 18. jūlijā publicētais raksts ar skaļo virsrakstu “”Hibrīdkara apstākļos” no integrācijas plāna izsvītro latvisko”. Rakstā tika vēstīts par 17. jūlijā Ministru kabinetā apstiprināto informatīvo ziņojumu “Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas īstenošanas plāns 2019. – 2020. gadam”, kurā neparādoties “latviskās kultūrtelpas” jēdziens. Apzinoties savu atbildību par šā ziņojuma izstrādi un virzīšanu valdībā, vēlos kliedēt bažas, jo nekas, protams, nemainās: latviskajai kultūrai ir un arī turpmāk būs izšķiroša vieta Latvijas sabiedrības integrācijas politikā. Un citādi nemaz nevarētu būt, jo latviskā kultūrtelpa veido Latvijas nacionālās kultūrtelpas saturu. Taču tieši šī it kā pašsaprotamā simbioze ir raisījusi satraukumu atsevišķos cilvēkos. Lai izvairītos no kara bungu rībināšanas, vēlos izmantot šo pārpratumu un aicināt “Latvijas Avīzes” lasītājus iedziļināties terminos “latviskums”, “nacionāls” un “Nacionāla valsts”, kā arī skaidrot, kādēļ integrācijas plānā tiek lietots arī termins “Latvijas nacionālā kultūrtelpa”.

Sākšu ar pašu pamatu – Latvija ir nacionāla valsts, ar to saprotot, ka Latvijas valsts galvenais mērķis ir nodrošināt latviešu nācijas ilgtspēju. Šādu esamības formu izvēlējās Latvijas valsts dibinātāji, lai gan, kā zināms, bija iespējami arī citi valstiskuma scenāriji, kuros Latvija visdrīzāk nebūtu pastāvējusi kā neatkarīga nacionāla valsts. 2014. gadā Satversmei pievienotajā preambulā ir precizēts Latvijas kā nacionālās valsts kodols, uzsverot, ka “Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības”.

Kamēr daudzās Rietumeiropas valstīs vārdam “nacionāls” vēl aizvien tiek piešķirta negatīva nozīme, Latvijā vārds “nacionāls” tiek lietots visos valsts politikas pamatdokumentos. Īpašības vārds “nacionāls” nepārprotami jēdzieniski saistās ar vārdiem “nacionāla valsts” un “nācija”. Tieši pretstatot vārdus “nacionāls” un “nacionāla kultūra” vārdiem «latvisks” un “latviska kultūra” tiktu satricināti Latvijas kā nacionālas valsts ideoloģiskie pamati – tie pamati, uz kuriem Atmodas laikā tika atjaunota Latvijas neatkarība.

Saistītie raksti

Satversmē nostiprinātais nacionālās valsts princips nozīmē arī to, ka Latvijas valsts pārvalde ir orientēta uz nacionālās kultūras atbalstīšanu, ko palīdz īstenot Latvijas Nacionālā bibliotēka, Latvijas Nacionālais arhīvs, Latvijas Nacionālais teātris un citas nacionālās kultūras institūcijas. Šīs institūcijas ir Latvijas nacionālās kultūrtelpas balsti, kas nodrošina latviskās kultūrtelpas izpausmes, jaunradi un saglabāšanu nākamajām paaudzēm. Taču līdzās nacionālās valsts principam atrodas arī Latvijas kā demokrātiskas valsts princips, kas paredz dažādu sabiedrības grupu iespējas līdzdarboties valsts pārvaldībā. Latvijas teritorijā jau izsenis ir mijiedarbojušās vācbaltiešu, poļu, zviedru, krievu, ebreju un citas kultūras, atstājot neizdzēšamas pēdas Latvijas nacionālajā kultūrtelpā, tostarp latviešu valodā. Un arī šodien atbilstoši demokrātiskas valsts principam Latvijas nacionālajā kultūrtelpā, kuras kodolu, kā jau minēju, veido latviskā kultūra, iekļaujas Latvijas vēsturiskās mazākumtautības. Var iztēloties arī situāciju, kurā mazākumtautības tiek uzskatītas par daļu no latviešu kultūrtelpas. Tomēr, kā norāda Latvijas Kultūras akadēmijas profesores Rūta Muktupāvele un Anda Laķe, “jēdziens “latviešu kultūra” ir lietojams, kad tiecas identificēt kādas tautas kultūras specifiskās iezīmes, bet tas nav lietojams, ja tiek runāts par kultūras procesiem saistībā ar visiem konkrētas valsts iedzīvotājiem, kā tas ir integrācijas stratēģiskās plānošanas gadījumā”. Proti, plānojot Integrācijas politikas īstenošanai atbalsta pasākumus Latvijā dzīvojošajām vācu vai ukraiņu mazākumtautībām, diezin vai ir precīzi šo mazākumtautību kultūras izpausmes visos gadījumos dēvēt par latviskām.

Iespējams, iepriekš rakstītais kādam var šķist pārāk pašsaprotami, taču šīs hrestomātiskās tēzes par Latvijas kultūrtelpu kā pamatnācijas un mazākumtautību kultūru aptverošu jēdzienu ir ļoti svarīgi atkārtot un izskaidrot, lai parādītu jaunā sabiedrības integrācijas plāna konceptuālo saikni ar 2011. gadā apstiprinātajām “Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnēm 2012. – 2018. gadam”. Tieši par šķietamo idejisko atkāpi no šā ietvardokumenta satraucas “Latvijas Avīzes” publikācijā citētās personas, maldinoši norādot, ka jaunajā plānā latviskā kultūrtelpa ir nomainīta pret nacionālo kultūrtelpu, tā it kā apdraudot latviskās kultūras pastāvēšanu. Taču patiesībā nupat valdībā apstiprinātais plāns tikai papildina esošo integrācijas politikas konceptuālo ietvaru ar vienu jaunu jēdzienu, nevis izsvītro latviskās kultūrtelpas ideju. Citiem vārdiem, nacionālās kultūrtelpas jēdziens ļauj kompaktāk izteikt un pasvītrot jau pamatnostādnēs skaidri pausto domu, ka Latvijas sabiedrības integrācija nozīmē atbalstu gan latviskajai kultūrtelpai, gan mazākumtautību kultūras aktivitātēm. Vēlos uzsvērt, ka tāpat kā latvieši arī mazākumtautību pārstāvji ikdienā palīdz nostiprināt mūsu nacionālo kultūrtelpu kā sabiedrību vienojošu pamatu, gan nesot Latvijas vārdu pasaulē, gan kopjot mazākumtautību savpatnību, kas faktiski tika izskausta padomju nonivelējošajā internacionālisma iespaidā. Nodrošinot nepārtrauktību ar iepriekšējo politiku, jaunais integrācijas plāns skaidri pauž valdības apņemšanos turpināt atbalstīt sabiedrības saliedēšanos uz nacionālas un demokrātiskas valsts pamatiem, tā samazinot mūsu nedraugiem iespējas šķelt Latvijas sabiedrību.

LA.lv