Foto - LetaFoto - Leta

“Paskatījos Dziesmu svētkus, palika baisi.” Cittautieša viedoklis

Twiterī vētru sacēlis režisors Aiks Karapetjans (1983), kurš, kā pats raksta, pirmoreiz paskatījies Dziesmu svētkus (netiek minēts, pārraidē vai klātienē): “Pirmo reizi bišķiņ paskatījos šo pasākumu, palika baisi, izskatās pēc svētkiem kādā diktatūras režīmā, žēl tikai, ka tauta nav apmierināta ar līdera skaisto runu.”

Tālākajā Twitter sarakstē noskaidrojas, ka runa ir konkrēti par deju lieleluzvedumu “Māras zeme”.

Režisors saņem gan uzziņu par Dziesmu svētku vēsturi, gan ieteikumu pārcelties uz valsti, kur šādi svētki nenotiek, ja tie viņam rada diskomfortu, savukārt viņa kolēģis Dmitrijs Petrenko teic, ka jau ir gaidījis šādu Twitter lietotāju reakciju, un ka tagad gan Karapetjanu “sajauks ar s…”.

Tālākajā diskusijā tiek piesaukta Vācija, kur pēc kara līdzīgi (?) masu pasākumi aizliegti un aizrādīts, ka savukārt PSRS, kas tika uzskatīta par internacionālāko valsti pasaulē, tos nav aizliegusi. Šeit Karapetjans, kurš varētu norādīt, ka arī PSRS, protams, bija vismaz autoritāra valsts, iekrīt un paziņo, ka “tur augšā arī nebija maz latviešu”.

Savukārt uz jautājumu, vai Uzvaras svētki 9. maijā viņam nešķiet baisi, režisors atbild, ka nav tos vēl redzējis.

Saraksti Twitter Karapetjans noslēdz ar vēstījumu, ka viņam ir bail no masu pasākumiem, “it sevišķi patriotisma celšanai”, un aicina: “Labāk būtu aizgājuši ar tādām masām mainīt savā valstī kaut ko un tad ar lepnumu dziedāt par sevi.”

Žurnāliste Edīte Brikmane, kura pēc Dziesmu svētku gājiena ietvītoja “Jaudīgi!”, Karapetjanam atbild: “Kāda atšķirība starp pūli, kas sajūsmā piedalās rokkoncertā, uzgavilē vienam solistam, kurš kliedz “hands up” un visi klausa? Svinēta tiek dziesma un būšana kopā, ne kāds režīms. Riebums pret amatpersonu runām to pat apliecina. Bet ir normāli, ka viens vai otrs nepatīk. #PeaceAndLove””

Arī citi diskusijas dalībnieki uzskata, ka viedokļi var būt atšķirīgi, un reakciju drīzāk izsaucis ne pats viedoklis, bet tā pasniegšanas veids: “Ir tikai cilvēcīgi, ka uz muļķību atbild ar muļķību. Protams, reakcija uz jūsu ierakstu, bija sakāpināta, bērnišķīga. Tomēr arī pats ieraksts ir tāds pats. Var gadīties, ka ilgi dzīvojot kāda sabiedrībā palaiž garām tai būtisku notikumu jēgu, bet tad labāk jautāt, nevis apgalvot.”

Diemžēl atsevišķi diskusijas dalībnieki no argumentiem pāriet pie personiskiem, tostarp rasistiskiem apvainojumiem, ļaujot Karapetjanam sarkstiski vispārināt: “Latvieši tomēr ir ļoti mīļi.”

Kaismīgā diskusija sociālajos tīklos, kā arī iepriekš ironiski apspriestais jautājums par to, ka Dziesmu svētki vispār netiek atspoguļoti Latvijas krievu medijos, tomēr liek uzdot jautājumu arī par svētku organizētāju profesionalitāti. Protams, mēs vēlētos, lai Dziesmu vētku fenomens šeit dzīvojošajiem ir pašsaprotama vērtība, tomēr, saprotot, ka tā var nebūt, būtu bijis vērts šo plašsaziņas līdzekļu uzmanību īpaši pievērst vismaz tiem mazākumtautību kolektīviem, kuri ļoti aktīvi iesaistījās Dziesmu svētku programmā.

Aiks Karapetjans ir filmu “M.O.Ž.”, “Pirmdzimtais”, “Cilvēki tur” režisors, Latvijas Nacionālajā operā iestudējis augstu novērtētu izrādi “Seviljas bārddzinis” (Latvijas Gāzes Gada balva), Lielās mūzikas balvas laureāts.