Foto - Andris OzoliņšFoto - Andris Ozoliņš

Meldru cepure dzīvo ilgi. Savos amata noslēpumos dalās meistare Ineta Vēvere

Latvija ir ūdeņiem bagāta zeme un, lai nu kas, meldru, kalmju, niedru, vilkvālīšu un citu ūdensaugu mums ir ganu gana. Mūsdienās meldrus lieto reti, bet no tiem vai izgatavot krēslu sēdekļus, cepures, pirts sēdeklīšus, paliktņus zem karstiem traukiem, grabuļus un puzurus, savos noslēpumos dalās amata meistare, grāmatas “Meldru pīšana” autore Ineta Vēvere, kultūras centra “Iļģuciems” tautas lietišķās mākslas studijas “Ataudze” vadītāja.

 

Pīšanas kursi

Tālajos astoņdesmitajos Latvijā modē ienāca dažādi rokdarbi, tajā skaitā pīšana. 1986. gada pavasarī avīzē “Padomju Jaunatne” tika ievietots sludinājumu par pīšanas kursiem, kurus organizēja TLMS “Tīne”. Pikantākais šajā sludinājumā bija tas, ka burtiņam “i” nebija garumzīmes. “Nu ko, iesim pamācīties,” smejot ierosināja Inetas draudzene. Un tā abas meitenes aizgāja mācīties pīšanu.

Pirmais uzdevums bija sagatavot materiālu darbam. Pavasarī bija jāsavāc 10 000 kārklu klūgu. Tā kā klūgas bija jāmizo dzīvoklī, māja bija pilna ar visādām koku blusām un citiem kukainīšiem. Rudenī ar pašām vienkāršākajām konstrukcijām – dibentiņiem – sākās mācības pie meistara Vilhelma Tupiņa. Nākamie pēc sarežģītības bija šķīvji, tad groziņi, pēc tam ovālas formas priekšmeti, lielāki izstrādājumi. Nākamajā gadā jau bija jāapgūst sarežģītāki pīšanas darbi no sloksnītēm un egļu saknītēm. Kursus pabeidza tikai puse.

Ineta nonāca studijā pie Edītes Laiviņas, kuru uzskata par savu darbaudzinātāju. Tajā laikā Inetai kopā ar studiju bija jāpiedalās Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja gadatirgū, kur bija daudz skaistu darbu. Tomēr gribējās kaut ko citādu, tāpēc Ineta sāka gatavot bērnu rotaļlietas.