Dabā
Medības

Medniekstāsti. Nepazaudēt pirkstus bebru medībās 16

Kad beidzot pavasaris bija iestājies un bebru grāvju iemītnieki sarosījušies, sākām vīkšāties uz bebru medībām ar suņiem. Viss kā vienmēr: vīri brienamajos kostīmos, bruņojušies ar lāpstām un āķiem, alu suņi, mednieki ar bisēm.

Ceļmalas grāvis ir sen apdzīvots. Tur ir daudz alu, vairāki dambji, bet, par laimi, tas ieplūst lielākā meliorācijas grāvī un ir ātri nolaižams. Ar suņiem var medīt tikai tādās vietās, kur ūdeni var nolaist tā, lai atklājas bebru alu ieejas un vismaz daļēji iztukšojas sifoni. Tas ir svarīgi, citādi, ja pie izejas būs ūdens, bebrs var tajā paglābties no suņa. Tas no alas iekšienes vienkārši netiek bebram klāt un nevar to izdzīt ārā. Tieši šāda situācija piemeklēja mūs vienās no pēdējām bebru medībām šajā sezonā. Ar nokavēšanos pievienojos biedriem. Kamēr biju prom, viņi bija paspējuši izjaukt dambjus, nolaist ūdeni, pārmeklēt grāvi un nomedīt vienu bebru. Teicās, ka vairāk neesot. Tā kā mani suņi šāda veida medībās ir tikai skatītājos, nolēmu izlaist viņus, lai drusku izloka kājas, iekams dodamies uz nākamo vietu.

Ejam gar grāvi, un pēkšņi mans suns apstājas pie jau pārbaudītas alas un stāv sastindzis, lūkojoties elpošanas caurumā. Tā kā bebra smaka šim ir labi zināma (ir šos grauzējus nesis ārā no ūdens), nešaubos, ka tur iekšā ir dzīvs bebrs. Kolēģi saka, ka tieši tur tas viens ticis nomedīts un tādēļ suns interesējas. Bet es savu suni zinu un man ir pilnīgi skaidrs, ka tur ir dzīvs bebrs! Pārliecinu pārējos pārbaudīt vēlreiz, nolieku suņus mašīnā un paņemu plinti. Izskatās, ka neviens, izņemot mani, nedomā, ka tur ir bebrs…

Atgriežamies visi pie alas. Alu suņi ieiet iekšā. Pēc brīža sākas rūkņāšana, smilkstēšana un spalga riešana. Saimnieki saka, ka tur nav bebra, vienkārši terjeri dusmojas. Boriss sauc savu suni, bet šis ārā nenāk, tikai apslāpēti skan viņa rejas alā netālu no atsegtās zemūdens izejas. Boriss nolaižas uz ceļiem, iebāž roku alā un pūlas sačamdīt to savu suni, sauc un bāž roku alā otrreiz. Kad viņš izvelk roku un nedaudz atliecas, es no pretējā krasta redzu, ka alā parādās bebra galva. Ļoti liela bebra galva!Saucu, lai paiet malā, ka tur ir bebrs. Šis atbild – nē, tur suns kūņojas. Es – nē, bebrs!!! Tad nu beidzot Boriss ielūkojas alā un ierauga bebra acis. Grauzējs tur sēž. Viņš zina, ka aizmugurē ir suns, bet tas netiek bebra dibenam klāt. Toties cilvēki, reku, stāv priekšā, un iznākt ārā nozīmē drošu nāvi, to tas lielais kustonis zina.

Tad mednieki visi pagāja malā, ārpus bebra redzes loka. Suns pa to laiku bija no alas iznācis ārā un drošības pēc tika savākts. Beidzot bebrs izdomāja, ka ir īstais brīdis, lai glābtos, un laidās seklajā ūdenī… Te viņu piemeklēja ātra, bet žēlsirdīga lode. Tikai pēc tam, kad bebrs bija izvilkts un emocijas aprimušas, visi aptvēra, kādās briesmās bijis Boriss. Viņš bāza roku alā, kur tieši priekšā sēdēja pārbiedēts milzu bebrs… Un saglabāja ne tikai plaukstu, bet arī visus pirkstus. Kas par veiksmi!

LA.lv