Rasnaca

Līga Rasnača, socioloģe

Līga Rasnača: Mazo algu celšana noteikti nepieciešama

Valdības rosinātā nodokļu reforma paredz arī minimālā atalgojuma celšanu. Finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola paziņojusi, ka ministri panākuši vienošanos par minimālās algas celšanu no pašreizējiem 380 eiro mēnesī līdz 430 eiro mēnesī nākamgad. Tādu minimālās algas pieaugumu paredz arī Valsts nodokļu politikas pamatnostādnes 2018. – 2021. gadam. Tajā pašā laikā paredzēts trīs gadus minimālo algu atstāt nemainīgu (līdz 2021. gadam). Tātad pieņemts lēmums, kas attiecas uz nākamās valdības rīcības brīvību, tādējādi iepro-grammējot lēmumus, kas var tikt pieņemti nākamās Saeimas un valdības darbības laikā. Nav arī zināms, vai paši darba devēji jau pēc pāris gadiem nebūs gatavi celt minimālo algu vēl straujāk. Tāpēc būtu jāpievērš uzmanība ne tikai paredzētajai minimālās algas celšanai, bet arī tālākajai iesaldēšanai, kas var būt pārsteidzīga.

Kas var ietekmēt minimālās algas celšanu nākotnē? Pirmkārt inflācija, cenu celšanās, kas saistīta gan ar iekšējiem faktoriem (piemēram, darbaspēka trūkums, akcīzes nodoklis degvielai), gan ārējiem faktoriem (eiro valūtas vērtības zudums globālajā tirgū). Par citu valstu atalgojuma atšķirībām savā komentārā rakstījis ekonomikas doktors Mihails Hazans (“Mīti un patiesība par IIN progresivitāti nodokļu reformas kontekstā”, delfi.lv 4. augustā), pamatojot nepieciešamību mazināt ienākumu nevienlīdzību Latvijā. Pārāk izteikto nevienlīdzību nav iespējams samazināt, neceļot darba ienākumus zemākajā daļā. Tāpēc minimālās algas celšana ir nepieciešama.

Šobrīd minimālo algu saņēmēji “uz rokas” (neto) saņem 322,24 eiro, bet 2018. g. paredzēts pieaugums līdz 346,16 eiro “uz rokas”, tātad pieaugums par 23,92 eiro. Iebildumi izskan no nozaru darba devējiem. Mēģināsim noskaidrot, kuras nozares varētu būt apdraudētas, kurās minimālā atalgojuma celšana var būt nepamatota.

Jau 2016. gadā gandrīz visās nozarēs, par kurām informāciju apkopo Centrālā statistikas pārvalde, neto vidējā darba samaksa pārsniedz paredzēto minimālo atalgojumu. Tas nozīmē, ka nevienā nozarē nevajadzētu draudēt bankrotam pēc minimālās algas celšanas. Tomēr ir nozares, kurās vidējais atalgojums “uz rokas” ir diezgan tuvu minimālajam. Tās ir tabakas izstrādājumu ražošana (2016. gadā vidēji neto 345 eiro), zivju pārstrāde (393 eiro), apģērbu ražošana (402 eiro), ēdināšanas pakalpojumi (407 eiro) un sociālā aprūpe ar izmitināšanu (408 eiro).

Tabakas ražošanā 2016. gadā visā valstī bijuši nodarbināti tikai 26 darbinieki, tāpēc diez vai šī nozare jāņem vērā, nosakot minimālo atalgojuma līmeni. Zivju apstrādē gan 2016. gadā nodarbināti 3563 darbinieki, bet vai tāpēc nebūtu jāpaaugstina viņu algas? Diez vai, jo jau šobrīd nozare žēlojas par darbaspēka trūkumu. Daudz darbinieku no nozarēm ar zemu vidējo atalgojuma līmeni strādā apģērbu ražošanā (8140 darbinieki) un sociālajā aprūpē ar izmitināšanu (9071 darbinieks). Apģērbu ražošanas nozarē Latvijā slēgti vairāki uzņēmumi un darbinieku trūkumu var skaidrot ar zemo atalgojuma līmeni. Iespējams, ka nozares konkurētspējas paaugstināšanai var izmantot tam paredzētos ES struktūrfondu līdzekļus. Diez vai nozare varēs ilgtspējīgi darboties ar tik zemu atalgotiem darbiniekiem.

Sociālajā aprūpē nodarbinātie ir cilvēki, kas dažādos sociālās aprūpes centros, pansionātos diendienā veic fiziski un garīgi smagu darbu, aprūpējot cilvēkus ar garīgās un fiziskās veselības traucējumiem. Domāju, ka sociālajā aprūpē nodarbinātie jau sen pelnījuši atalgojuma paaugstināšanu. Arī pieprasījums pēc sociālās aprūpes nākotnē var tikai palielināties, ņemot vērā sabiedrības novecošanu.

Pārējās nozarēs jau 2016. gadā šobrīd atalgojums būtiski pārsniedza paredzēto minimālās algas līmeni. Citās nozarēs darba devējiem nebūt nav jāsamazina atalgojums, bet gan ir iespēja to izlīdzināt, jo viens no reformas mērķiem ir ienākumu nevienlīdzības samazināšana. Minimālās algas un arī citu mazo algu celšana noteikti nepieciešama, bet atalgojuma līmeņa iesaldēšana ekonomikas izaugsmes laikā diez vai ir pieņemama.