Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock

Uldis Šmits: Krievijā izveidots “informācijas operāciju karaspēks”

Nepareizi nosaucot kādu lietu, tiek vairotas pasaules nelaimes – sacījis rakstnieks Albērs Kamī filozofiskā esejā par to, ka cilvēka sūtība ir “nekalpot meliem”.

Politikā “nepareizi nosaukto” lietu arvien bijis pārpārēm, bet tagad saskaramies ar parādību, kad bieži vien arī meli vairs netiek saukti par meliem. Tos pat pielīdzina valstiskai gudrībai – pirms trim gadiem Krimā uzradās bēdīgi slavenie “zaļie cilvēciņi” un oficiālā Maskava klāstīja, ka tai neesot ar tiem nekāda sakara, bet pēc neilga laika prezidents Vladimirs Putins izlielījās, ka teju pats personiski vadījis Krimas sagrābšanu. Ar Krievijas iesūtīto militāristu un specdienestu kontingentu gādību Donbasā tika radītas “tautas republikas” jeb sava veida placdarms Ukrainas valstiskuma graušanai, taču Kremļa pārstāvji no ANO un citām augstām tribīnēm meloja, ka “viņu tur nav”. Nu, varbūt daži ar visiem tankiem nejauši iemaldās. Tāpēc ukraiņi šos iesūtītos agresorus ar rūgtu ironiju mēdz dēvēt par “ihtamņetiem” (no krievu valodas: “ih tam ņet” – “viņu tur nav”). Viņu klātbūtne svešas valsts teritorijā, kur Krievija pastāvīgi ieved arī smago bruņojumu un munīciju, nevienam šaubas nerada, tomēr Maskava arvien izvirza prasību “a jūs pierādiet”, un, kad liecības nāk klajā, vienkārši deklarē, ka pierādījumi neko nepierāda. Turklāt Krievijas TV kanāli to visu attēlo ar lielu sajūsmu. Sak, melojam varenāk par citiem, un kuslie Rietumi ir bezspēcīgi – tas uzlabo tautas noskaņojumu.

Saskarē ar Austrumukrainas kaujas lauku realitāti sauklis “a jūs pierādiet” tomēr nav pārāk ērti izmantojams. Jo politisko kuluāru sarunās kāds allaž var likt galdā satelītuzņēmumus un attiecīgus dokumentārus materiālus, kas reizēm parādās arī presē. Savukārt virtuālā telpa un informācijas telpa ir kā radīta žonglēšanai ar “ih tam ņet”. Tādēļ būtu paturams prātā Krievijas aizsardzības ministra Sergeja Šoigu nesen Valsts Domē paustais atzinums, ka ir izveidots “informācijas operāciju karaspēks”, kas esot krietni efektīvāks par padomju ēras kontrpropagandas dienestu, un ka propagandai “jābūt gudrai”.

Karadarbības saistība ar informāciju vai dezinformāciju nav nekas jauns, taču mūsdienās – Šoigu to, protams, nepateica – t. s. informācijas operācijas nozīmē arī kiberuzbrukumus, kādi jau fiksēti daudzās valstīs. Dzīvojam it kā miera laikos, bet uzbrukumi notiek. Patiesībā tos vajadzētu saukt par kibernoziegumiem, kas vērsti pret infrastruktūras objektiem, preses izdevumiem un atsevišķiem politiķiem, bet – “pierādiet”. Tiesa, kiberuzbrukumiem pieskaņotā “informācijas” kampaņa pret Francijas prezidenta amata kandidātu Makronu sevišķi “gudra” vis nebija (viņu iztēloja par geju lobija izvirzītu), drīzāk vairoja pretendenta izredzes. Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs tad ar nopietnu sejas izteiksmi pavēstīja, ka Kremlim vispār “nav nekādu nodomu jaukties citu valstu iekšējās lietās”. Nav arī pierādījumu, un melojot ausis, izrādās, nekustas. Pretējā gadījumā tās dažam labam jau būtu nokritušas, jo diez vai izturētu sparīgos vēzienus.

Rietumi tikko sāk apjēgt apdraudējuma apmērus un reaģēt. Tikmēr Baltija kā hibrīdkara izsenais mērķis pat šķietami nonākusi viltus ziņu plūsmu un lielo notikumu perifērijā. Nosacītais pieklusums gan ir mānīgs un vairāk izskaidrojams ar mūsu ieradumu. Esam pārlieku pielāgojušies Latvijai veltītajām “informācijas operācijām”, ko mūsu eksperti sarunas karstumā mīl jaukt ar “viedokļu dažādības” izpausmēm. “Operācijas” tomēr drīz pieņemsies spēkā dažādu iemeslu dēļ – būs pašvaldību vēlēšanas, NATO bataljonu uzņemšana un nākamgad Baltijas valstu simtās jubilejas. Bet mēs visi, Latvijas ārpolitikas veidotājus ieskaitot, varētu sarūpēt valstij vajadzīgu dāvanu – saukt lietas īstajos vārdos.