Viedokļi
Komentāri

Vija Beinerte: Mēs neesam bāreņu tauta 16

Foto – Valts Kleins

Turi muguriņu taisnu! Tā bērnībā man ik pa laikam atgādināja vecmāmiņa, līdz tas kļuva par ieradumu. Uznāc stalti un droši paskaties acīs tiem, ko vēlies uzrunāt! Tā vectēvs man mācīja tikt galā ar satraukumu, kad pirmo reizi gatavojos uzstāties skolas sarīkojumā.

Un vēl viņi man mācīja smaidīt. Ne ar vārdiem, ar savu būtību mācīja. Vectēvs smaidīja plati, un acīs viņam dejoja līksmas uguntiņas. Vecmāmiņa – tikko jaušami, un smaids apgaismoja viņas seju, piešķirot tai neparasti skaistu, apgarotu izteiksmi. Mani vecvecāki bija piedzīvojuši gan bezbēdīgus pārticības laikus, gan skaudru netaisnību, kad rupji un varmācīgi kā ar trulu sirpi tika nopļauts viss. Tomēr pārticībā viņi nekļuva iedomīgi, nedz netaisnības priekšā – nikni un rūgtuma pilni. Jo viņi nešaubīgi ticēja – viss pāriet, viss, izņemot mīlestību. Mīlestību vienam uz otru, uz bērniem, tēvzemi, brīvību un visa labā un patiesā Devēju.

Jūlija pirmajā nedēļā es ik pa brīdim viņus atcerējos. Rīga pēkšņi bija pārvērtusies. Ielas pilnas staltu cilvēku, visi koši un droši, skatās cits citam acīs, smaida.

Nolaid plecus un iztaisno muguru! Tas ir pirmais, ko iemāca dejotājiem un arī dziedātājiem. Nākamais, ko iemāca gan vieniem, gan otriem, ir smaidīt. Smaids rada tēlu, smaids – tīri tehniski – balsi padara gaišāku un skanīgāku.

Ķermeņa valoda ne vien atklāj, bet arī ietekmē mūsu iekšējo stāvokli. Psihologi ir noskaidrojuši: savelkot sejas muskuļus skumjā grimasē, mēs pēkšņi sajūtamies bēdīgāki. Sakārtojot sejas muskuļus laimīgā izteiksmē – priecīgāki. Nomāktība atspoguļojas stājā. Pirmo reizi nonākot Maskavā, brīnījos, ka cilvēki tur iet, uz priekšu salīkuši, it kā mūždien ar pretvēju cīnoties.

Viens no 21. gadsimta spilgtākajiem domātājiem, klīniskais psihologs, Toronto universitātes profesors, doktors Džordans Petersons grāmatā “Divpadsmit dzīves likumi: pretinde haosam” kā pirmo ir uzrakstījis: nostājies taisni un atliec plecus atpakaļ!

Iztaisnoties un atliekt plecus nozīmē mainīt ne tikai stāju, bet arī iekšējo sajūtu. Stāvēt ar taisnu muguru nozīmē brīvprātīgi uzņemties esmes nastu, lai tā tevi nevis nomāc, bet māca pieaugt spēkā un nesabrukt zem tās smaguma. Stāvēt ar taisnu muguru nozīmē pieņemt dzīvi un pārbaudījumus, uzņemties atbildību, kļūt pieaugušam. Apzināties, ka mēs neesam bāreņu tauta. Bārenis var būt bērns vai pusaudzis, bet pieaudzis cilvēks ir vīrs, tēvs, aizsargs, varonis, vadonis. Pieaudzis cilvēks ir brīvs no upura sindroma.

Iztaisnot muguru nozīmē uzbūvēt derības šķirstu, kas ļauj tev nenoslīkt arvien kāpjošajos pasaulīgo kārdinājumu ūdeņos. Iztaisnot muguru nozīmē vest savu tautu cauri tuksnesim prom no verdzības nama, kas daudziem šķitis tik pierasts un savā ziņā pat ērts. Iztaisnot muguru nozīmē apsaukt tos, kas nerēķinās ar atraitnēm, bērniem un sirmgalvjiem. Tas nozīmē labprātīgi uzņemties savu krustu un sekot tam, kas tevi mīlēja, vēl pirms tu tapi.

Vērojot gājienu, skatoties un klausoties Dziesmu un deju svētku koncertus, mēs pēkšņi atklājām, cik skaisti esam. Visi – meitas un dēli, sievas un vīri, jauni un veci. Skaisti, jo laimīgi, vienoti, brīvi. Un vēl šajos svētkos mēs visi bijām latvieši. Arī manas draudzenes franču vīrs, mana drauga sieva ukrainiete un mans draugs krievs.

Saistītie raksti

Mēs mācējām priecāties bez pudeles un ne par to, ka kaimiņam kaza nosprāgusi. Priecāties un dalīties priekā. Sudraba saktiņas, rokassprādzes, seģenes, naudas maki un nošu grāmatas – viss, kas tika nozaudēts, pēc brīža jau atkal atradās. Valsts policijas Rīgas Ziemeļu iecirknī tajā nedēļā neesot fiksēts neviens kriminālpārkāpums – pat ne zādzība vai sīkais huligānisms.

Svētki atklāja mūsu patieso būtību. To, kādus Dievs mūs ir iecerējis un ko skarbā realitāte nav spējusi izdeldēt. Tagad svarīgi ir to apzināties un neizkaisīt.

Oktobrī notiks Saeimas vēlēšanas. Politisko partiju programmas un deputātu kandidātu saraksti nav partitūra, nemeklēsim tajos ideālo melodiju un harmoniju. Politikā ar vārdu “harmonija” jeb “saskaņa” var apzīmēt arī to, kas disonē un ir klajā pretrunā ar Latvijas kā suverēnas valsts interesēm, zaļš zemnieks var izrādīties sarkans, bet kaimiņš – tik tiešām kaimiņš, tikai ne tas, kuru tu domāji. Tiem politiskajiem spēkiem, kam patiešām rūp Latvijas liktenis, vajadzētu pārkāpt pāri personiskām ambīcijām, izbeigt neauglīgus ķīviņus un izveidot vienotu kopkori. Bet mums, vēlētājiem, jau laikus vajadzētu izvērtēt, kuram kandidātam pievilkt krustiņu, kuru svītrot. Un 6. oktobrī izposties uz iecirkni. Jo vēlēšanās gluži kā korī katra balss ir no svara. Ja gribam, lai Latvija dzīvotu mūžam un būtu tā vieta, kur meitas zied un dēli dzied.

 

LA.lv