Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Atis Klimovičs: Par pagātni drūmās rudens dienās

Novembra nogalē bijis daudz pamata padomāt par nozīmīgiem notikumiem senākā un nesenākā vēsturē, kas tiešā veidā nav attiekušies uz Latviju, taču savā veidā skāruši arī mūs. Tāds ir Staļina veiktais un viens no šaušalīgākajiem 20. gadsimta noziegumiem Eiropā jeb golodomors Ukrainā. Būtiski, ka atšķirībā no citiem līdzīgiem nodarījumiem tas nav saņēmis tādu pašu tiesisku nosodījumu. Demokrātiskās valstis, kas pagājušā gadsimta 30. gadu sākumā pievēra acis uz ukraiņu nācijas lielas daļas slepkavošanu, zināmā mērā tagad situāciju mainījušas, pasludinot golodomoru par genocīdu pret ukraiņu nāciju. Latvijai šāds “piedzīvojums”, pateicoties daudziem strēlniekiem un atbrīvošanas kara dalībniekiem, gāja garām, bet Ukrainā tā sekas sāpīgi jūtamas vēl tagad.

1994. gada 26. novembra vakarā nokļuvu Groznijā, kur tobrīd tuvojās beigām visu dienu ilgusī kauja. Tad vēl netika lietots jēdziens “hibrīdkarš”, bet tieši tas bija vērojams Čečenijā. Līdz tam bija norisinājusies šīs par kareivīgu uzskatītās Krievijas Federācijas sastāvā esošās republikas diskreditācija, bet 1994. gadā Kremlis to papildināja ar militārām darbībām. Gluži kā tagad, arī toreiz Kremlis meloja, ka Groznijā iebrukusi vien čečenu opozīcija. Meliem bija īsas kājas, un nākamajā dienā kļuva zināma patiesība. No pagraba pie Čečenijas prezidenta pils tika izvesti sagūstītie opozīcijas tankisti – visi Krievijas armijas daļu karavīri. Bijušais padomju armijas ģenerālis un Čečenijas pirmais prezidents Džohars Dudajevs 27. novembrī nedaudziem žurnālistiem solīja, ka sagūstītos krievu karavīrus gaida bargs sods. Tomēr, kā vēlāk izrādījās, izturēšanās pret šīm militārpersonām drīzāk bija negaidīti humāna. Vēlāk, Pirmā Čečenijas kara sākumā, redzēju, ka normālos apstākļos, cik tas karā iespējams, Šamila Basajeva bataljonā uzturējās divi krievu gūstekņi. Noprotams, ka ģenerāli Dudajevu vadīja izpratne par karavīra pieļaujamo rīcību, ka kara klātbūtne neattaisno nozieguma pastrādāšanu. Ne velti, izrādot čečenu neatkarības cīņu iedvesmotājam un pirmajam prezidentam godu, viņa vārdā nosaukta iela Rīgā.

Savukārt otrā – tā saucamajā federālo spēku – pusē uzmanība kara humānajam aspektam netika pārlieku pievērsta. Spriežot pēc dažādu žurnālistu veidotajiem materiāliem, tajā skaitā Krievijas režīma nonāvētās Annas Poļitkovskas veikuma, daudzi Krievijas spēka struktūru pārstāvji pelnījuši saņemt sodu par smagiem noziegumiem. Tas iespējams vien gadījumā, ja Krieviju skartu īstas politiskas pārmaiņas.

Novembrī loģisku iznākumu piedzīvojusi asiņainākā traģēdija jeb briesmīgākais noziegums Eiropā pēc Otrā pasaules kara, par ko notiesājošs spriedums ar mūža ieslodzījumu pasludināts vēl vienam ģenerālim – Ratko Mladičam. Arī karavīrs, taču pilnīgs pretstats Dudajevam. Ne velti Mladičs tika apveltīts ar palamu “Bosnijas miesnieks”, tādēļ par karavīru viņu neklājas dēvēt. Var saprast tos nonāvēto bosniešu radiniekus, pēc kuru domām mūža ieslodzījums ir pārlieku maigs sods.

Saprotams, kādēļ kara noziedznieku pusē allaž nostājas Krievija, kas nevēlas piedzīvot līdzīgu pret sevi vērstu procesu. Bet mēs Latvijā varam būt lepni, ka NATO kategoriski noraida pretlikumības. Piemērs – alianse kategoriski atsakās no aizliegto kājnieku mīnu lietošanos, pat neraugoties uz to, ka potenciālais ienaidnieks par to vien nosmej. Tas atšķir demokrātiskas valstis no visām pārējām.