Foto - Edijs Pālens/LETAFoto - Edijs Pālens/LETA

Egils Līcītis: Aizbraucēji gribētu zināt, ka valsts tiek aizvien labāk pārvaldīta, varai pielipušie spekulanti – parazīti aizdzīti

Tik laipni un tēvišķi kungi, kādus pazīstam Valsts prezidentu Vējoni un premjerministru Kučinski, visai skeptiski, atturīgi un monotoni izsakās par valdīšanas (un viņu personīgām) iespējām gādāt, lai uz ārzemēm peļņā aizbraukušie latvieši pārnāktu mājās. Augstā vadība šai lietā neatrod sev darbalauku, kamēr dzimtene nevarēšot piedāvāt lielākas algas vilinājumu, augstākas klases sociāli ekonomiskās ērtības un citus cukura graudus pie plānās tējas. No politiskajiem spēkiem gan izstaro neviltota, glicerīna asarām iztriepta līdzi jušana rokpeļņiem, kuri bija spiesti doties ekonomiskajā trimdā, tikmēr praktiskā darbība un palīdzība atgriezties aprobežojas ar skumīgiem dežūrpaziņojumiem pirms vēlēšanām, ka procesu derētu sekmēt, bet pēc tām kļūst kluss kā klosterī.

Ziniet, mežu masīvos sadibinātās partijas, kam maza saprašana par valstiskumu, politiķu sastutētās valdības ātri vien aizpūtīs vējš, kamēr Latvija būs mūžam. Un te dzīvos cilvēki, kam no svara saglabāt nācijas dzīvo spēku, zaļojošo ataudzi un uzturēt nesaraujamu saikni ar svešumā aiznestiem.

Daži vērojumi liecina, ka valdība ilgi nedrīkstēs kavēties ar “līdz kaklam piegriezušās” prombraucēju problēmas risināšanu. No Lietuvas nāk vēsts, cik ļoti turienes valdībai ķērušies pie sirds traģiskie skaitļi par teju miljona cilvēku pārcelšanos uz dzīvi svešumā pašos spēka gados. Tas noved pie būtiska kaitējuma un iztukšotas valsts. Tāpēc tapšot desmitgades plāns koordinētai lietuvju mājās saukšanai. Ja tepat mūspusē valdošās koalīcijas pastāvīgais galdabiedrs Seska kungs sāk klaudzināt, ka tuvā nākotnē Liepājā trūkšot darbaspēka, ja sūdzas tautsaimniecības nozares, kuras nokaujoties ar darbaroku nepietiekamību, tad reaģēšanai tomēr vajadzētu sekot.

Kurā virzienā? Sausus ciparus lasot, tiešām varētu likties, ka slikti apmaksātas darbavietas, sociālā nedrošība ir par cēloni, lai ārvalstīs dzīvojošie mūsējie neatsauktos aicinājumiem doties mājup. Ka tas ir būtisks faktors, secināms no LU Diasporas un migrācijas pētījumu centra sabiedrības zināšanai nodotiem anketēšanas datiem. Taču centra vadītāja Inta Mieriņa pievieno citu liecību – tie, kas pārnākuši, apgalvo, ka klausījuši sirdsbalsij, ne akurāt ņēmuši vērā “desas faktoru”. Ilgas pēc Latvijas, draugiem, vecākiem, ģimenes, latviskas vides – tas bijis noteicošais, kas nav nopērkams, lai cik svešatnes zelta bedrē pelnītu norvēģu kronās, angļu mārciņās vai eiro. Turklāt Mieriņa piezīmē, ka ārzemēs pastrādājušie mūsu valstī lietpratīgi izmanto pieredzi, lai karjeras sasniegumos drīz vien pārspētu vietējos. Tātad atbraucēji pa pašu pieslietām kāpnēm var atgriezties un nopelnīt iztiku ģimenei.

Tad valdībai jādomā ne tikai par materiālu apstākļu, nodarbinātības iespēju piedāvāšanu, bet par tiešas saiknes uzturēšanu ar emigrāciju, atgādinot, cik ļoti katrs tiek gaidīts mājās pārnākam, cik ciešām saitēm viņš dārgā tēvu zemē siets. Mūsu cilvēki pat ilgā prombūtnē bieži vien sirdī paliek šejienieši. Par Latviju nomodā esoši ļaudis, kas arī tālumā seko līdzi norisēm dzimtenē. Aizbraucēji gribētu zināt, ka valsts pie Dzintarjūras tiek aizvien labāk pārvaldīta un sakārtota, varai pielipušie spekulanti – parazīti aizdzīti. Tautieši labprāt vērotu, kā pamazām Latvija cenšas ieņemt un nostiprināt savu vietu pasaulē, ceļot tēvijas prestižu viņu acīs. Aizbraukušie jāmodina, skaidri atzīstot, ka bez darbīgām 400 tūkstoš rokām, 200 tūkstoš gudrām galvām nepacelsim līmeni visur, kur tas ceļams, – ekonomikā, nacionālumā, izglītībā, labklājībā un valsts aizsardzībā. To latviešu vietā nepaveiks uzaicinātie viesstrādnieki “zemļaki”. Ja no valstiskām tribīnēm nerada iespaidu, ka ikkatrs latvietis ir vērtība, ka tiks darīts viss, lai mūsu cilvēki atgrieztos, ja bēgļu ielūdzēji arī turpmāk vairāk izpaudīsies nekā latviešu mājās saucēji, var jautāt – kā gan izpaužas valdības nacionālkonservatīvisms? Ka speķis ceļas cenā, bet vērtības nē?