Publicitātes (Jāņa Deinata) fotoPublicitātes (Jāņa Deinata) foto

Gunas Zariņas nospēlētā un nodziedātā monoizrāde pārsteidz un sajūsmina ar artistisku virtuozitāti, dokumentālā teātra formas jaunatklātām iespējām un tēmas nozīmīgumu.

Neibarta zvaigzne un mazas tautas izdzīvošanas kods

Ar žilbinoši spožu gaismas uzliesmojumu, gluži kā zvaigznes sprādzienu, iesākas “Dieviņš pillā” pirmizrāde uz Jaunā Rīgas teātra skatuves. Balti izgaismots un baltā uzvalkā tērpts stāv mākslinieks–dzejnieks–parādība, kas pēc režisora Alvja Hermaņa ieceres ir arī dzejrades dievišķais iemiesojums. Atskan Aivara Nei­barta (1939 – 2001) dzejas rindas par dzeju, kas “pauri plēš pušu”, un patiesi, nepārtraukts intensīvs dzejas plūdums piepilda iestudējuma turpmākās pusotras stundas. Gunas Zariņas nospēlētā un nodziedātā monoizrāde (dziesmu komponists Ingus Baušķenieks) pārsteidz un sajūsmina ar artistisku virtuozitāti, dokumentālā teātra formas jaunatklātām iespējām un tēmas nozīmīgumu. Skatuves darbs ir notikums ar māksliniecisku mērogu un izsmalcinātu garšu.

Iespējams, stāsts par vēsturisku personu būtu plašāks, ja to ietilpinātu pagājušā gadsimta sešdesmito – astoņdesmito gadu sociālajā kontekstā, kur skaidrāk būtu nolasāma padomju laika latviešu dzejnieku īpašā nozīme. Dzeja, kas pretojās varai, kas veidoja un noturēja tautas garīgo satvaru. Latviešiem ir pārlaicīgas attiecības ar poēzijas kosmosu un viena tāda Visuma zvaigzne, kas salīdzinājumā ar hrestomātiskām dzejnieku personībām ir bijusi perifēra, saucama Aivara Neibarta vārdā. Jaunā Rīgas teātra izrāde ar pietuvinātu skatu ielūkojas šī dzejnieka alternatīvās domāšanas spožumā, kas kādam šķitīs dīvains, kādam – kaitinošs, kādam – nevajadzīgs. “Dieviņš pilllā” rosina domāt, ka mūsdienu globālā bezpersoniskuma laikmetā lokālais un savdabīgais kļūst bagātinošs un nozīmīgs un ka mazas savrupas tautas izdzīvošanas kods, iespējams, koncentrējas vienas (un ikvienas) personības unikālajā radītspējas brīnumā.

Saskaņā ar ieceri cilvēka veidols ar bārdu, gariem sirmiem matiem un baltā linu uzvalkā ir fotogrāfiski līdzīgs Neibartam, taču vienlaikus iemieso nepārtrauktu garīgas apceres procesu. Aktrises sievietes izvēle vīrieša lomai dara tēlu fiziski trauslāku un atsvešinātu no ķermeņa. Gunas Zariņas tēls pārvietojas pa skatuvi, kas nosacīti sadalīta daļās, katrā no daļām darbības detaļām ir konkrēts mērķis. Labajā pusē iekārtots ikdienišķs miteklis, tur virs gultas uz auklām žāvējas dzejoļu lapas un ar vecmodīgu rakstāmmašīnu uz sadzeltējušiem papīriem tiek iemūžinātas vārsmas. Šajā nosacīti sadzīviskajā daļā Guna Zariņa veido omulīgam rūķim līdzīgu tēlu, kam piemīt vecišķi aizkustinošs mīlīgums. No šīs daļas neaizmirstami spoži nospēlētas ir divas epizodes. Viena, kad bērnišķīgā priekā rakstāmmašīna pārtop par akordeonu, otra, kad caurspīdīgu šķidrumu dzeršana no milzu kolbām tiek viltīgā pašapmānā nospēlēta kā garšu degustācija.

Skatuves kreisajā pusē izvietota senu magnetofonu un mikrofonu laboratorija, kur Zariņas varonis ir gan skaņu arheologs gan vārdu tehniķis – inženieris, kurš eksperimentē ar vārdu sinonīmiem, trokšņiem un iedvesmu. Šeit aktrise rada mistiska burtnieka–burtotāja–vārdotāja tēlu, kam valodas laboratorijā nepieciešama meditācija un iedvesma. Balss modulācijās rezonē krekšķēšana, čukstēšana, nopūtas, sēkšana, dziedāšana un vēl desmitiem dažādu skaņu un trokšņu veidu, kuros orientēties palīdz Gata Buļa partitūra. Skatuves centrālā baltā daļa ir skatuve, no kuras dzejnieks uzrunā publiku. Iesākumā viņš to šķērso bikli, lai ātri nokļūtu savā laboratorijā, bet izrādes gaitā šeit dzejnieks pamazām kļūst nevis vecāks, bet, gluži otrādi, aizvien aktīvāks un pārliecinātāks. Mikrofonā dziedātās dziesmas skan mērķtiecīgāk, dejas soļi paātrinās, līdz kulminācijā redzams atvērts pašpārliecināts publikas mīlulis, kurš nekādi nevar noiet no skatuves. Aktrise meistarīgi rada iespaidu, ka dzejošana notiek “šeit un tagad”, viņas tēls meklē vārdus, vilcinās, stomās, par dažiem vārdiem itin kā pats brīnās, kā tie radušies, kā tie izsprukuši paši no mutes. Cauri visai izrādei aktrise izvij acīmredzamu baudu, ko Neibarts izgaršo ikvienā dzejas rindā un vārdā.

Finālā dzejnieka tīksme un pat zināma eiforija tēlam ļauj it kā pacelties gaisā, kļūstot par lidojošu, Jāņu vaiņaga rotātu, lai arī mazliet klišejisku, tomēr pieņemamu latviska dieviņa atveidu. Šāds risinājums atsauc atmiņā to teātra vizuālo estētiku, ko Alvis Hermanis inscenēja pirms dažiem gadiem Hektora Berlioza leģendas “Fausta pazudināšana” Parīzes Bastīlijas operā noslēguma ainā. Iespējams, režisors uzskata, ka tieši tāds izskatās latviskais Fausts.

“Dieviņš pillā”, iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī

Režisors un scenogrāfs Alvis Hermanis, dzejas autors Aivars Neibarts, aktrise un kostīmu māksliniece Guna Zariņa, komponists Ingus Baušķenieks, gaisma: Lauris Johansons, skaņa: Gatis Bulis.

Nākamās izrādes: 13., 14. martā; 21., 22., 24. aprīlī

 

VĀRDS SKATĪTĀJIEM

Ineta: “Gunai Zariņai – bravo!!! Protams, arī Neibartam uz mākoņa maliņas. Bet Hermanim būtu jāsaprot, ka teātra izrādei, visticamāk, būtu piemērojams dzejas izlases, nevis kopoto rakstu formāts, kurā pat scenogrāfija ar skatuves trīsdaļīgo koncepciju un Gunas Zariņas perfekto pielāgošanos katrai no šīm Neibarta nosacītajām dzīves dimensijām nerada “riktīgas izrādes”, kā savu darbu piesaka pats autors, iespaidu.”

Rasma: “Apbrīnojami! Guna Zariņa = Ņurbulis/ Aivars Neibarts par visiem 100% ne tikai ārēji, bet neko nezaudējot arī no satura dziļākas atklāsmes. Paldies!”

jrt.lv