Pasaulē
Eiropa

No ienaida līdz mīlestības apliecinājumam 16


Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers (no kreisās) un ASV prezidents Donalds Tramps Baltajā namā.
Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers (no kreisās) un ASV prezidents Donalds Tramps Baltajā namā.
Foto – Kevin Lamarque/REUTERS/LETA

Jau krietni pirms Žana Kloda Junkera ierašanās Vašingtonā bija skaidrs, ka viņa vizītes galvenais mērķis būs, vispārēji izsakoties, transatlantisko tirdzniecības attiecību apspriešana Baltajā namā, bet konkrēti jjeb pirmām kārtām – panākt, lai Amerikas Savienotās Valstis nepaaugstina ievedmuitas Eiropas eksportētajām automašīnām. Brisele gan laikus precizēja, ka Eiropas Komisijas priekšsēdētājs un ASV prezidents Donalds Tramps runās arī par “ārpolitiku un drošības politiku, cīņu pret terorismu, enerģētisko drošību un ekonomikas izaugsmi”.

 

Eiropas argumenti

Par Eiropas Savienības un ASV ekonomisko attiecību saasinājuma sākumu varam uzskatīt Trampa 8. martā parakstīto rīkojumu par paaugstinātu ievedmuitu ieviešanu importa tēraudam (25%) un alumīnijam (10%), kuras stājās spēkā jūnijā. Pirms tam nesekmīgi bija noritējušas ES tirdzniecības komisāres Sesīlijas Malmstrēmas un ASV komercdepartamenta sekretāra jeb faktiski tirdzniecības ministra Vilbura Rosa sarunas, kurās abas puses mēģināja vienoties par nosacījumiem, lai paaugstinātie muitas tarifi netiktu attiecināti uz Eiropas produkciju. Risinājumu nepanāca arī Francijas prezidents Emanuels Makrons un pārējie Vašingtonu apmeklējušie Eiropas politiķi. Tāpēc ES – līdztekus Ķīnai, Kanādai un citām skartajām valstīm – pacēla ievedmuitu virknei ASV preču. Šī atbilde nebija pārāk sāpīga, bet pietiekama, lai Tramps piedraudētu ar nākamajiem sankcionējošajiem pasākumiem. Un, tiem gatavojoties, ES veidoja jaunus ar lielākiem muitas tarifiem apliekamus amerikāņu preču sarakstus.

Junkera vizīte zināmā mērā bija turpinājums eiropiešu agrākajiem mēģinājumiem pārliecināt Trampu negraut, kā pieņemts teikt, noteikumos balstīto un Pasaules Tirdzniecības organizācijas iemiesoto sistēmu, kas ir nepilnīga un reformējama, taču respektējama. EK priekšsēdētājs veda līdzi nevis oficiālus piedāvājumus, bet apspriežamas idejas. Piemēram, par iespējamu divpusēju nolīgumu, kas paredzētu samazināt muitas tarifus un pieeju ASV publisko iepirkumu tirgum.

Ja autobūve kļūst par eskalācijas upuri, Eiropā visvairāk cietīs Vācija, taču trieciens neies secen arī Spānijai un Centrāleiropas valstīm, kur izvietotas daudzas vācu uzņēmumu ražotnes. Bet tās atrodas arī ASV, kur tieši un pastarpināti nodrošina ar darbu vairākus desmitus tūkstošus cilvēku. Īpaši Dienvidkarolīnā, Alabamā, Misisipi un Tenesī, respektīvi, dienvidu štatos, kuri sevišķi atbalsta Trampu, turklāt darbavietu apdraudējums nebūs vienīgās sāpīgās sekas. Tāds varēja būt viens no Junkera un Malmstrēmas Vašingtonā izklāstītajiem argumentiem. Komisijas rīcībā ir arī ziņas, ka amerikāņu autobūves nozares uzņēmēju un apakšuzņēmēju, kā arī arodbiedrību pārstāvji noraidoši izteikušies par Baltā nama nodomu celt muitas tarifus (līdz 20 vai 25 procentiem) importa automašīnām – tas noskaidrots Vilbura Rosa vadībā veiktajā izpētē, kura drīz tiks pabeigta un kurai it kā vajadzētu būt Trampa lēmuma pamatā.

 

Trampa apsvērumi

Lai gan noteicošie vienmēr ir viņa personiskie politiskie apsvērumi. Vai varbūt ar mūsdienu ekonomikas tendencēm nesaistīti aizspriedumi, ko rada, piemēram, Vašingtonai neglaimojošā ASV un ES tirdzniecības bilance, kuru viņa acīs simbolizē mersedesu pārpilnība Ņujorkas centrā.

Norises pirms Junkera vizītes neko labu nevēstīja. Atceļā no G7 samita Tramps atsauca parakstu kopējā deklarācijā, kuru iepriekš bija akceptējis. NATO samitā viņš pieprasīja, lai pārējās alianses dalībvalstis nekavējoties palielina izdevumus aizsardzībai, pretējā gadījumā ASV varētu samazināt vai pārtraukt savu militāro klātbūtni Eiropā. (Pārsvarā Vācijā, kur dislocēti 35 000 amerikāņu karavīru.) Šī prasība, uz kuru attiecas jau agrāk pieņemtas vienošanās un saistības, kļuva par galveno tēmu, aizēnojot pārējos svarīgākos jautājumus. Turklāt Tramps īpaši savos tvītos pamanās sasaistīt kolektīvās aizsardzības un tirdzniecības jomas, jo, viņaprāt, gan viena, gan otra apstiprina eiropiešu netaisnīgo izturēšanos pret Ameriku.

Diskusija guva turpinājumu G20 finanšu ministru un centrālo banku vadītāju sanāksmē Buenosairesā, kur Baltā nama administrāciju pārstāvošais Stīvens Mnučins nāca klajā ar nosacījumiem brīvās tirdzniecības zonas izveidei. Tos mazliet vēlāk Junkera vizītes priekšvakarā Tramps atkārtoja tvītā: “Gan ASV, gan ES atmet visus tarifus, šķēršļus un subsīdijas.” Gandrīz vienlaikus ar šo spējo ierosinājumu Vašingtona paziņoja, ka amerikāņu zemnieki, kuri cietuši muitas tarifu celšanas dēļ, saņems kompensācijas (tiešmaksājumu vai valsts iepirkumu veidā), kurām kopumā paredzēti divpadsmit miljardi dolāru… Vēl jāatgādina, ka pagājušajā nedēļa EK piemēroja 4,34 miljardu eiro naudassodu “Google” par pretmonopola noteikumu pārkāpumiem.

 

Pamiers vai kas vairāk?

Tāpēc gandrīz neticami izskatījās ASV prezidenta 25. jūlijā publicētais tvīts ar foto, kurā nobildēti apskāvušies Tramps un Junkers ar pievienotu Trampa komentāru, ka Savienotās Valstis un ES “acīmredzami mīl viena otru”. Arī viss presei paustais bija ieturēts optimistiskā tonī. Kopumā no sacītā un rakstītā izrietēja, ka vismaz dažas smagas problēmas var tikt atrisinātas.

Abi vadītāji apņēmās saskaņoti strādāt, lai panāktu “nulles muitas tarifu” rūpniecības precēm, izņemot automašīnas. Tam pievērsīsies kopīgi izveidota darba grupa. Tas, kā tika paskaidrots, nenozīmē reanimēt norakto Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības (TTIP) līgumu. Abas puses arī vienojās par nepieciešamību reformēt Pasaules Tirdzniecības organizāciju, lai efektīvāk nodrošinātu, piemēram, intelektuālā īpašuma aizsardzību. (Tas varētu nepatikt Ķīnai.) Plānoto sarunu laikā ES un ASV atturēsies no jaunu ievedmuitu noteikšanas, bet ievedmuitas, ko Vašingtona ir piemērojusi Eiropas tēraudam un alumīnijam, Tramps solīja pārvērtēt. Turpretī Eiropas Savienība varētu kāpināt ASV sojas un dabasgāzes importu. Sojas iepirkuma apjomu palielināšana būtu atspaids fermeriem, kas šobrīd cieš no Pekinas atbildes soļiem tarifu karā ar Vašingtonu. Savukārt dabasgāzes piegādes Eiropai ir arī ģeopolitiski nozīmīgas, jo mazina ES enerģētisko atkarību no Krievijas.

Protams, šos pagaidām vien vispārējās frāzēs izklāstītos pasākumus vēl nāksies precizēt un konkretizēt. Plāni ir tikai ieskicēti, jo Junkers nebija pilnvarots slēgt jel kādas oficiālas vienošanās. Viņa mērķis bija ievadīt procesu, ko daži novērotāji drusku pārspīlēti dēvē par pamiera sarunām, un uzturēt pie dzīvības dialogu. Šobrīd šķiet, ka uzdevums ir izpildīts ar uzviju, kā to lika noprast arī pirmās atsauksmes. Vācijas ekonomikas ministrs Peters Altmeiers sveica iezīmējušos “izrāvienu”, kas “var ļaut izvairīties no tirdzniecības kara un glābt miljoniem darbavietu”. Taču Baltajā namā valdošais noskaņojums mēdz būt nepastāvīgs. Pavasarī ASV tikpat optimistiski slēdza “pamieru” ar Ķīnu, kas tā arī nav iestājies.

Bet – vēlreiz jāuzsver – pagaidām Vašingtonas un Briseles attiecību krīze šķiet pārvarēta. Un jau parādās minējumi par iemesliem, kas pamudināja Trampu uz piekāpību (vai, kā dažs ironiski bilst, sirsnību, kāda līdz šim izrādīta vien Ziemeļkorejai). Iespējams, argumenti, ko izsaka ne tikai Eiropas vadītāji, bet arī amerikāņu darījumu aprindas un daudzi politiķi, bija pietiekami pārliecinoši un, galvenais, vērā ņemami pirms rudenī paredzētajām ASV Kongresa starpvēlēšanām. Turklāt, apgalvo aizkulišu zinātāji, Baltajā namā prezidenta padomnieku personās sadzīvo atšķirīgi domu strāvojumi – gan izolacionisms un protekcionisms, gan liberālisms, ko pārstāv, piemēram, kādreiz Reiganu konsultējušais Lerijs Kadlovs, kurš varbūt tagad iemantojis īpašu prezidenta uzticību. Jo Donalds Tramps sev diezgan neierasti secināja, ka Savienotās Valstis un Eiropa kopā rada vairāk nekā pusi no pasaules IKP un veido vairāk nekā 50% tirdzniecības, tāpēc, “ja esam vienā komandā, varam padarīt mūsu planētu labāku, drošāku un plaukstošāku”. Viedi vārdi, tomēr jāgaida darbi.

LA.lv