Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

"Mikrofona 82" noslēguma koncertam kroni uzlika četru aktieru – Jura Strengas, Edgara Liepiņa, Vara Vētras un Rolanda Zagorska – dziedātā "Putniņu deja".

Maisus uz kurtuvi nenesām. “Tik un tā” bija otrā “Mikrofona” aptaujā

Visi tie lasītāji, kuri “Latvijas Avīzi” abonēs uzreiz nākamā gada vismaz četriem mēnešiem, kā dāvanu saņems izdevniecības “Latvijas Mediji” izdoto Lias Guļevskas un Gunāra Jākobsona grāmatu “Tikai dziesma nenosalst. “Mikrofons” – Latvijas fenomens”.

“Mikrofona” raidījums Latvijas Radio sāka skanēt 1965. gadā, bet jau 1968. gadā tika sarīkota “Mikrofona” pirmā dziesmu aptauja. Tas bija pasākums, kas īpaši pieņēmās spēkā atmodas laikā.

Grāmatā, “Mikrofona” vēsturi cilājot, atlasītas nozīmīgākās lapaspuses, svinīgākie, jestrākie un skandalozākie atgadījumi, kas raksturo gan dziesmu konkursa lielo nozīmi, gan PSRS laika tikumus un cilvēkus. Publicējam fragmentus no grāmatas.

Par “Mežrozīti” – dermatīna vimpelītis

Gunārs Jākobsons, rakstot par aptaujas sākumiem, min, ka tā laika klausītājs bijis bikls, piesardzīgs, neticīgs un neuzticīgs. Vēstuļu sākumā nav bijis daudz. Lūk, kā G. Jākobsons apraksta “Mikrofona 68” aptaujas noslēgumu: “Uzvarētājas gods “Mikrofona 68” aptaujā tika “Mežrozītei”, par ko savu balsi vēstulēs un atklātnēs bija nodevuši pāris simti klausītāju, apliecinot, ka dziesma beidzot pārkāpusi kultūras vai tautas nama slieksni un devusies tālākā ceļā – Latvijas Radio ēterā. Ne velti arī Pauls reiz izteicās, ka “Mežrozīte” veselu gadu bez īpašas ievērības skanējusi REO koncertos, taču pa īstam uzziedējusi tikai tad, kad atskaņota radio… Tolaik tas bija patīkams pārsteigums, tostarp arī pašam Raimondam Paulam, kuram kā “Mikrofona” pirmās aptaujas uzvarētājam, satiekot viņu uz Radio lielajām, prestižajām kāpnēm, pasniedzu… dermatīna vimpelīti. Nebija ne krāšņu ziedu, ne dārgu balvu, nedz arī nojausmas, ka šī vienkāršā, melodiskā dziesmiņa reiz kļūs par vienu no mūsu tautas likteņdziesmām. Vienīgi Raimonds, nedaudz samulsis, sev ierastā manierē norūca: “Kur es to karog’ liks, vai meitai apakš dups…” (Anetei tolaik bija četri gadi.)”

Dāvanā – gailis

Par kādu kuriozu 1971. gadā G. Jākobsons rak­sta: “Arī “Mikrofonam 71” ir īpaša vieta un loma aptaujās par gada populārāko latviešu estrādes dziesmu. Viss kā vienmēr – rudens pusē komponisti un dzejnieki sāka rosīties, radot jaunas dziesmas, tās aizvien intensīvāk tika reklamētas raidījumos, turpināja pienākt pateicīgo klausītāju vēstules, “Mikrofona” darbiniekus bieži aicināja uz tikšanos visdažādākajās Latvijas vietās. Tās visbiežāk finansiāli un praktiski atbalstīja bagātākie kolhozi un padomju saimniecības, cits citu cenšoties pārspēt dāsnumā un labestībā.

No daudziem desmitiem šādu tuvināšanās vakaru, uz ko brauca gan redakcijas ļaudis, gan mūziķi, māk­slinieki, rakstnieki un dzejnieki, man īpaši prātā palikusi tikšanās Zaļenieku kultūras namā, kā direktors bija mans draugs un skolas biedrs (Jelgavas 1. vidusskolā) Uldis Neibergs. Ļoti apdāvināts, enerģisks, daudz­pusīgs mākslas un sporta cilvēks. Tā kā bija mana vārda diena, kultūras nama konsilijs bija nolēmis pārsteigt ar oriģinālu dāvanu, koka būrītī uzdāvinot man skaistu, raibu, skaļi dziedošu… gaili. Pēc sarīkojuma beigām vēlu naktī braucām uz Rīgu – gaili līdz rītam atstājām redakcijas telpās. Otrā dienā, atnākot uz darbu, pavērās visai neparasts skats. Gailis, protams, nebeidza dziedāt, bet visi rakstāmgaldi bija tā noornamentēti, ka saprotiet paši… Vedu gaili uz dzīvokli, kur tas pāris dienas vientulīgi pavadīja vannasistabā, tad steidzos pie mammas uz Jaunsvirlauku, kur Zaļenieku varenais gailis vistu bariņā aizvadīja vairākus priekpilnus gadus.”

Grāmatu “Mikrofons” – Latvijas Fenomens var iegādāties šeit

“Trīs runčus” izmet no aptaujas

Lias Guļevskas atmiņas par 1979. gadu: “Janvāra beigās saņēmām ziņu par dziedātāja Andreja Lih­tenberga mīklaino pazušanu. Tikko bijām tikušies, viņš dziedāja “Mikrofona” noslēguma koncerta 1. daļā. Andreja vīrišķīgā, skanīgā balss raidījumos skanēja bieži… Lihtenbergu atrada tikai martā, it kā pakārušos, oficiālā versija – pašnāvība. Patiesība nav noskaidrota jo­projām. Ilmāra Īverta (TV un radio komitejas priekšnieks 1972. – 1976. g. – Red.) laikā ieraksti Radiofonā viņam tika aizliegti, pēc tam pārsvarā ļāva dziedāt tikai patriotiskas dziesmas. Pēc jautājuma, cik tad var, un saķeršanās ar varas orgāniem arī ārpus Radio mājas, visticamāk, dziedātāju vienkārši novāca. Andreja bēres notika martā, tajās piedalījās milzīgs cienītāju pulks. Viņu apglabāja Jaundubultu kapos Jūrmalā.

Pēc gadiem šāds pats likvidēšanas mēģinājums notika arī ar skaņu režisoru Aleksandru Grīvu, kurš, paldies Dievam, izdzīvoja. Aleksandrs Grīva bija ierakstījis visas R. Paula skaņu plates, ieskaitot leģendāro Edgara Liepiņa “Trīs runči”. Kā valstiski bīstama plate dienasgaismu uzreiz neieraudzīja, bet skaņu režisora ideja bija izcila. Palīgā aktierim, kurš bija ļoti paškritisks, Aleksandrs uzaicināja viņa dziedošos kolēģus, kā arī Radio kora vīrus, kuri, ar dažādām ekspromta replikām Liepiņam piebalsojot, skaļi aplaudējot un smejoties, panāca ierakstos nebijušu lustīga fona efektu.

Kad ar tekstiem radās problēmas, Grīva, kuram bija neskaitāmi starptautiski godalgoti ieraksti, ar zviedru draugu palīdzību nogādāja tos Zviedrijas radio, kur Latvijas sekciju vadīja viņa draugs Vilnis Zaļkalns. Zaļkalns 1980. gadā ierakstus producēja platē Hamburgā: KGB – Kultūras Glābšanas biedrība! Vienā mirklī E. Liepiņa plate kļuva par zvaigzni! Šie ieraksti gadiem skanēja katra latvieša mājā, pamatoti iekļūstot mūsu tautas zelta fondā. Taču no 1979. gada aptaujas “Trīs runči” tika izmesti. Tiesa, tas notika pēc izskanēšanas ēterā. Svētdienas vakarā dziesma “Mikrofonā” noskanēja, lai nākamajā rītā no raidījuma atkārtojuma to izņemtu. Iemesls? Pirmskara Latvijā tik populārās dziesmas “Skaista ir jaunība” piedziedājuma dēļ, lai nīsto buržuāziskumu neievazātu attīstītajā sociālistiskajā reālismā. Bailes bija lielākas par saprašanu.”

Vēstuļu šķirošana un balsu skaitīšana. Foto - Valdis SemjonovsVēstuļu šķirošana un balsu skaitīšana. Foto - Valdis Semjonovs

Kāpēc “Tik un tā” – otrā

Lia Guļevska par 1981. gada aptauju: “Aptaujā piedalījās 21 komponists ar 26 dziesmām, ko izpildīja 14 solisti un sešas grupas. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, dziesmu nez kāpēc bija krietni mazāk, iespējams, bija augušas prasības pret dziesmu kvalitāti. Noteikumi iepriekšējie: 1) termiņš, kad dziesma jāiesniedz “Mikrofona” redakcijai; 2) konkrēts laikposms, kad aptaujas dziesmas “Mikrofonā” tiek atskaņotas; 3) klausītāju vēstuļu iesūtīšanas pēdējais datums. Kāpēc to uzskaitu? Lai reizi par visām reizēm izbeigtu visdažādākās versijas par Ulda Stabulnieka dziesmu “Tik un tā”. Ir cilvēki, kuri joprojām apgalvo, ka redzējuši, kā no “Mikrofona” uz kurtuvi slepus tikuši nesti maisi ar vēstulēm tieši par šo dziesmu. Tātad – vēl šodien atceros, kā vēlā rudenī “Mikrofonā” ienāca Uldis Stabulnieks. Tā bija trešdiena; līdz klausītāju balsošanas pēdējai dienai bija atlikuši septiņi raidījumi. Nedaudz bikli Uldis nolika uz galda nelielu lentes rullīti ar savu jauno tikko ierakstīto dziesmu ar Māras Zālītes vārdiem. Noklausījāmies un bijām sajūsmā. Iesniegšanas termiņi sen bija nokavēti, taču dziesma bija tik skaista, vienlaikus tik vienkārša un dziļa, ka tika nolemts nākamajā dienā tomēr aptaujai to pieteikt. [..] Tā izskanēja piektdienas vēstuļniekā un nākamajā nedēļā vēl pāris reižu. Ar to pietika, lai klausītāju vēstules sāktu gāzties kalniem. Ulda izpildījums, vienkāršā melodija un, protams, vārdi “Man viņa ir vislabākā – tik un tā” cilvēkus uzrunāja līdz sirds dziļumiem.

Mūsdienās grūti iedomāties, cik bīstams toreiz pastāvošajai varai bija vārds “Latvija”, bet bailēm, kā zināms, ir lielas acis. Un šīs acis laikus pamanīja ne tikai draudošās briesmas, bet arī aptaujas beigu datumu, lai pilnībā oficiāli aizliegtu skaitīt vēstules, kas pienākušas pēc šī datuma. Ne tikai par “Tik un tā”, par jebkuru. 1976. gadā mums jau bija precedents, kad Galvenā pasta vēstuļu šķirotājas pašas atzinās, ka “Mikrofona” aptaujai sūtītajām vēstulēm likušas pēdējās dienas datuma zīmogu vēl nedēļu pēc tam.

Uzreiz gan jāsaka, ka “Tik un tā” piesedza citu “šaubīgu” dziesmu. Līdz Stabulnieka dziesmai kā uz naža asmens turējās R. Paula un L. Brieža “Dāvāja Māriņa”. [..] Vadošajos orgānos “Māriņa” jau bija izraisījusi lielu satraukumu. Tur nepārprotami saprata, ko bija domājis dzejnieks Leons Briedis un ko vairāk nekā labi saprata klausītāji. Proti, Svētā Māra aizmirsa iedot meitenei laimīti. Vai attīstītam sociālismam tas bija raksturīgi? [..] Toreiz, saskaitot oficiālajā laikā pienākušās vēstules par dziesmām, “Māriņa” bija pirmā, “Tik un tā” – otrā. Kas bija maisos, kuri līdz mums nenonāca, grūti pateikt. Iespējams, līdzīgi “Kamolā tinējai”, tās varēja būt balsis tikai par “Tik un tā”. Taču tas, ka Ulda Stabulnieka dziesma tik īsā laikā bija otrā, jau bija sensācija, kas apstiprināja tautas dzīvo garu, tās vienotību un mīlestību pret dzimto zemi! Un, tikai pateicoties tam, ka bija otrā, “Tik un tā” vispār izskanēja noslēguma koncertā. Pretējā gadījumā no koncerta tiktu izmestas abas – kā pirmās, tā otrās vietas ieguvēja.”