Foto - Emmanuel DUNAND/AFP/LETAFoto - Emmanuel DUNAND/AFP/LETA

Uldis Šmits: Ir aprindas, kas labprāt piekristu ne tikai “Nord Stream-2”, bet arī “Jalta-2”

Varšavas izstrādātie priekšlikumi par pastāvīgu ASV militāro klātbūtni Polijā atdzīvina diskusiju minētās tēmas sakarā. Un tā ir svarīga arī Baltijas valstīm.

Strīdi par NATO Austrumu flanga nostiprināšanas principiem – vienību rotācija vai pastāvīga klātbūtne – uzvirmo ik pa laikam un jo īpaši kopš Krievijas agresijas Ukrainā. Atcerēsimies Latvijas pilsoniskās sabiedrības pārstāvju atklāto vēstuli Angelai Merkelei (pirms viņas ierašanās Rīgā 2014. gada augustā) ar aicinājumu pārvērtēt viņas noraidošo nostāju alianses sabiedroto pastāvīgas klātbūtnes jautājumā, “lai jaunas paaudzes Molotova–Ribentropa tipa nodevības pakts Eiropā vairs neatkārtotos”. Bet Berlīnes viedoklis palika, kāds bija, turklāt jaunas paaudzes pakts “Nord Stream-2” jeb NS2 veidolā patiešām uznira no pagātnes dzīlēm. (Galu galā arī Otrā pasaules kara sākumā īstenotās PSRS izejvielu piegādes Vācijai var saukt par tīri komerciālu darījumu, kā šodien tiek dēvēts NS2.) Tāpat vēl citi gadījumi – “Siemens” turbīnas Krimā, “Adidas” sporta kreklu kolekcija ar PSRS simboliku – liecina, ka vēlmēm piekopt ierasto biznesu nekādas sarkanās līnijas nepastāv. Tas nav pārmetums, vienīgi fakta konstatācija, ko var attiecināt arī uz Latvijas partiju politiku ietekmējošajiem un mūsu varas gaiteņos sastopamajiem, kā mēdz teikt, cilvēkiem ar uzņēmējdarbības pieredzi.

Ir aprindas, kas labprāt piekristu ne tikai NS2, bet arī “Jalta-2”, respektīvi, Eiropas kārtējai dalīšanai ietekmes sfērās, nerēķinoties ar valstu gribu un tiesībām lemt pašām. Polija šāda veida darījumu sekas ne reizi vien ir pieredzējusi, tāpēc Varšavas ierosinājums nepārsteidz. Rietumu politiķi, kuri pret to iebilst, parasti atsaucas uz Krievijas un NATO pamataktu par abpusējām attiecībām, sadarbību un drošību (1997), kas paredzēja neizvietot NATO lielus pastāvīgus militārus spēkus alianses t. s. jaunajās dalībvalstīs. Taču dokuments tika saistīts ar konkrētu drošības situāciju un apņemšanos respektēt valstu teritoriālo neaizskaramību un nelietot spēka draudus. Arī par to jau ir diezgan daudz diskutēts, sevišķi pirms iepriekšējā NATO samita (2016), kurā apstiprināja plānu par daudznacionālo bataljonu izvietošanu Polijā un Baltijas valstīs. Pēc rotācijas principa un arvien turoties pie pamatakta burta. Kaut arī alianses ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs atzina, ka Krievija pārkāpj vienošanos, bet Igaunijas toreizējais prezidents Tomass Hendriks Ilvess apgalvoja – pamatakta interpretācija, ko rietumvalstis turpina ievērot, ir novecojusi. Dialogs, lai arī vajadzīgs, “nav politika, bet savaldīšana ir politika”. Savukārt Latvijas Ārpolitikas institūta ekspertu 2016. gadā publicētajā pētījumā tika pausts, ka pamatakta atcelšana nav vēlama, un “ticamāka iespēja ir tā saglabāšana, neskatoties uz īpaši Krievijas puses nepieturēšanos pie pamatakta un dokumenta neatbilstību pašreizējai drošības videi”. Mūsu eksperti pareģoja NATO un Krievijas dialoga “atjaunošanu, balstoties kā vēsturiski cikliskajā abu pušu attiecību pieredzē, tā arī aktuālajā Rietumu un Krievijas attiecību dinamikā”. Citiem vārdiem – ar laiku viss atkal nokārtosies.

Piesauktais dialogs gan nekad īsti nav pārtrūcis. Bet, piekopjot agrāko politiku – to pašu, kas Ilvesa skaidrojumā “nav politika”, – gaidītais Rietumu un Krievijas attiecību uzlabošanās cikls visdrīzāk varētu iestāties uz kāda trešā rēķina. Vismaz līdz šim tā ir bijis. Ja atceramies, Lavrova un Klintones simboliski demonstrētais attiecību restartēšanas process notika uz Gruzijas suverenitātes samīdīšanas rēķina. Un tieši šā iemesla dēļ izgāzās, jo Kremlis uzlūkoja Rietumu piekāpību par vājuma pazīmi, kas deva brīvu vaļu zaļo cilvēciņu invāzijai Krimā un “tautas republiku” implantēšanai Donbasā. Nerunājot par to, ka tāda veida “cikliskums” vājina Rietumu pozīcijas un nepavisam neatbilst Baltijas valstu interesēm.

Tiesa, ASV spēku vai citu alianses sabiedroto spēku pastāvīga klātbūtne Baltijas telpā nav brīnumlīdzeklis, bet iespēja, kas jāapsver no politiskās, militārās un finansiālās lietderības viedokļa. Varšava esot gatava ieguldīt ASV bruņotās divīzijas uzņemšanā divus miljardus dolāru, un diez vai kāds ir tiesīgs poļus tāpēc pelt. Īpaši augstās amatpersonas, kuru valstis aukstā kara gados baudīja patvērumu zem NATO jeb patiesībā amerikāņu vairoga, kas Austrumeiropai bija liegts.